Tour de France
 2025. gada Tour de France | |
 | |
| Pamatdati | |
|---|---|
| Datums | jūlijs |
| Reģions | Francija un tuvējās valstis |
| Nosaukums | Tour de France |
| Vietējais nos. | Le Tour de France (franciski) |
| Iesauka | La Grande Boucle (franciski) |
| Disciplīna | Šoseja |
| Sacensības | Profesionāļu |
| Veids | Daudzdienu sacensības |
| Organizators | Amaury Sport Organisation |
| Sac. direktors | Kristians Prudomē |
| Vēsture | |
| Pirmoreiz | 1903 |
| Sacensības | 112 (2025) |
| Pirmais uzv. |
.svg){kind=small} Moriss Garēns |
| Visvairāk uzvaru | |
| Pēdējais uzv. |
 Tadejs Pogačars |
Tour de France ir šosejas riteņbraukšanas daudzdienu sacensības, viena no trim riteņbraukšanas lielajām tūrēm kopā ar Giro d'Italia un Vuelta a Espana. Tās notiek kopš 1903. gada un galvenokārt norisinās Francijā,[1] bet bieži vien daļēji arī tai tuvākajās kaimiņvalstīs. Tās katru gadu notiek jūlijā, aptuveni trīs nedēļu garumā. Velobrauciens nav noticis tikai no 1915. līdz 1918. gadam (Pirmā pasaules kara dēļ) un no 1940. līdz 1946. gadam (Otrā pasaules kara dēļ).
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Tour de France ir pasaulē pazīstamākās velosacensības, kas parasti notiek 21 dienu, un dalībniekiem jāveic ap 3200 kilometriem.[2] Īsākā tūre bija 1904. gadā — 2420 kilometru, savukārt garākā — 1926. gadā ar 5745 kilometriem.[3] Trīs nedēļu sacīkstēs parasti ietilpst divas atpūtas dienas, kuras bieži vien izmanto, lai pārceltu sportistus no vienas pilsētas līdz otrai. Laikraksts The New York Times salīdzinājis velobraucienu ar maratona skriešanu vairākas dienas nedēļā, kā arī ar uzkāpšanu trīs Everestu augstumā.[4]
Sacensībās piedalās 22 komandas, ar astoņiem riteņbraucējiem katrā, gadu gaitā šie ierobežojumi ir nedaudz mainījušies. Katra no komandām saņem uzaicinājumu no organizatoriem — Amaury Sport Organisation. Komandas dalībniekiem ir atļauts savstarpēji palīdzēt. Katru vienību pavada menedžeri un mehāniķi automašīnās.
Riteņbraucēji tiek vērtēti pēc laika, ko viņi pavada sacīkstēs visos etapos kopā. Par uzvarētāju pasludina ātrāko sportistu kopvērtējumā. Tādējādi ir iespējams uzvarēt kopvērtējumā, pat netriumfējot nevienā no atsevišķajiem etapiem, kā tas notika 2010. gadā ar Alverto Kontadoru. Tā gadījies vēl sešas reizes. Bez kopvērtējuma dalībnieki sacenšas arī vairākās apakškategorijās — par titulu "Labākais kalnu braucējs", "Labākais sprinteris" u.c.
Parasti velosportisti katru posmu uzsāk kopā, lai gan ir izņēmumi — individuālie braucieni ar atsevišķu startu. Sportistiem jāapvieno gan sprintera, gan kalnu braucēja dotības. Lielākā daļa posmu notiek Francijas vidienē, tomēr sākot ar 1960. gadiem daži etapi tiek organizēti arī kaimiņvalstīs. Kopš 1975. gada velobrauciens finišē Elizejas laukos, Parīzē.
