Miests

Miests ir neliela apdzīvota vieta, kuras iedzīvotāju vairums nodarbojas ar tirdzniecību un amatniecību, bet ne zemkopību un zveju.

Vēsture

Miests kā tirgotāju un amatnieku pilsētiņas nosaukums ieviesās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā. Uzskata ka miesta vārds latviešu valodā ieviesies no lietuviešu valodas (lietuviešu: miestelis), kas savukārt ir aizguvums no rutēņu valodas (baltkrievu: мястэчка). Ebreji miestus jidišā sauca par "štetliem" (pilsētiņām).

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas daudzi miesti ieguva pilsētas tiesības, bet Latvijas PSR laikā vairākus agrākos miestus pārdēvēja par pilsētciematiem.

Mūsdienu Lietuvā par miestiem sauc kompaktas apdzīvotās vietas ar 500–3000 iedzīvotājiem, kurās ir atbilstoša sociālā infrastruktūra.

Miesti Latvijā

16. gadsimtā

Rusova Livonijas hronikā 1577. gadā minētas šādas pilsētas un pilis ar miestiem (vācu: Flecken):

Otrā Livonijas galvenā provincē Latvijā, kurā ietilpst arī lībiešu zeme, runā citādā valodā, kuŗu igauņi nesaprot. Pilsētas un cietokšņi, kopā ar viņu miestiem, šinī provincē ir: Rīga, Koknese, Cēsis, Valmiera, Lielvārde, Bukulti, Salaspils, Daugavgrīva, Dole, Limbaži, Sēlpils, Alūksne, Daugavpils, Ikšķile, Rauna, Cesvaine, Sigulda, Aizkraukle, Smiltene, Turaida, Krimulda, Gulbene, Saldus, Ludza, Rēzekne, Viļaka, Jaunpils, Straupe, Burtnieki, Trikāta, Rūjiena, Puiķele, Ērģeme, Augstroze, Mujāni, Ērgļi, Bērzaune, Kalsnava un daudz citas.

Trešā galvenā province Kurzeme. Viņā ietilpst arī Zemgale. Šīs provinces iedzīvotāji runā kuršu un lībiešu valodu un dažos apgabalos arī leišu valodu. Daugava ir robeža starp viņiem un latviešiem. Pilis un miesti Kurzemē ir šādi: Jelgava, Kuldīga, Kandava, Dobele, Durbe, Ventspils, Tukums, Jaunpils, Talsi, Grobiņa, Piltene, Engure, Dundaga, Embūte kopā ar miestu Aizputi. Bauskas pils atrodas Zemgalē.

Ziņas par miestiem Livonijā savā grāmatā "Latvijas vēsture 1290—1500" ir apkopojis arī vēsturnieks Indriķis Šterns.

17. gadsimtā

Miesti Latvijā 1629. gadā pēc Altmarkas pamiera:

1. Kurzemes hercogistē un Piltenes novadā: Durbe, Saka, Skrunda, Saldus, Talsi, Sabile, Kandava, Engure, Tukums, Sloka, Dobele, Alsunga, Nīgrande, Mežotne, Baldone, Nereta, Birži, Subate, Ilūkste;
2. Zviedru Vidzemē: Sigulda, Rauna, Smiltene, Alūksne;
3. Poļu Vidzemē: Viļaka, Ludza, Rēzekne.

Kurzemes hercogistes miesti līdz 1642. gadam: Grobiņa, Alsunga, Durbe, Ilūkste, Kandava, Pabērzi, Sabile, Tukums, Jaunjelgava, Saldus, Subate, Talsi, Dobele, Vilkumiests.

18.—19. gadsimtā

1784. gadā minēts Varakļānu miests. 1785. gadā miesta tiesības piešķīra Slokai, 1824. gadā Līvāniem, 1825. gadā Kārsavai, pirms 1828. gada Preiļiem ap 1830. gadu Gostiņiem, 1834 gadā Sasmakai, 1895. gadā Strenčiem. Pie Daugavpils 19. gadsimta sākumā bija izveidojies Jeruzalemes miests, ko nojauca, būvējot cietoksni, bet 19. gadsimta beigās — Zemgales miests, ko vēlāk apvienoja ar Grīvu.

19. gadsimta beigās Vidzemē miestu tiesības bija Ainažiem, Alūksnei, Bolderājai, Mazsalacai, Rūjienai un Salacgrīvai. Lejasciems, Koknese, Ļaudona, Madliena, Nītaure, Pļaviņas, Skrīveri, Smiltene saukti par miestiņiem.

20. gadsimtā

Latvijā 1920. gadā bija šādi miesti:

1. Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā: Dobele, Skaistkalne, Baldone, Vecauce, Talsi, Dundaga, Sasmaka, Kandava, Sabile, Piltene, Saldus, Saka, Durbe, Grīva, Subate, Aknīste;
2. Vidzemē: Ķemeri, Ogre, Skrīveri, Stukmaņi, Sigulda, Līgatne, Birži, Kauguri, Ainaži, Smiltene, Salacgrīva, Mazsalaca, Rūjiena, Alūksne, Vecgulbene, Lejasciems un Rīgas priekšpilsētas: Zasulauks, Sarkandaugava, Mīlgrāvis, Bolderāja;
3. Latgalē: Glazmanka, Krustpils, Līvāni, Nīcgale, Līksna, Krāslava, Višķi, Antonopole, Balvi, Baltinova, Korsovka, Preiļi, Varakļāni.

1921. gadā miesta tiesības piešķīra Opei un Vecaucei, 1926. gadā — Balviem.

Miesti Lietuvā

14. gadsimta beigās Lietuvā blīvi apdzīvotas vietas iedalīja pilsētās un miestos, atkarībā no to funkcijām un lieluma. Jēdziens "miests" pirmo reizi minēts 1387. gadā, kad par tādu nosauca Alītu, Birštonu, Nemunaiti un Puņu. Pirmoreiz miesta tiesības piešķīra 1496. gadā Krekenavai. Pēc 1553.–1557. gada Valaku reformas miesta tiesības tika piešķirtas biežāk. Valdnieks un muižnieki bija ieinteresēti miestu attīstībā un no tās gūstamajos ienākumos, tādēļ pilsētu tīkls paplašinājās visai vienmērīgi. Jauni miesti veidojās gan Aiznemunē, kas cieta karos ar Vācu ordeņvalsti, gan Ziemeļlietuvā. 16. gadsimta otrajā pusē un 17. gadsimta pirmajā pusē mūsdienu Lietuvas teritorij vairāk nekā 30 apdzīvotām vietām piešķīra miesta un tirgošanās tiesības.

1897. gadā mūsdienu Lietuvas teritorijā bija 271 miests ar vairāk nekā 450 iedzīvotājiem, bet 1923. gadā – 241 miests. Ar 1946. gada 3. augustā dekrētu Birštonai, Jodkrantei, Kačerginei, Kulautuvai, Liķēniem, Nidai un Preilai piešķīra Padomju Savienībā pastāvošo pilsētciemata statusu, kamēr visi pārējie miesti bija uzskatīti par ciemiem. 1950. gadā daži miesti kļuva par rajonu centriem. 1959. gadā Lietuvā bija 248 miesti, bet 1974. gadā – 235. Līdz 1979. gadam aptuveni 30 miesti bija saņēmuši pilsētas tiesības un aptuveni 20 bija pilsētciemati.

Atbilstoši Lietuvas Adrešu reģistra datiem, Lietuvā ir 254 miesti.