Pāriet uz saturu

Moria

Vikipēdijas lapa
Skolotājs Moria, kā to iztēlojies Hermanis Šmihens

Moria (arī Morija)  - Teozofijā un Agni Jogā(ru) viens no “Gudrības Skolotājiem”, Augšupcelto Skolotāju Mācībā(ru) viens no “Dievišķajiem Valdoņiem” (ar vārdu El Morija). Pirmās atsauces uz Mahatmu Moriju pieder Jeļenai Blavatskai. Saskaņā ar viņas apgalvojumu, Mahatma Moria un Kuthumi(ru) palīdzēja viņai nodibināt Teozofijas biedrību.[1][2][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teozofijas biedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Blavatska rakstīja, ka viņas galvenie darbi (“Slepenā Doktrīna – zinātnes, filozofijas un reliģijas sintēze” un “Atmaskotā Izīda”) ir viņas ciešās sadarbības ar mahatmu Moria un Kuthumi rezultāts.[4] Blavatska apgalvoja, ka Mahatma Moria viņai sapņos un vīzijās parādījies kopš bērnības un ka 1851. gada 12. augustā, viņas divdesmitajā dzimšanas dienā, Haidparkā (Londonā) notika viņu pirmā tikšanās.[5] Grāfiene Konstance Vahtmeistere(ru), Zviedrijas vēstnieka Londonā atraitne, ar Blavatskas vārdiem nodod tās sarunas detaļas, kurā Morija sacīja, ka “viņai ir nepieciešama viņas līdzdalība lietā, ko viņš ir apņēmies paveikt”, kā arī to, ka “viņai būs jāpavada trīs gadi Tibetā, lai sagatavotos šī svarīgā uzdevuma izpildei”.[6][7] Savā grāmatā “No Indostānas alām un biezokņiem(ru)” Blavatska literārā formā aprakstīja ceļojumu pa Indiju kopā ar savu skolotāju, kuru grāmatā viņa dēvē par TakuruGulabuLalSinghu.[8]

Dzīvā Ētika (Agni Joga)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Nikolaja Rēriha un Helēnas Rērihas(ru) apgalvoto, Dzīvās Ētikas mācība (Agni Joga) radās viņu saziņas procesā ar “Lielo Skolotāju”, kas teozofiskajās aprindās pazīstams ar vārdu Mahatma Moria.[9] Šī saziņa notika no 1924. līdz 1938. gadam.[10] No Jeļenas Rērihas dienasgrāmatām izriet, ka pirmajos posmos saziņai izmantota tā sauktā automātiskā rakstīšana,[11] bet nākamie ieraksti iegūti ar gaišdzirdēšanu, kas, pēc viņas apgalvojumiem, piederēja J. Rērihai.[12] Vēlāk viņa apliecināja, ka pati nav izmantojusi automātisko rakstīšanu saziņai ar “Lielo Skolotāju”.[13][14] Dzīvās Ētikas mācības pamatu veido 14 grāmatas ar tekstiem, ko apraksta J. Rēriha kā šādu sarunu ierakstus.[15]

Dievišķo Valdoņu Mācība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievišķo Valdoņu Mācības jauno reliģisko kustību pētnieki uzskata par daļu no teozofiskās tradīcijas.[16] "Dievišķie Valdoņi" ir tie, kurus teozofi sauc par "Gudrības Skolotājiem".[17] Tādi Mācības pārstāvji kā D. Innesenta(en) (aktīva darbība 1951.-61.g.) un Marks Profets(en) (1958.-1973.g.) norādīja uz El Morijas īpašo lomu, dēvējot viņu par savas darbības iniciatoru.[18][19]

Mācībā tiek uzskatīts, ka El Morija XIX gs. beigās sasniedza augšupcelšanos (tā Elizabete Profeta(ru) norāda uz 1898. g.). Visas viņa turpmākās darbības, tostarp aktivitātes ar Rērihu ģimenes starpniecību, tiek uzskatītas par darbībām no augšupceltā stāvokļa.[20] Aprakstīta virkne iemiesojumu, kas bija pirms viņa augšupcelšanās. Starp tiem ir Ābrahāms, Karalis Artūrs, Radoņežas Sergijs(ru), Akbars Lielais un citi.[21] Vēstījumus El Morijas vārdā publicēja D. Innesenta, Marks un Elizabete Profeti, T. Mikušina(uk).[22][23][24]