Daudzi no sacensību dalībniekiem tikuši pieķerti dopinga lietošanā. Sakarā ar to 2006. gada uzvarētāja tituls tika atņemts Floidam Lendisam un piešķirts Oskaram Sio Pereiro,[5] Arī 2010. gada uzvarētājs Alverto Kontadors zaudēja savu titulu un par uzvarētāju pasludināja otrās vietas ieguvēju Andi Šleku.[6] 2012. gada oktobrī visi tituli tika atņemti septiņkārtējam (1999—2005) sacensību uzvarētājam Lānsam Ārmstrongam.[7]
Dibināšana
[labot | labot pirmkodu]Velobraucienu dibināja franču sporta izdevums L'Auto. Izdevums nespēja piesaistīt auditorijas uzmanību — tirāža stagnēja un krājās parādi. 1902. gada 20. novembrī notika izdevuma ārkārtas sēde Parīzē. Pēdējam vārdu deva atbildīgajam par riteņbraukšanas aktualitātēm, 26 gadus vecajam Žo Lefevram. Viņš ierosināja rīkot sešu dienu sacīkstes, kas apvij visu valsts teritoriju, tādējādi ceļot L'Auto popularitāti.[8] Velobraucieni jau līdz tam bija izmantoti kā laikrakstu popularizējošs mērķis, taču nekas līdzīgs Lefevra ieteiktajam nevienam nav bijis pa prātam.
Ja viss izdotos kā ieplānots Lefevram, L'Auto ne vien vairākkārtīgi palielinātos tirāža, bet arī tas ļautu pārspēt konkurējošos izdevumus. Izdevuma finanšu direktoram Vikotram Godē ļoti iepatikās ideja, kuru viņš atbalstīja, sakot: "Lūk, mūsu seifa atslēgas. Ņemiet, cik ir nepieciešams!"[9] L'Auto par velobrauciena organizēšanu paziņoja 1903. gada 19. janvārī.
Pirmais velobrauciens
[labot | labot pirmkodu]Pirmais Tour de France velobrauciens notika 1903. gadā. Tika plānots, ka sacīkste notiks no 31. maija līdz 5. jūnijam un tajā būs pieci etapi, startējot Parīzē, bet piestājot arī Lionā, Marseļā, Bordo un Nantē. Ar laiku tika pievienota arī Tulūza, lai nebūtu pārlieku gari pārbraucieni Francijas dienvidos. Organizatori vēlējās startu dot naktīs, tādējādi katra etapa finišs būtu nākamās dienas pusdienlaikā. Taču šī ideja tika noraidīta, jo izrādījās pārlieku dārga lielākajai daļai braucēju. Pie šādiem noteikumiem sacensībām pieteicās vien 15 riteņbraucēji.[10]
Organizatori atmeta iepriekšējam plānam ar roku[11] un pārcēla Tour de France uz 1. jūliju. Sacensībās ieplānoti 19 posmi 19 dienu laikā. Turklāt katram velosportistam, kurš ierindojies pirmajās 50 pozīcijās, piešķīra dienas naudu piecu franku apmērā. Pie dienas naudas varēja tikt tie riteņbraucēji, kuri kopsummā balvā nebija ieguvuši 200 frankus,[12] kā arī katrā posmā vidējais ātrums bija jātur virs 20 km/h.[13] Pieci franki bija naudas summa, kādu braucējs varētu nopelnīt, visu dienu strādājot fabrikā.[14] Dalības maksa bija 10 franku apmērā, un kopvērtējuma uzvarētājs ieguva 12 000, kamēr katra posma ātrākais — pa 3000. Sacensību uzvarētājs saņēma tik lielu naudas balvu, kuru parasti strādnieki nopelnīja sešu gadu laikā. Tas pievilināja ap 70 dalībnieku.
Pirmajā Francijas tūrē triumfēja Moriss Garēns, kurš bija ātrākais pirmajā, kā arī pēdējos divos etapos. Pēdējās vietas īpašnieks no viņa atpalika par teju 65 stundām. Garēns sacīksti aizvadīja ar vidējo ātrumu 25,68 km/h.
'Pēdējā' tūre
[labot | labot pirmkodu]1903. gada sacensības izraisīja skatītājos un sportistos tik lielu ažiotāžu, ka organizatori paziņoja par pēdējā velobrauciena rīkošanu nākamajā gadā. Tas tādēļ, ka riteņbraucēji, lai uzvarētu, izmantoja negodīgas metodes. Dažu velosportistu fani pat piekāva konkurentus. Runāja, ka vadošie braucēji ātrāk finišu sasniedzot vai nu ar automašīnas, vai vilciena palīdzību.
