Lietuvas lielkņaziste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Великое князство Литовское, Руское, Жомойтское и иных
Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė
Lietuvas dižkunigaitija / Lietuvas lielkņaziste
1236 – 1795 Flaga Rzeczypospolitej Obojga Narodow ogolna.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Lietuvas lielkņazistes
Teritorija 1430. gadā
Pārvaldes centrs Viļņa
Valoda(s) Lietuviešu valoda, Rusīnu valoda
Reliģija Baltu reliģija, Kristietība
Valdība
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Dibināta 1236
 - Likvidēta 1795

Lietuvas lielkņaziste jeb Lietuvas dižkunigaitija (lietuviešu: Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė, veclietuvju: Didi Kunigiste Letuvos), arī Lietuvas lielhercogiste (latīņu: Magnus Ducatus Lithuaniae, baltkrievu: Вялікае Княства Літоўскае, bija lielvalsts mūsdienu Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas, Polijas un Latvijas teritorijās, kas pretendēja uz Kijevas Krievzemes mantinieces un visu austrumslāvu zemju apvienotājas pozīciju.

No 13. līdz 16. gadsimtam politiski un militāri dominēja Austrumeiropas reģionā, cīnoties par ietekmi ar Vācu ordeni, Zelta ordu un Maskaviju. No 1569. gada bija federatīvās Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, līdz 1791. gadam saglabājot atsevišķu valdību, likumus, armiju un valsts kasi.

Valsts rašanās un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas valstiskuma veidošanās notika tās ziemeļaustrumu daļā, tagadējās Aukštaitijas teritorijā, leišu kunigaišiem saradojoties ar Polockas Rurikoviču dinastijai piederīgajiem Jersikas valdniekiem.[nepieciešama atsauce] 1203. gadā kunigaitis Daugerūts sabiedrojās ar savu znotu Jersikas ķēniņu Visvaldi cīņā pret Līvzemes bīskapu Albertu un nesekmīgi mēģināja ieņemt Rīgu. 1219. gadā Galīcijas-Volīnijas kņaziste noslēdza Volīnijas Ivpatija hronikā pieminētu līgumu ar leišu kunigaišiem. Līgumu parakstīja 21 kunigaitis, starp 5 ietekmīgākajiem minēts arī Mindaugs. Lielais pārstāvju skaits norāda uz to, ka šajā laikā vēl nebija izvirzījies viens valdnieks. 1220.-1230. gados kunigaišu starpā notika cīņa par augstāko varu, kurā virsroku ņēma Mindaugs.

Mindaugs, 1236—1263[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitijas sākotnējā teritorija 13. gadsimta vidū (tumšākā krāsā)

Hronikā par 1236. gada notikumiem Mindaugs pirmo reizi nosaukts par Lietuvas valdnieku. Pēc vairākiem karagājieniem, ap 1240. gadu, viņš bija sakāvis konkurējošos kunigaišus un pakļāvis to zemes, izveidojot pirmo Lietuvas valsti. Tā aptvēra tagadējo Austrumlietuvu un Ziemeļbaltkrieviju ar Mindauga rezidenci Navahrudakā. Viņa varu atzina daļa prūšu (skalvji, nadruvi) sēļi, daļēji arī jātvingi, taču viņam pretojās Vikinta vadītie žemaiši. Mindauga varu apdraudēja radinieku sazvērestības. Viņš regulāri karoja ar Mongoļu impērijas sagrautās Kijevas Krievzemes kņaziem. Galīcijas-Volīnijas kņaziste bija viens no sīvākajiem pretiniekiem.

Naidīgu kaimiņvalstu un dumpīgu radinieku koalīcijas apdraudēts, 1251. gadā Mindaugs uzsāka kontaktus ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas, piekrītot kristīties un nodibināt mierīgas attiecības. Romas pāvests Innocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Sv. Pētera (baznīcas, nevis Svētās Romas impērijas) aizgādnībā, un deleģēja Kulmas bīskapu 1253. gadā kronēt Mindaugu par Lietuvas karali. Mindaugs sāka dāvināt Livonijas un Vācu ordeņiem zemes, kas pat neatradās viņa pakļautībā - daļu Žemaitijas, jātvingu un sēļu zemes.

1254. gada 12. martā ar savu dēlu piekrišanu Mindaugs piešķīra Lietuvas bīskapam Krišjānim kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas. 1254. gada 3. septembrī pāvests Innocents IV ziņoja Lietuvas bīskapam Krišjānim par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvērasta, jo "Lietavas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa Mindauga cieņu". 1255. gada oktobrī pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ, Mindaugs dāvināja šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Nolišķus un Tauragni ar visiem piederumiem. 1250. gados Žemaitija atsacījās pakļauties gan Mindaugam, gan Vācu ordenim, un sākas ilgs karu periods, kura rezultātā Lietuvas dižkunigaitija zaudēja piekļuvi Baltijas jūrai.

