Mihails Gorbačovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mihails Gorbačovs
Михаил Сергеевич Горбачёв
Mikhail Gorbachev - May 2010.jpg
Mihails Gorbačovs 2010. gada maijā
PSKP CK ģenerālsekretārs
Amatā
1985. gada 11. marts — 1991. gada 24. augusts
Priekštecis Konstantīns Čerņenko
Pēctecis Vladimirs Ivaško
Padomju Savienības prezidents
Amatā
1990. gada 15. marts — 1991. gada 25. decembris
Viceprezidents (i) Genādijs Janajevs
Priekštecis izveidots
Pēctecis likvidēts

Dzimšanas dati 1931. gada 2. martā (88 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Privoļnoje, Ziemeļkaukāza novads, Padomju Savienība (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība krievs
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Raisa Gorbačova (1953-1999, mirusi)
Profesija jurists, agronoms-ekonomists
Augstskola Maskavas Valsts universitāte
Paraksts Gorbachev Signature.svg

Mihails Gorbačovs (krievu: Михаил Сергеевич Горбачёв, izrunā: [mʲɪxɐˈil sʲɪrˈɡʲejɪvʲɪt͡ɕ ɡərbɐˈt͡ɕɵf]; dzimis 1931. gada 2. martā) ir padomju, vēlāk Krievijas politiķis. Bijis Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs no 1985. gada 11. marta līdz 1991. gada 24. augustam, PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1988. gada 1. oktobra līdz 1989. gada 25. maijam, PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs no 1989. gada 25. maija līdz 1990. gada 15. martam, kā arī pirmais un vienīgais PSRS prezidents no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim.

1990. gadā Gorbačovs saņēma Nobela Miera prēmiju "kā līderis, kuram ir ļoti svarīga loma pasaules miera procesa attīstībā".[1][2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mihails Gorbačovs ir dzimis 1931. gada 2. martā Privoļnojes ciematā, tolaik Ziemeļkaukāza novadā (mūsdienās Stavropoles novadā). Viņa tēvs bija lauksaimniecības mehāniķis vietējā kolhozā. 1942. gadā Trešais reihs okupēja Privoļnojes ciemu. 1945. gadā Mihails Gorbačovs sāka strādāt par kombainiera palīgu. 1949. gadā viņš tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (Орден Трудового Красного Знамени).

1950. gadā Gorbačovs iestājās Maskavas Valsts universitātes Tieslietu fakultātē. 1952. gadā viņš kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedru. No 1955. līdz 1960. gadam Stavropolē viņš bija viens no komjaunatnes vadītājiem. 1955. gadā Mihails apprecējās ar Raisu Titarenko. 1957. gadā piedzima Irina (tagad Irina Virganska), Gorbačovu vienīgais bērns.

1961. gadā Mihails Gorbačovs tika deleģēts kā Stavropoles pārstāvis uz 22. PSKP kongresu. 1962. gadā ieņēma nozīmīgus amatus komunistiskajā partijā Stavropolē, atbildot par darbaļaudīm, lauksaimniecību un rūpniecību. No 1964. līdz 1967. gadam studēja Stavropoles Lauksaimniecības institūtā. 1970. gadā kļuva par Stavropoles pirmo sekretāru. 1971. gadā Gorbačovs kļuva par PSKP Centrālās komitejas (PSKP CK) biedru.

1978. gadā pārcēlās uz Maskavu, kur kļuva par Centrālās komitejas lauksaimniecības sekretāru. 1980. gadā kļuva par politbiroja jaunāko biedru. 1985. gada 11. martā tika ievēlēts par PSKP CK ģenerālsekretāru (par Padomju Savienības līderi). Viņš uzsāka perestroikas politiku, kur viens no pamatelementiem bija glasnostj. Pēcāk sākās Padomju Savienības sabrukums. Viņš bija arī pirmais un vienīgais Padomju Savienības prezidents. Šo amatu viņš zaudēja 1991. gada 25. decembrī.

Varas sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. martā Gorbačovs pirmais uzzināja par Čerņenko nāvi. Viņš uzreiz sāka rīkoties, lai nodrošinātu savu ievēlēšanu. Rīkoties vajadzēja ātri, kamēr Maskavā nebija Politbiroja veterāni, Kazahijas PSR vadītājs Kunajevs un Ukrainas PSR vadītājs Ščerbickis. Gorbačovu ievēlēja par Čerņenko bēru komisijas vadītāju. 11. marta Politbiroja sēdē pēc abu iepriekšējas sarunas Andrejs Gromiko pirmais izvirzīja Gorbačova kandidatūru ģenerālsekretāra amatam. Vienotības vārdā arī pārējie viņu atbalstīja. Politbiroja sastāvs nozīmēja kolektīvās vadības turpināšanos.[3]

Gorbačovs turpināja Andropova tēmas par kārtības ieviešanu, darba intensifikāciju un paātrinājumu. Ražošanā sāka ieviest divu un pat trīs maiņu darbu. Lai rūpnīcu vadītājiem dotu iniciatīvas iespējas, viņš aizstāvēja centrālo ministriju kontroles samazināšanu. 1985. gada aprīļa plēnumā viņš uzstājās ar paša gatavotu runu, kurā paziņoja, ka Andropova iesākto eksperimentu fāze beigusies un jāpāriet uz visas saimnieciskās un pārvaldes sistēmas pārveidošanu (perestroiku). Gorbačovs ātri panāca savu atbalstītāju ievēlēšanu Politbirojā, tā nodrošinot savu varu uz vairākiem gadiem. Ļigačovs kļuva par partijas otro sekretāru, Rižkovs — par valdības vadītāju. Iepazīstoties ar slepeno informāciju, ka aizsardzībai tērē nevis 16%, bet 40% valsts budžeta, Gorbačovs pieņem lēmumu par nepieciešamību izdevumus samazināt. To var nodrošināt tikai miera politika un attiecību uzlabošana ar ASV, rietumvalstīm un Ķīnu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Konstantīns Čerņenko
PSKP CK ģenerālsekretārs
1985-1991
Pēctecis:
Vladimirs Ivaško
Apbalvojumi
Priekštecis:
14. Dalailama
Nobela Miera prēmija
1990. gads
Pēctecis:
Auna Sana Su Či