Mosēda
| Mosēda | |||
|---|---|---|---|
| Miests | |||
 Mosēdas akmeņu muzejs un baznīca | |||
| |||
  Mosēda | |||
| Koordinātas: 56°09′40″N 21°34′30″E / 56.16111°N 21.57500°EKoordinātas: 56°09′40″N 21°34′30″E / 56.16111°N 21.57500°E | |||
| Valsts |
 Lietuva | ||
| Apriņķis | Klaipēdas apriņķis | ||
| Rajons | Skodas rajons | ||
| Seņūnija | Mosēdas seņūnija | ||
| Pirmoreiz minēta | 1253 | ||
| Iedzīvotāji (2012) | |||
| • kopā | 1 475 | ||
| Laika josla | EET (UTC+2) | ||
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | ||
 Mosēda Vikikrātuvē | |||
Mosēda (lietuviešu: Mosėdis), arī Mosēde, ir Lietuvas mazpilsēta jeb miests (lietuviešu: miestelis) Klaipēdas apriņķa Skodas rajonā, seņūnijas centrs. Tā atrodas pie Bartuvas (Latvijā — Bārtas) upes un Skodas—Pluņģes ceļa (KK169), 14 kilometrus uz dienvidiem no Latvijas robežas, 11 km no Skodas un 11 km no Salantiem. Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanu tajā dzīvoja 1141 cilvēks.
Mazpilsēta pazīstama ar savu laukakmeņu muzeju (lietuviešu: Vaclovo Into akmenų muziejus) bijušajās ūdensdzirnavās, kā arī ar vēlā baroka stilā no agrāko celtņu mūriem 1783.—1844. gadā celto katoļu baznīcu.[2] Uz Bartuvas miesta centrā izveidots 3 km garš ūdensdzirnavu dīķis, ko Mosēda aptver no trim pusēm. Mazpilsētas dienviddaļā — pilskalns un senkapi. Mosēda ietilpst Salantu reģionālajā parkā.
Mosēdā ir ģimnāzija, pasts, ambulance, bērnudārzs, kultūras centrs un bibliotēka.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmoreiz dokumentos pieminēta 1253. gadā kā pils Livonijas ordeņa un Kursas bīskapa Kursas dalīšanas aktā. Pēc Žemaitijas kristīšanas 1417. gadā tika nodibināta Medininku bīskapija, un kopš 1421. gada ciems piederēja Žemaitijas Medininku bīskapam, šeit kopš 16. gadsimta bija viena no bīskapa muižām un draudze. 1544. gadā dokumentos pirmoreiz pieminēts miests, 1554. gadā uzcelta koka baznīca.[3] Blakus miestam atradās pils, kas tika sagrauta 16. un 17. gadsimta karos. 1626. vai 1629. gadā tika atvērta draudzes skola. Kopš 1703. gada Mosēde ieguva tiesības rīkot iknedēļas gadatirgu, kopš 1861. gada bija pagasta centrs.[4]
1867. gadā skola tika pārveidota par tautskolu ar mācībām krievu valodā.[5]
Miests gandrīz pilnībā nodega 1907. gadā.
Otrā pasaules kara sākumā ap puse pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, kurus gandrīz visus nogalināja vietējie antisemīti pēc vācu okupācijas sākuma.[6] Pēc kara līdz 1953. gadam apkaimē darbojās pretpadomju partizānu grupa.
1950.—1992. gadā bija Padomju Lietuvas 40-gades vārdā nosauktā kolhoza centrs (pēdējais kolhoza nosaukums).
1962. gadā miests atkal smagi cieta ugunsgrēkā.
