Eduards Vīralts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards Vīralts
Dzimis 1898. gada 20. martā
Pēterburgas guberņa, Krievijas impērija
Miris 1954. gada 8. janvārī (55 gadu vecumā)
Parīze, Francija
Tautība igaunis
Nozares grafika
Slavenākie darbi "Elle"
"Kabarē"
"Sludinātājs"

Eduards Vīralts (igauņu: Eduard Viiralt, 1898. gada 20. marts - 1954. gada 8. janvāris) bija igauņu grafiķis.[1] Viņš tiek uzskatīts par igauņu izcilāko 20. gadsimta grafikas meistaru. Viņa vislabāk zināmie darbi ir "Elle", "Kabarē", "Sludinātājs", "Guļošie tīģeri" un "Kamieļa galva".

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduards Vīralts dzimis Pēterburgas guberņas Kalitino muižā kalpu ģimenē. 1909. gadā ģimene pārcēlās uz Igauniju, kur Eduarda tēvs bija nodarbināts Jervas apriņķa Varangu muižā.

17 gadu vecumā Eduards Vīralts iestājās Tallinas (Rēveles) Mākslas - amatniecības skolā. Viens no viņa skolotājiem bija slavenais igauņu gleznotājs Nikolajs Trīks, kurš spēcīgi ietekmēja jaunā mākslinieka darbu.[2] Tomēr, sākoties Vācijas okupācijai un revolūcijai, Vīralts mācības nepabeidza.

1919. gadā Vīralts turpināja studijas Tartu mākslas skolā Pallas skulptūru studijā pie Antona Starkopfa. Šeit gravīras mākslas mācībā stingri vadījās pēc veco meistaru rokasgrāmatām un darbiem, tas atstāja iespaidu uz viņa vēlāko māksliniecisko tehniku.[3]

Eduards Vīralts "Elle" (1932)

Piedalīšanās cīņās par Igaunijas neatkarību atkal pārtrauca Vīralta studijas. Tās viņš turpināja 1922. - 1923. gadā Drēzdenes Mākslas akadēmijā profesora Selmāra Vernera vadībā. Vīralta šī perioda darbos vērojama vācu ekspresionisma ietekme.[3]

1923. gada rudenī Vīralts atgriezās Tartu. 1924. gadā viņš pabeidza mākslas skolas Pallas Grafisko mākslu nodaļu un nākamajā gadā vadīja savu grafikas studiju.

1925. gadā viņš devās uz Parīzi, kur gandrīz bez pārtraukuma dzīvoja līdz 1938. gadam. Parīzē viņš izveidoja savu slaveno ofortu "Elle". 1937. gadā Starptautiskajā grafiskajā izstādē Vīnē Eduards Vīralts tika atzīts par vadošo gravieri Eiropā, apbalvojot viņu ar zelta medaļu. No 1938. gada jūlija līdz 1939. gada februārim viņš dzīvoja un strādāja Marokā, nākamajā gadā atgriežoties dzimtajā Igaunijā.[4]

Otrā pasaules kara laikā Vīralts dzīvoja Igaunijā. 1944. gadā viņš mēģināja atgriezties Parīzē, kuru bija iemīļojis, taču karš viņu aizveda uz Vāciju un vēlāk uz Zviedriju. 1946. gadā atkal nonāca Parīzē, kur dzīvoja pilsētas dienvidu daļā.

Eduards Vīralts nomira no kuņģa vēža Parīzes slimnīcā 55. gadu vecumā, apglabāts Parīzes Perlašēza kapsētā 1954. gada 12. janvārī.

Eduarda Vīralta darbi pārstāvēti dažādās kolekcijās gan Eiropā, gan Amerikā, tai skaitā vairākos Parīzes muzejos, Vīnes Albertina, Hamburgas Kunsthalle, Cabinet des Estampes (Antverpenē), Berlīnes Kupfertsichkabinett, Prints Division of The New York Public Library, Stokholmas Nacionālajā muzejā, Calografia Nationale Romā, Rietumu mākslas muzejā Maskavā un Igaunijas Mākslas muzejā Tallinā.

Viņš radījis aptuveni 450 gravīras, ofortus un litogrāfijas.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Eduard Wiiralt"
  2. O. Kangilaski. Eduard Wiiralt. Tallinn : Eesti Riiklik Kirjastus, 1959. 4. lpp.
  3. 3,0 3,1 O. Kangilaski. Eduard Wiiralt. Tallinn : Eesti Riiklik Kirjastus, 1959. 9 (Appendix). lpp.
  4. 4,0 4,1 Eduard Wiiralt : (1898-1954). Levin, Mai,. Tallinn. ISBN 9789949485475. OCLC 949267818.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]