Saskaņā ar Mācību starp septiņiem dievišķajiem stariem jeb septiņām emanācijām, caur kurām Absolūts izpaužas formas pasaulē, Morija pilnībā apguva pirmo staru, kas atbilst Dieva gribai un spēkam.  Attiecīgi viņš tiek uzskatīts par pirmā stara Valdoni (Čohanu).[1] El Morijas attiecības ar iemiesotajiem cilvēkiem tiek raksturotas kā Skolotāja attiecības ar skolniekiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2   J. Gordon Melton. «Morya, Master». Encyclopedia of Occultism and Parapsychology. Gale Group, Inc. 1057. lpp. ISBN 0-8103-8570-8.
  2. ↑ «Masters». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-07-16.
  3. ↑ Olav Hammer. «Morya, Master». Handbook of the Theosophical Current. Brill, 2013. 181. lpp. ISBN 978-90-04-23597-7.
  4. ↑ Gordon J. Melton. «Blavatsky, Helena Petrovna». Encyclopedia of occultism & parapsychology. Gale Research, 2001. 196. lpp. ISBN 978-0-8103-9488-9.
  5. ↑ Wouter J. Hanegraaff. «Blavatsky, Helena Petrovna». Dictionary of gnosis & Western esotericism. Brill, 2006. 177. lpp. ISBN 978-90-04-15231-1.
  6. ↑ Wouter J. Hanegraaff. «Blavatsky, Helena Petrovna». Dictionary of gnosis & Western esotericism. Brill, 2006. 177. lpp. ISBN 978-90-04-15231-1.
  7. ↑ Constance Wachtmeister. Reminiscences of H.P.Blavatsky and «The Secret Doctrine». New York: The Path, 1893. 56–58 . lpp.
  8. ↑ Е. П.  Блаватская. Письма друзьям и сотрудникам. Сборник. [Vēstules draugiem un līdzstrādniekiem. Krājums] (krievu), 2002. 221. lpp.
  9. ↑ В. С. Степин. «Живая Этика (Dzīvā ētika)». Новая философская энциклопедия: в 4 т./Ин-т философии РАН [Jaunā filozofiskā enciklopēdija: 4 sējumi / Krievijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūts] (krievu). М.: Мысль, 2000. ISBN 5-244-00961-3.
  10. ↑ А. П.  Алексеев. «Рерих Елена Ивановна (Jeļena Rēriha)». Краткий философский словарь [Īsa filozofiskā vārdnīca] (krievu). М.: ТК Велби, Изд-во Проспект, 2004.
  11. ↑ И. Н. Яблоков. «Агни Йога/// Надконфессиональная синкретическая религиозная философия (Agni joga /// Pārkonfesionālā sinkrētiskā reliģiskā filozofija)». Основы религиоведения [Reliģijas zinātnes pamati] (krievu). М.: Высш. шк., 1994. 368. lpp. ISBN 5-06-002849-6.
  12. ↑ В. А.  Росов. «Предисловие (Priekšvārds)». Елена Рерих. Листы дневника. Т.1: 1920—1923 [Jeļena Rēriha. Dienasgrāmatas lapas. 1920-1923] (krievu). М.: РУССАНТА; Государственный музей Востока, 2009.
  13. ↑ Gordon J. Melton. «Roerich, Helena». Encyclopedia of occultism & parapsychology. Gale Research, 2001. 791. lpp. ISBN 978-0-8103-9488-9.
  14. ↑ Е. И.   Рерих. «Письмо Е. И. Рерих — А. М. Асееву от 15.10.1935 (Vēstule J.Rēriha - A. M. Asejevam 15.10.1935)». Письма. Том III (1935 г.) [Vēstules. III sējums (1935)] (krievu). М.: МЦР, 2001.
  15. ↑ «Jeļena Rēriha». web.archive.org. 2016-09-09. Skatīts: 2023-12-29.
  16. ↑ James R. Lewis. Controversial New Religions, 2005. 281–286 . lpp. ISBN 9780195156829.
  17. ↑ «Ascended Master». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-12-03.
  18. ↑ Olav Hammer. Handbook of the Theosophical Current. Brill, 2013. 168. lpp. ISBN 978-90-04-23597-7.
  19. ↑ Eugene V.  Gallagher. «The I AM Religious Activity and the Church Universal and Triumphant /// The New Age and Its Antecedents». The New Religious Movements Experience in America. Greenwood Publishing Group, 2004. 88. lpp. ISBN 9780313328077.
  20. ↑ Марк Профет. «Эль Мория (El Morija)». Владыки и их обители [Valdoņi un viņu mājokļi] (krievu). М-Аква, Москва, 2006. 416. lpp. ISBN   5-93418-021-5.
  21. ↑ Michael York. «Church Universal And Triumphant». The A to Z of New Age Movements. Scarecrow Press, 2004. 166. lpp. ISBN 978-0-8108-6332-3.
  22. ↑ «Bridge to Spiritual Freedom». www.encyclopedia.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-07-16.
  23. ↑ «Search Pearls of Wisdom». searchpearls.summitlighthouse.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-07-16.
  24. ↑ «"Сириус" - сайт Т.Н.Микушиной» [“Sirius” - T. Mikušinas vietne]. sirius-net.org (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-04-20.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Moria&oldid=4080561"