1259. gadā žemaiši sakāva Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku kaujās pie Skodas un 1260. gadā Durbes kaujā. Mindaugs lauza miera līgumu ar Ordeni, atsacījās no kristietības un sāka karu. Kā jaunu sabiedroto viņš izvēlējās Novgorodas kņazu Aleksandru Ņevski. 1263. gadā Mindaugu nogalināja Daumanta organizētā atentātā. Sekoja vairāki varas cīņu gadi, kad dižkunigaiša tronī strauji mainījās valdnieki.

Traidenis un Vītenis, 1269—1316[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitijas izplešanās no 13. līdz 15. gadsimtam.

1269. gadā varu ieguva dižkunigaitis Traidenis (1269—1282) ar rezidenci Kernavē. Traidenis bija vienīgais no Lietuvas valdniekiem, kura politikā bija vērojams aktīvs atbalsts citiem baltiem viņu brīvības cīņās. Tam varēja būt divi iemesli - viņš cerēja pārējos baltus iekļaut Lietuvas valstī, un viņam bija nepieciešama buferjosla starp vācu un poļu krustnešiem. Viņš sniedza militāru palīdzību Skomanta vadītajiem jātvingiem, Herkusa Manta vadītajiem prūšiem un Nameja vadītajiem zemgaļiem. Taču lielākos panākumus Traidenis guva bijušajā Kijevas Krievzemē, strauji izplešot Lietuvas dižkunigaitijas robežas.

1295. gadā sāk valdīt dižkunigaitis Vītenis, jeb Vītis (1295—1316), kurš 1307. gadā pakļauj Polockas kņazisti, Volīnijas kņazisti, un mūsdienu Baltkrievijas austrumus. Ārpolitikā aktīvi atbalstīja Rīgas pilsētu tās konfliktā ar Livonijas ordeni, cenšoties kontrolēt Daugavas ūdensceļu.

Ģedimins un Aļģirds, 1316—1377[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1316. gadā sāka valdīt dižkunigaitis Ģedimins (1316—1341). Viņu uzskata par Viļņas dibinātāju, un uz šejieni viņš pārcēla savu rezidenci. Ģedimins turpināja Lietuvas varas izplešanās politiku. Senkrievu kņazistēs un pilsētās par valdniekiem viņš iecēla savus radiniekus, apņemoties nemainīt tajās pastāvošo kārtību, bet nodrošināt mieru. Ģedimins centās centralizēt valdnieka varu, izveidojās stabils galms ar valsts kanceleju, aristokrātiska bruņniecības kārta. Armijā sāka izmantot ārzemju algotņus.

Politiskas un ekonomiskas problēmas Ģediminam radīja attiecības ar kristīgo Eiropu, jo Lietuva šajā laikā joprojām seko baltu reliģijai. 1322.-1326. gadā Ģedimins apsvēra iespēju kristīties un aicināja uz Lietuvu amatniekus un tirgotājus no Viduseiropas. Viņa vēstulēs rakstīts, ka misionāriem jāmāk lietuviešu, krievu un zemgaļu valodas. Spēcīgās iekšējās opozīcijas dēļ tas beidzās bez liela rezultāta. Arī Vācu ordenis nebija ieinteresēts, lai Lietuva izveidotu kontaktus ar pārējo Eiropu.

No 1341. gada 4 gadus valdīja Ģedimina jaunākais dēls Jaunutis, kas izraisīja iekšējas ķildas un jukas. 1343. gadā Vācu ordenis ieguva Pomerāniju un Dāņu Igauniju. Vecākie brāļi Aļģirds un Ķēstutis gāza Jaunuti no troņa, sadalot varu savā starpā. 1345. — 1377. gadā Aļģirds valdīja no Viļņas, bet Ķēstutis no Traķiem. Viņš turpināja ekspansiju, iegūstot kontroli pār Smoļenskas kņazisti, Volīnijas kņazisti, Podoliju, Čerņigovas kņazisti un Kijevu. Straujā Lietuves varas izplešanās Kijevas Krievzemes teritorijās izraisīja pirmos konfliktus ar Maskavas lielkņazisti un Zelta Ordu, kas to uzskatīja par savas ietekmes zonu, no kuras tiem saņēma regulāras nodevas.

