Monotipija

Edgars Degā monotipija "Miegs", 1883—1885, Britu muzejs.

Monotipija (no grieķu: Mono — 'viens' un τυπος, typos — 'nospiedums') ir grafikas iespiedtehnika, kurā no iespiedformas iespējams iegūt tikai vienu kvalitatīvu novilkumu.

Šajā tehnikā krāsu klāj uz plātnes, kas neuzsūc mitrumu. Tā var būt, piemēram, metāla, stikla, plastmasas vai līdzīga cieta materiāla plātne. Vēlāk šo plātni piespiež papīram vai citam materiālam, iegūstot novilkumu, kas šajā gadījumā ir autoreksemplārs un vienīgais kvalitatīvais nospiedums. Lai arī tehniski monotipijas tehnikā ir iespējams iegūt daudz novilkumu, ar katru nākamo novilkumu kvalitāte pasliktinās. Monotipija ir tuva glezniecībai.

Ar terminu "monotipija" tiek apzīmēta gan tehnika, gan arī pats novilkums — mākslas darbs. Tā kā šajā tehnikā iespiežamie un neiespiežamie iespiedformas elementi atrodas vienā plaknē (baltie un tumšie plankumi attēlā), šo tehniku nosacīti var pieskaitīt pie gludspiedes tehnikām.

Vēsture

Monotipija radās 17. gadsimtā, viens no pirmajiem māksliniekiem, kas sāka pielietot šo metodi, bija itāļu mākslinieks Džovanni Benedetto Kastiljone. Populārāka monotipija kļuva 19. gadsimtā un 20 gadsimtā. Šī laika mākslinieku vidū ir minami igaunis Eduards Vīralts un anglis Viljams Bleiks. Latviešu mākslā par monotipijas veidotājiem ir uzskatāmi Edvīns Andersons, Edgars Ozoliņš, Arturs Duburs un Andris Abiļevs.