Neoplatonisms

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Neoplatonisms ir termins, kas raksturo filozofijas tradīciju 3.—6. gadsimtā. Tas beidza pastāvēt neilgi pēc Justiniāna I ierosinātās Platona akadēmijas slēgšanas. Šo neoplatonisma periodu nereti dēvē par antīko neoplatonismu, un dažkārt izdala neoplatonisma attīstības virzienu tālākos laikmetos: viduslaiku neoplatonismā (teoloģiskā perspektīvā) un Renesanses neoplatonismā (antropocentriskā perspektīvā).[1]

Neoplatonisms balstījās Platona un agrīno Platona skolēnu un sekotāju idejās, nereti iekļāva citu filozofu, it īpaši, Aristoteļa idejas. Dažādu neoplatonisma pārstāvju ideju spektrs ir atšķirīgs un plašs, tām kopīgs ir tikai platonisma pamats.

Par pirmo neoplatonisma pārstāvji var uzskatīt Plotīnu, kura idejām arī bija būtiska loma citu tālāko neoplatonisma pārstāvju filozofijā.[2] Citi ievērojami neoplatonisma pārstāvji ir Porfīrijs, Jamblihs, Hipātija, Jūliāns un Mihails Psells.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]