Moria
| Teozofija |
|---|
 |
Moria (arī Morija) — teozofijā un Agni—jogā viens no “gudrības skolotājiem”, Augšupcelto skolotāju mācībā viens no “dievišķajiem valdoņiem” (ar vārdu El Morija). Pirmās atsauces uz mahatmu Moriju pieder Jeļenai Blavatskai. Saskaņā ar viņas apgalvojumu, mahatma Moria un Kuthumi palīdzēja viņai nodibināt Teozofijas biedrību.[1][2][3][4]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Teozofijas biedrība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]J. Blavatska apgalvoja, ka pirmo reizi satikusi Moriju Haidparkā (Londona) 1850. gadā un, ka viņas pamatdarbi (“Slepenā doktrīna — zinātnes, filozofijas un reliģijas sintēze” un “Atmaskotā Izīda”) ir viņas ciešās sadarbības rezultāts ar Moriju un Kuthumi.[5][6] Tāpat Morija norādīts kā viens no sarakstes dalībniekiem ar A. Sinnetu un A. Hjūmu.[7] Šī sarakste vēlāk publicēta grāmatā “Mahatmu vēstules” un kalpoja par daudzu teozofisku ideju avotu.[1]
Dzīvā ētika (Agni—joga)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar Nikolaja Rēriha un Jeļenas Rērihas apgalvoto, Dzīvās ētikas mācība (Agni—joga) radās viņu saziņas procesā ar “Lielo skolotāju”, kas teozofiskajās aprindās pazīstams ar vārdu mahatma Moria.[8] Šī saziņa notika no 1924. līdz 1938. gadam.[9] Dzīvās ētikas mācības pamatu veido 14 grāmatas ar tekstiem, ko apraksta J. Rēriha kā šādu sarunu ierakstus.[10]
Dievišķo valdoņu mācība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dievišķo valdoņu mācības jauno reliģisko kustību pētnieki uzskata par daļu no teozofiskās tradīcijas.[11] "Dievišķie valdoņi" ir tie, kurus teozofi sauc par "gudrības skolotājiem".[4] Tādi mācības pārstāvji kā D. Innesenta (aktīva darbība no 1951. līdz 1961. gadam) un Marks Profets (1958—1973) norādīja uz El Morijas īpašo lomu, dēvējot viņu par savas darbības iniciatoru.[12][13] Vēstījumus El Morijas vārdā publicēja D. Innesenta, Marks un Elizabete Profeti, T. Mikušina.[14][15][16]
Saskaņā ar mācību starp septiņiem dievišķajiem stariem jeb septiņām emanācijām, caur kurām Absolūts izpaužas formas pasaulē, Morija pilnībā apguva pirmo staru, kas atbilst Dieva gribai un spēkam. Attiecīgi viņš tiek uzskatīts par pirmā stara valdoni (čohanu).[1] Aprakstīta virkne iemiesojumu, kas bija pirms viņa augšupcelšanās. Starp tiem ir Ābrahāms, Karalis Arturs, Radoņežas Sergijs, Akbars Lielais un citi.[17] El Morijas attiecības ar iemiesotajiem cilvēkiem tiek raksturotas kā skolotāja attiecības ar skolniekiem.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 J. Gordon Melton. «Morya, Master». Encyclopedia of Occultism and Parapsychology. Gale Group, Inc. 1057. lpp. ISBN 0-8103-8570-8.
- ↑ «Masters». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-07-16.
- ↑ Olav Hammer. «Morya, Master». Handbook of the Theosophical Current. Brill, 2013. 181. lpp. ISBN 978-90-04-23597-7.
- ↑ 4,0 4,1 «Ascended Master». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-12-03.
- ↑ Gordon J. Melton. «Blavatsky, Helena Petrovna». Encyclopedia of occultism & parapsychology. Gale Research, 2001. 196. lpp. ISBN 978-0-8103-9488-9.
- ↑ Wouter J. Hanegraaff. «Blavatsky, Helena Petrovna». Dictionary of gnosis & Western esotericism. Brill, 2006. 177. lpp. ISBN 978-90-04-15231-1.
- ↑ J. Gordon Melton. «Mahatma Letters». Encyclopedia of Occultism and Parapsychology. Gale Group, Inc. 968. lpp. ISBN 0-8103-8570-8.
- ↑ В. С. Степин. «Живая Этика (Dzīvā ētika)». Новая философская энциклопедия: в 4 т./Ин-т философии РАН [Jaunā filozofiskā enciklopēdija: 4 sējumi / Krievijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūts] (krievu). М.: Мысль, 2000. ISBN 5-244-00961-3. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. oktobrī. Skatīts: 2024. gada 26. jūnijā.
- ↑ А. П. Алексеев. «Рерих Елена Ивановна (Jeļena Rēriha)». Краткий философский словарь [Īsa filozofiskā vārdnīca] (krievu). М.: ТК Велби, Изд-во Проспект, 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. septembrī. Skatīts: 2024. gada 1. jūlijā.
- ↑ «Jeļena Rēriha». web.archive.org. 2016-09-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-09-09. Skatīts: 2023-12-29.
- ↑ James R. Lewis. Controversial New Religions, 2005. 281–286. lpp. ISBN 9780195156829.
- ↑ Olav Hammer. Handbook of the Theosophical Current. Brill, 2013. 168. lpp. ISBN 978-90-04-23597-7.
- ↑ Eugene V. Gallagher. «The I AM Religious Activity and the Church Universal and Triumphant /// The New Age and Its Antecedents». The New Religious Movements Experience in America. Greenwood Publishing Group, 2004. 88. lpp. ISBN 9780313328077.
- ↑ «Bridge to Spiritual Freedom». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-07-16.
- ↑ «Church Universal and Triumphant». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-08-22.
- ↑ Hans Martin Krämer. «Effects of Theosophy on Russian Cultural History». Theosophy across Boundaries: Transcultural and Interdisciplinary Perspectives on a Modern Esoteric Movement. SUNY Press, 2020. 486. lpp. ISBN 9781438480435.
- ↑ Michael York. «Church Universal And Triumphant». The A to Z of New Age Movements. Scarecrow Press, 2004. 166. lpp. ISBN 978-0-8108-6332-3.