1979. gadā tika atklāts ārsta Vaclova Inta (lietuviešu: Vaclovas Intas) vecajās ūdensdzirnavās izveidotais Lietuvas laukakmeņu muzejs ar ap 5000 lieliem eksponātiem un lielu daudzumu mazāku.[7] Sākotnēji šī akmeņu kolekcija tika veidota slimnīcas teritorijā, bet drīz tai vairs nepietika vietas, un ar ģeoloģijas un dendroloģijas speciālistu atbalstu kopš 1972. gada tā tika izvietota pilsētā, iekļaujot dendroloģiska parka elementus.[8]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Veidojoties Lietuvas valstij, vairums zemes iedzīvotāju bija kurši. Viņi saglabāja savu vairākumu līdz 16. gadsimtam.
| 1638 | 1733 | 1867[9] | 1923[10] | 1989[11] | 2011[12] |
|---|---|---|---|---|---|
| 39 ēkas | 18 ēkas | 263 | 685 | 1406 | 1141 |
Ievērojami cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Romualds Granausks — rakstnieks un žurnālists
- Vaclovs Ints — ārsts un Akmeņu muzeja izveidotājs
- Adoms Galdiks — mākslinieks un scenogrāfs
- Jozs Tums-Vaižgants — rakstnieks un garīdznieks
- Svetlana Pauļukaite — riteņbraucēja
Kultūras un vēstures objekti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Akmens laikmeta senkapi (5.—1. gadsimts p.m.ē.);
- Pilskalns (1. gadu tūkstotis — 13. gadsimts);
- Šerkšņu bļodakmens;
- Igaru bļodakmens;
- Erceņģeļa Miķeļa baznīca, celta 1783. gadā, ķieģeļu torņi uzbūvēti 1844. gadā, un baznīcas iekārtojums;
- Baznīcas kapsēta, tās vārti un kapela;
- Ūdensdzirnavas, tagad Akmeņu muzejs (1792);
- Mācītājmuiža (19. gadsimta vidus);
- Piemineklis Zobena grupas partizāniem (1991);
- Piemineklis ebreju kopienai (2016)
Galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Baznīca -
Akmeņu muzejā -
Akmeņu muzejā -
![Kapsētas kapela (celta 1845)[3]](//upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/1/19/Mos%C4%97dis%2C_koply%C4%8Dia%2C_apsid%C4%97.JPG/120px-Mos%C4%97dis%2C_koply%C4%8Dia%2C_apsid%C4%97.JPG)
Kapsētas kapela (celta 1845)[3] -
Piemineklis 1944.—1953. gadā kritušajiem partizāniem -
Bartuva -
Gaisa skats uz baznīcu -
Ģimnāzija
![Kapsētas kapela (celta 1845)[3]](/wiki/Att%C4%93ls:Mos%C4%97dis,_koply%C4%8Dia,_apsid%C4%97.JPG)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ "2011 census". Statistikos Departamentas (Lithuania).
- ↑ Masiady, Słownik geograficzny Królestwa Polskiego, t. VI, Warszawa 1885, s. 162.
- ↑ 3,0 3,1 Samogit.lt: IŠ MOSĖDŽIO ISTORIJOS
- ↑ Jurgita Rimkevičiene, Mosėdis, Visuotinė lietuvių enciklopedija, 2019. gada 11. jūnijā. Skatīts 2021. gada 8. februārī.
- ↑ «Mosėdžio gimnazija: Istorija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. janvārī. Skatīts: 2021. gada 7. februārī.
- ↑ Neil Gitkind. Mosedis Shtetl Project
- ↑ Grzegorz Rąkowski: Ilustrowany przewodnik po zabytkach kultury na Litwie. Warszawa: Burchard Edition, 1999-10-16, s. 170. ISBN 83-87654-07-8.
- ↑ Akmeņu muzeja vēsture
- ↑ Масяды. Географическо-статистический словарь Российской империи, T. 3 (Лаарсъ — Оятъ). СПб, 1867, 187 lpp.
- ↑ Lietuvos apgyventos vietos: pirmojo visuotinojo Lietuvos gyventojų 1923 m. surašymo duomenys. Kaunas: Finansų ministerija. Centralinis statistikos biūras, 1925.
- ↑ Kaimo gyvenamosios vietovės (1989 metų Visuotinio gyventojų surašymo duomenys). Vilnius: Lietuvos Respublikos Statistikos departamentas, 1993.
- ↑ Gyventojai gyvenamosiose vietovėse: Lietuvos Respublikos 2011 metų gyventojų ir būstų surašymo rezultatai. Vilnius: Statistikos departamentas, 2013.