Moriss Broko

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Moriss Broko Cycling (road) pictogram.svg
Maurice Brocco
Personas dati
Dzimis 1883. gada 28. janvārī
Valsts karogs: Francija Fima, Francija
Miris 1965. gada 26. jūnijā (82 gadu vecumā)
Valsts karogs: Francija Francija
Iesauka Coco
Komandas informācija
Disciplīna šoseja
Loma braucējs
Lielākās uzvaras

Lielās tūres

Tour de France
1 posms (1911)

Viendienas un klasikas

Parīze—Brisele (1910)

Moriss Broko (franču: Maurice Brocco; 1983. gada 28. janvāris1965. gada 26. jūnijs) bija profesionāls Francijas šosejas riteņbraucējs, kura karjera ilga no 1906. līdz 1927. gadam. 1911. gadā viņš uzvarēja Tour de France posmā. Kopumā viņš Tour de France piedalījās sešas reizes, bet finišēja tikai vienreiz. Karjeras beigu daļā viņš guva panākumus sešu dienu sacensībās trekā.

1911. gada Tour de France Broko nepabeidza devīto posmu, taču izmantoja noteikumu, kas ļāva viņam turpināt sacensības, vairs nepiedaloties kopvērtējuma klasifikācijā. Viņš uzvarēja nākamajā posmā. Broko kļuva par vienīgo sportistu, kurš guvis labumu no šī noteikuma, jo pēc tam tas tika atcelts. Viņš vēlāk tika diskvalificēts un zaudēja arī savu uzvaru posmā.

Braucēja karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Broko kļuva par atpazīstamu braucēju 1907. gadā, kad viņš kā amatieris uzvarēja sacensībās Parīze—Djepe. Nākamajā gadā viņš kļuva par profesionāli un pirmoreiz piedalījās Tour de France, izstājoties devītajā posmā. 1910. gadā viņš guva savu karjeras lielāko uzvaru, finišējot pirmais Parīze—Brisele sacensībās. Broko sākotnēji finišēja ceturtais, bet pirmie trīs braucēji, ieskaitot Oktāvu Lapizu, kurš finišēja pirmais, tika diskvalificēti par neitralizētā sacensību vidusposma neievērošanu un Broko tika pasludināts par uzvarētāju.[1] Karjeras laikā Broko uzrādīja labus rezultātus Francijas čempionātā, lai gan nekad šajās sacensībās neuzvarēja. Divreiz viņš finišēja otrais (1910, 1913) un četrreiz trešais (1908, 1914, 1919, 1920). Broko izcēlās arī Giro di Lombardia sacensībās, 1911. gadā finišējot piektais, 1912. gadā trešais, bet 1913. gadā otrais. Broko dažus no saviem labākajiem braucēja gadiem zaudēja Pirmā pasaules kara dēļ, bet 1919. gadā atgriezās sportā 34. gadu vecumā, gūstot panākumus sešu dienu treka sacensībās, trīs reizes uzvarot Ņujorkas sešdienās, 1920. gadā ar Villiju Kobērnu, 1921. gadā ar Alfrēdu Gullē un 1924. gadā ar Marselu Bijsē. Viņš uzvarēja arī Čikāgas sešdienās1923. gadā kopā ar Oskaru Egu.[2]

Gregari lomas izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riteņbraukšanā gregari ir apzīmējums braucējam, kura uzdevums ir upurēt savas izredzes komandas līdera labā, veicot lielāku darba apjomu. Mūsdienās tā ir plaši pieņemta loma, bet pirmajās desmitgadēs tas bija pret Tour de France noteikumiem. Braucējiem bija jāstartē, cīnoties par savu rezultātu un palīdzība citiem vai tās saņemšana no citiem nebija paredzēta. Šis apzīmējums (franču: domestique) riteņbraukšanā pirmoreiz tika izmantots 1911. gadā kā apvainojums Broko.[3] Tas notika posmā, kurā viņš izcīnīja uzvaru.

Broko kopvērtējuma izredzes beidzās, kad viņš zaudēja laiku posmā uz Šamonī. Nespējot uzvarēt, nākamajā dienā viņš piedāvāja savus pakalpojumus citiem braucējiem; viņam jau bija šāda reputācija.[3] Fransuā Fābers jutās nedroši par iespējām tikt izslēgtam par pārāk lielu atpalicību un abi noslēdza darbījumu. Broko sagaidīja Fāberu un savā aizvējā palīdzēja viņam finišēt. Anrī Degranžs, sacensību organizators un galvenais tiesnesis vēlējās viņu diskvalificēt par noteikumu pārkāpumu. Bet viņam trūka pierādījumu un viņš baidījās, ka Broko varētu pārsūdzēt lēmumu nacionālajā federācijā, Union Vélocipédique Française. Viņš aprobežojās ar kritiku laikrakstā L'Auto, rakstot: "Viņš nav cienīgs. Viņš nav nekas vairāk kā kalps (franču: domestique)."

Nākamajā rītā Broko sveicināja Degranžu ar: "Šodien, monsieur, mēs nokārtosim rēķinus." tajā dienā viņš uzvarēja ar 34 minūšu pārsvaru. Degranžs sekoja viņam un dzeltenā krekliņa īpašniekam Gistavam Garigū Col du Tourmalet kāpumā. "Tad man ir aizliegts braukt kopā ar viņu??", Broko kliedza. Nākamajā kāpumā, Col d'Aubisque, viņš atrāvās no Garigū, apdzina Polu Diboku, kurš bija saindējies un gulēja agonijā ceļa malā un pievienojās līderim Emilam Žoržē. Degranžs joprojām visu vēroja.

"Alors, quoi," Broko sauca, "vai es drīkstu palikt ar viņu?" Pēc tam veica atrāvienu vienatnē un uzvarēja. Viņš Degranžam bija pierādījis divas lietas. Pirmkārt to, ka ir talantīgs braucējs, nevis kalps. Otrkārt to, ka viņam bija tik daudz talanta, ka viņa vājais sniegums, braucot kopā ar Fāberu varēja būt tikai finansiāla darījuma rezultāts. Degranžs teica, ka skaidri redzams, ka jebkurš braucējs ar šādu attieksmi ir pārdevis savu uzvaru.[4]

"Viņš ir pelnījis savu sodu," Degranžs rakstīja. "Tūlītēja diskvalifikācija."

  • Gregari loma jau sen bija pieņemama citās sacensībās. Degranžs uzskatīja, ka Tour de France būtu jāpaliek individuālai sacensībai un cīnījās ar sponsoriem, velosipēdu ražotājiem, kam bija citi uzskati. Degranžs atbrīvojās no rūpnīcu ietekmes, 1930. gadā organizējot sacensības nacionālajām izlasēm, līdz ar to atzīstot arī komandu darbu un gregari lomu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "European Cycling: The 20 Greatest Races", Noel Henderson, ISBN 0-941950-20-4, Page 104, Gives details of Paris–Brussels victory.
  2. www.memoire-du-cyclisme.net. Detalizēti karjeras rezultāti.
  3. 3,0 3,1 Chany, Pierre, (1988), La Fabuleuse Histoire du Tour de France, La Martinière, France, p131
  4. Chany, Pierre, (1988), La Fabuleuse Histoire du Tour de France, La Martinière, France, p132

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]