Pēc 1904. gada sacīkstēm pirmie četri velobraucēji tika diskvalificēti. Tiesa, lēmumu Francijas Riteņbraukšanas savienība pieņēma vien 30. novembrī.[15] Tas esot darīts cerībā, ka ar laiku ažiotāža ap Tour de France aprims.[16] Organizatoru izdevums L'Auto pat publicēja uz vāka uzrakstu BEIGAS, tādējādi simbolizējot pēdējo velobraucienu. Organizatori bija pārliecināti, ka velobrauciens noslīcis paša panākumos.
Tiesa, jau nākamajā pavasarī atkal tika organizētas sacensības. Šoreiz gan posmiem bija jānotiek gaišajā diennakts laikā, lai blēdīšanās būtu acīmredzamāka. Galu galā velobrauciens attaisnoja uz sevi liktās cerības — līdz 1908. gadam L'Auto tirāža no 25 000 palielinājās līdz 65 000, bet sasniedza 854 000 1933. gadā.[17]
Tūres starts un finišs
[labot | labot pirmkodu]Lielākā daļa posmu notiek kontinentālajā Francijā, lai gan kopš 1950. gadu vidus ir kļuvis ierasts apmeklēt tuvējās valstis:[18] Posmi vai daļa no tiem ir notikuši Andorā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā (un bijušajā Rietumvācijā), Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Monako, Nīderlandē, Spānijā, Šveicē un Apvienotajā Karalistē. Kopš 1975. gada finišs ir bijis Elizejas laukos Parīzē; no 1903. līdz 1967. gadam sacensības finišēja Parc des Princes stadionā Parīzes rietumos un no 1968. līdz 1974. gadam Piste Municipale uz dienvidiem no galvaspilsētas.[19] Fēlikss Levitāns, sacensību organizators 1980. gados, ļoti vēlējās rīkot posmus ASV, taču šie priekšlikumi nekad nav tikuši realizēti.[20]
Starts ārzemēs
[labot | labot pirmkodu].jpg)
Vietas kur sākās vai plānoja sākt tūri ārpus Francijas:[21][22]
- 1954:
Amsterdama, Nīderlande - 1958:
Brisele, Beļģija - 1965:
Ķelne, Rietumvācija - 1973: Hāga, Nīderlande
- 1975: Šarlruā, Beļģija
- 1978: Leidene, Nīderlande
- 1980: Frankfurte pie Mainas, Rietumvācija
- 1982:
Bāzele, Šveice - 1987: Rietumvācija
- 1989:
Luksemburga, Luksemburga - 1992:
Sansevastjana, Spānija - 1996: Hertogenbosa, Nīderlande
- 1998:
Dublina, Irīja - 2002: Luksemburga, Luksemburga
- 2004: Ljēža, Beļģija
- 2007:
Londona, Lielbritānija - 2009:
Montekarlo, Monako - 2010: Roterdama, Nīderlande
- 2012: Ljēža, Beļģija
- 2014: Utrehta, Nīderlande
- 2017: Diseldorfa, Vācija
- 2019: Brisele, Beļģija
- 2022:
Kopenhāgena, Dānija - 2023: Bilbao, Spānija
- 2024:
Florence, Itālija
Uzvarētāji
[labot | labot pirmkodu]Braucēji
[labot | labot pirmkodu].svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Valstis
[labot | labot pirmkodu]| Reizes | Valsts |
|---|---|
| 36 | Francija |
| 18 |  Beļģija |
| 12 |  Spānija |
| 10 |  Itālija |
| 6 |  Apvienotā Karaliste |
| 5 |  Luksemburga |
| 4 | Slovēnija |
| 3 |  ASV |
 Dānija | |
| 2 |  Nīderlande |
 Šveice | |
| 1 |  Vācija |
 Īrija | |
 Austrālija | |
 Kolumbija |
Latviešu velobraucēji
[labot | labot pirmkodu]Velobraucienā piedalījušies arī vairāki Latvijas pārstāvji. Pēteris Ugrumovs piedalījās 1990., 1994. un 1996. gadā. 1994. gadā viņš ieguva 2. vietu kopvērtējumā aiz spāņa Migela Induraina, izcīnot arī divas uzvaras atsevišķos posmos. 1996. gadā viņš kopvērtējumā palika septītais. Raivis Belohvoščiks piedalījās 1999., 2001. un 2002. gada velobraucienā. 1999. gadā finišu viņš nesasniedza, bet labāko rezultātu sasniedza 2001. gadā, kopvērtējumā paliekot 110. vietā. Vēl viens latvietis, kurš braucis šajā velobraucienā, ir Romāns Vainšteins, kas tūrē piedalījās 2000., 2001. un 2003. gadā. Augstākais sasniegums — 2000. gadā kopvērtējuma 82. vieta, kā arī vairākkārtēja iekļūšana līderu grupā sprinta finišos. Arī Arvis Piziks ir piedalījies šajā velobraucienā 1995., 1996., 2000. un 2002. gadā. 1995. gadā viņš ieguva savu augstāko vietu kopvērtējumā — viņš sasniedza Parīzi 91. vietā, bet nākamajā gadā velobrauciena finišu nesasniedza. 2013. un 2014. gadā startēja un finišu sasniedza Gatis Smukulis, bet 2018.—2022. gadā Toms Skujiņš.
