Mihails Pļetņovs
Mihails Pletņevs (krievu: Михаи́л Васи́льевич Плетнёв; dzimis 1957. gada 14. aprīlī) ir krievu pianists, diriģents un komponists.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Dzimis 1957. gadā Arhangeļskā, viņa tēvs spēlēja un mācīja bajānu, māte bija pianiste.[1][2] Sešus gadus viņš mācījās pie Kiras Šaškinas Kazaņas konservatorijas Speciālajā mūzikas skolā,[3] un 13 gadu vecumā iestājās Maskavas Centrālajā mūzikas skolā, kur mācījās pie Jevgeņija Timakina. 1974. gadā Pļetņovs iestājās Maskavas konservatorijā, kur mācījās pie Jakova Fliēra un Ļeva Vlasenko. 1978. gadā, 21 gada vecumā, viņš ieguva zelta medaļu VI Starptautiskajā Čaikovska konkursā un ieguva starptautisku atzinību un pievērsa lielu uzmanību visā pasaulē.[4] Nākamajā gadā viņš debitēja ASV. Vēlāk viņš pasniedza arī Maskavas konservatorijā. Pletņovs atzīst, ka viņu kā mūziķi īpaši ir ietekmējis Sergejs Rahmaņinovs.[5][6]
1988. gadā Pletņovu uzaicināja uzstāties lielvalstu konferencē Vašingtonā, kur viņš satikās un sadraudzējās ar Mihailu Gorbačovu. Gūdams Gorbačova atbalstu, pēc diviem gadiem dibināja Krievijas Nacionālo orķestri, kas bija pirmais nevalstiskais orķestris Krievijā kopš 1917. gada, un kļuva par tā pirmo galveno diriģentu. Orķestris debitēja, 1991. gadā izdodot Čaikovska Sesto simfoniju un Slāvu maršu. 1990. gadu beigās viņš atkāpās no galvenā diriģenta amata, bet palika orķestra mākslinieciskā vadītāja amatā.[7] Mihails Pletņovs bija galvenais uzaicinātais diriģents Itāļu Šveices orķestrī Lugāno, Šveicē no 2008. līdz 2010. gadam.
Pletņovs ir veicis vairākus ierakstus ar kompāniju Deutsche Grammophon. Viņa ieraksti galvenokārt ir krievu autoru skaņdarbi, lai gan 2007. gadā viņš ierakstīja visas Bēthovena simfonijas. Pirmie viņa ierakstītie darbi bija orķestrim, tostarp Čaikovska Apburtā princese, viņa sestā un Manfrēda simfonija, kā arī Rahmaņinova Otrā un Trešā simfonija. Čaikovska Pirmās simfonijas (Ziemas sapņi) ieraksts izpelnījās kritiķu atzinību.[8] Viņa klavieru repertuārs ir plašs, un tajā ietilpst Čaikovska Gadalaiki, daudzas Skarlati sonātes, Musorgska Izstādes gleznas, kā arī viņa paša transkripcijas no Riekstkoža un Apburtās princeses. Ar kompāniju Pentatone Pletņovs arī ir ierakstījis krievu darbus, piemēram, visas Čaikovska simfonijas, Šostakoviča simfonijas Nr. 15 un 11, kā arī Sergeja Taņejeva kantāti “Pēc psalma izlasīšanas”.
2010. gada jūlijā Taizemē mūziķi aizturēja saistībā ar apsūdzībām pedofīlijā,[9] taču pats Pļetņovs noliedza savu vainu un vēlāk tika attaisnots.[10][11][12]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Fanning, David. "Pletnev, Mikhail." Grove Dictionary of Music and Musicians. 2001.
- ↑ Michael White. «It's All a Game, and Only He Knows the Rules». The New York Times, 2003-03-16. Skatīts: 2011-11-22.
- ↑ «Biography of K.A. Shashkina on the website of the Moscow Central Music School» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-09-28. Skatīts: 2018-04-24. Arhivēts 2018-09-28 Wayback Machine vietnē.
- ↑ Newman, William S. (1977-03). "A Chronological Checklist of Collected Editions of Beethoven's Solo Piano Sonatas Since His Own Day". Notes 33 (3): 503. doi:10.2307/897469. ISSN 0027-4380.
- ↑ Greene, Lynnda. "Beyond Borders" in International Piano Magazine November / December 2003 «Archived copy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-26. Skatīts: 2011-12-07.
- ↑ Martin Kettle. «A man and his music». The Guardian, 2003-11-07. Skatīts: 2014-12-21.
- ↑ Geoffrey Norris. «Maestro miseryguts». Telegraph, 2004-03-22. Skatīts: 2014-12-21.
- ↑ Tom Service. «Symphony guide: Tchaikovsky's First», 2014. gada 28. janvāris.
- ↑ Tom Parfitt. «Mikhail Pletnev charged with child molestation in Thailand». The Guardian, 2010-07-07. Skatīts: 2014-12-21.
- ↑ «Russian Pianist Mikhail Pletnev Charged with Raping Teen Boy in Thailand». Pravda. 2010-07-07. Skatīts: 2014-12-21.
- ↑ Helen Pidd. «Conductor accused of child molestation pulls out of UK concerts». The Guardian, 2010-08-05. Skatīts: 2014-12-21.
- ↑ Charlotte Higgins. «Child molestation investigation against Russian classical musician dropped». The Guardian (London), 2010. gada 3. decembris.