| Gads | Braucējs | Vieta | Aiz līdera | Sprinteru ieskaite  |
Kalnu karaļa ieskaite  |
Jauno braucēju ieskaite  |
Uzvarēti posmi |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 2025 | Krists Neilands | 88 | 3:54:25 | 102 | — | — | — |
| Toms Skujiņš | 95 | 4:04:16 | 99 | — | — | — | |
| 2024 | Toms Skujiņš | 45 | 2:57:02 | 27 | — | — | — |
| Krists Neilands | 66 | 3:52:08 | 83 | — | — | — | |
| 2023 | Krists Neilands | 50 | 2:56:21 | 42 | 25 | — | — |
| 2022 | Toms Skujiņš | 61 | 3:17:28 | — | — | — | — |
| Krists Neilands | 79 | 3:46:16 | 88 | — | — | — | |
| 2021 | Toms Skujiņš | 71 | 2:52:56 | 32 | 61 | — | — |
| 2020 | Toms Skujiņš | 81 | 3:53:09 | 39 | 18 | — | — |
| Krists Neilands | 85 | 4:11:03 | 88 | 50 | — | — | |
| 2019 | Toms Skujiņš | 81 | 2:39:50 | 61 | 32 | — | — |
| 2018 | Toms Skujiņš | 82 | 2:53:41 | 67 | 35 | — | — |
| 2014 | Gatis Smukulis | 100 | 3:43:25 | 130 | — | — | — |
| 2013 | Gatis Smukulis | 119 | 3:21:06 | — | — | — | — |
| 2003 | Romāns Vainšteins | 116 | 3:23:43 | 12 | — | — | — |
| 2002 | Raivis Belohvoščiks | 118 | 2:46:30 | 58 | 61 | — | — |
| Arvis Piziks | 152 | 3:34:57 | 27 | — | — | — | |
| 2001 | Raivis Belohvoščiks | 119 | 2:48:14 | 82 | — | 13 | — |
| Romāns Vainšteins | 132 | 3:24:56 | 11 | — | — | — | |
| 2000 | Romāns Vainšteins | 82 | 2:38:18 | 3 | — | — | — |
| Arvis Piziks | 93 | 2:46:06 | 12 | — | — | — | |
| 1999 | Raivis Belohvoščiks | NF | — | — | — | — | |
| 1996 | Pēteris Ugrumovs | 7 | 10:04 | — | — | — | — |
| Kaspars Ozers | NF | — | — | — | — | ||
| Arvis Piziks | NF | — | — | — | — | ||
| 1995 | Arvis Piziks | 91 | 2:57:55 | — | — | — | — |
| Kaspars Ozers | NF | — | — | — | — | ||
| 1994 | Pēteris Ugrumovs | 2 | 5:39 | — | 3 | — | 2 |
| 1990 | Pēteris Ugrumovs | 45 | 1:01:42 | — | |||
Dopings
[labot | labot pirmkodu]Dopinga lietošana Tour de France laikā ir notikusi jau kopš pirmajām sacensībām 1903. gadā. Sākotnējo tūru dalībnieki lietoja dažādas vielas, to skaitā alkoholu un ēteri, lai nomāktu sāpju sajūtu, veicot ilgstošos izturības braucienus.[23] Vēlāk braucēji sāka izmantot dažādas substances, arī lai uzlabotu savu sniegumu un tūres organizatori, Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība (UCI), kā arī valdības iestādes ieviesa ierobežojumus, lai cīnītos ar šo praksi.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Joel Gunter. «The Tour de France: a guide to the basics». London : The Telegraph, 2012. gada 16. jūlijs. Skatīts: 2012. gada 30. jūlijs.
- ↑ UCI Regulations (2.6.011 izd.), pp. 43. Atjaunināts: 21 July 2009
- ↑ "Tour Honour Roll". Ride Media 2007 Official Tour de France Guide, Australian Edition: 172, 200–201. 2007
- ↑ Daniel Coyle. «What He's Been Pedaling». New York Times Magazine, 2006. gada 16. jūlijs.
- ↑ «'I am innocent,' Landis says after losing verdict». MSNBC. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 23. martā.
- ↑ «CAS sanction Contador with two year ban in clenbuterol case». Cyclingnews.
- ↑ «"Sickened" UCI strips Armstrong of Tour wins». Geneva: Reuters. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. februārī. Skatīts: 2015. gada 22. martā.
- ↑ Les Woodland. The Yellow Jersey Companion to the Tour de France. London : Yellow Jersey Press, 2003. ISBN 0224080164.
- ↑ Goddet, Jacques (1991), L'Équipée Belle, Robert Laffont (Paris), ISBN 2-221-07290-1, p15
- ↑ Dauncey, Hugh and Hare, Geoff (2003), Tour de France: 1903—2003, Routledge, USA, ISBN 978-0-7146-5362-4, p13
- ↑ Nicholson, Geoff (1991), Le Tour: the rise and rise of the Tour de France, Hodder and Stoughton, UK, ISBN 0-340-54268-3, p44
- ↑ Woodland, Les (2000), The Unknown Tour de France, Cycle Resources, USA, p28
- ↑ Chany, Pierre (1997) La Fabuleuse Histoire du Tour de France, La Martinière, France, ISBN 978-2-7324-2353-1, p21
- ↑ Dauncey, Hugh and Hare, Geoff (2003), Tour de France: 1903—2003, Routledge, USA, ISBN 978-0-7146-5362-4, p131
- ↑ Seray, Jacques (1994), trans Yates, Richard, 1904: The Tour de France which was to be the last, Buonpane Publications, USA, ISBN 0-9649835-2-4, p154
- ↑ McGann, Bill and McGann Carol (2006), The Story of the Tour de France vol 1, Dog Ear, USA, ISBN 1-59858-180-5, p12
- ↑ «Torelli's History of the Tour de France: the 1930s or, All They Wanted To Do Was to Sell a Few More Newspapers». BikeRaceInfo.com. Skatīts: 2007. gada 27. maijs.
- ↑ Dauncey, Hugh; Hare, Geoff (2013) [1st. pub. 2003]. The Tour De France, 1903-2003: A Century of Sporting Structures, Meanings and Values. London: Routledge. ISBN 978-1-135-76239-1.
- ↑ Augendre, Jacques (1996). Le Tour de France: panorama d'un siècle. Service Communication-presse de la Société du Tour de France.
- ↑ Reed, Eric (7 January 2015). Selling the Yellow Jersey: The Tour de France in the Global Era. p. 162. ISBN 978-0-226-20653-0.
- ↑ «Foreign grand tour starts are big business – VeloNews.com». Velonews.competitor.com. 2012. gada 15. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 21. jūlijs. Skatīts: 2014. gada 3. augusts.
- ↑ «Tour de France to start from Bilbao in 2023 – organisers». Reuters. 2021. gada 26. marts. Skatīts: 2021. gada 13. maijs.
- ↑ [novecojusi saite] History, Drugs and the Tour de France by Tim Moore
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tour de France.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Tour de France mājaslapa (angliski)
| ||||||||||||||||
|