1358. gadā Aļģirds atsāka sarunas ar Svētās Romas impērijas imperatoru Kārli IV par iespējamo kristietības pieņemšanu. Tika apspriesta ideja par Livonijas ordeņa pārvietošanu uz austrumiem cīņai pret tatāriem, taču sarunas beidzās nesekmīgi. Sākās sarunas ar Konstantinopoles patriarhu par neatkarīgās Kijevas metropolijas dibināšanu, lai izvairītos no Maskavijas reliģiskās kontroles. Uzlabojās attiecības ar Polijas karalisti.

Jagailis un Vītauts, 1377—1430[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuva un Polija 1387. gadā

1377. gadā tronī kāpa Aļģirda dēls Jagailis (1377-1401), kurš 1379. gadā noslēdza mieru ar Vācu ordeni un sāka slepenas pret Ķēstuti vērstas sarunas. Neapmierinātais Ķēstutis sāka karadarbību pret Jagaili, kuru 1381. gadā sakāva, piespiežot atteikties no varas. 1383. gadā situācija mainījās. Jagailis ieslodzīja Ķēstuti un viņa dēlu Vītautu Krēvas pilī, kur Ķēstuti nogalināja, bet Vītautam izdevās bēgt un rast patvērumu pie Vācu ordeņa. Jagaiļa jaunākais brālis Šķirgailis kļuva par Žemaitijas kunigaiti. Vītauts kopā ar Vācu ordeni uzbruka Jagailim un sakāva to, 1383. gadā ieņemot Traķus un aplencot Viļņu. Taču tad visi brālēni izlīga mieru, noslēdza savienību pret Vācu ordeni, un to sakāva.

1385. gadā tika noslēgta Krēvas ūnija ar Poliju. Tā paredzēja, ka Jagailis pieņems kristietību un apprecēs Polijas troņmantnieci Jadvigu. 1386. gadā Krakovā notika kāzas un Jagailis kronējās kā Polijas karalis Vladislavs II Jagailis, aizsākot Jagellonu dinastiju. 1387. gadā notika Lietuvas iedzīvotāju kristīšana.

Jagailis palika Krakovā, savu jaunāko brāli Šķirgaili ieceļot par Lietuvas vicekarali. Pret šādu izkārtojumu sadumpojās Vītauts, atkal noslēgdams savienību ar Vācu ordeni. 1389. gadā Vītauts neveiksmīgi mēģināja sagrābt Viļņu, bet viņam nācās bēgt pie Vācu ordeņa. 1391. gadā atsākās karš, bet abi brālēni vienlaikus risināja sarunas par apvienošanos pret Ordeni. 1392. gadā brālēni Jagailis un Vītauts noslēdza Ostrovas līgumu, ar kuru Vītauts kļuva par Lietuvas dižkunigaiti. Viņš turpināja valsts ekspansiju, sasniedzot Melno jūru. Pakļautajām pilsētām tika pieķirtas dažādas privilēģijas, un tās nonāca tiešā Vītauta pārvaldē. Rusīnu valoda saglabāja oficiālās valodas statusu, bet aizvien plašāka kļuva arī poļu valodas lietošana.

Vītauts veda krusta karus pret Zelta Ordu. 1399. gada neveiksmīgajā kaujā pie Vorsklas bojā gāja 3/4 lietuviešu, poļu un ordeņa apvienotā karaspēka. Lai panāktu Vācu ordeņa līdzdalību karagājienā, Vītautam nācās atdot ordenim Žemaitiju. Savienība ar Vācu ordeni nepastāvēja ilgi. 1409. gadā Vītauts atbalstīja žemaišu sacelšanos, un kopā ar Jagaili devās karagājienā pret Ordeni. Vienā no viduslaiku Eiropas lielākajām kaujām, apvienotie poļu un lietuviešu spēki 1410. gada Tannenbergas kaujā (lietuviešu: Žalgiris) sakāva Vācu ordeņa bruņiniekus.

Ir ziņas, ka Vītauts vedis sarunas ar Svēto Romas impēriju par kronēšanos par Lietuvas karali. Vītauts nomira 80 gadu vecumā 1430. gadā.

Valsts simbolika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Lietuvas kristīšanai 1387. gadā, tā bija pagānu karaliste, kurā valdīja baltu reliģijas sekotāji. Valsts iedzīvotāju vairākumu veidoja bijušās Kijevas Krievzemes pareizticīgie iedzīvotāji. Viļņā, bez vienas pareizticīgo un divām katoļu baznīcām, kas bija paredzētas ārvalstu tirgoņiem, pastāvēja arī Ģedimina celtais templis, kuru uzbūvēja uz Mindauga katedrāles drupām. Templī atradās galvenās lietuviešu dievības — debesu valdnieka Perkūna veidols. Tomēr lielā daļa baltu reliģijas rituālu noritēja brīvā dabā, svētajās birzīs vai pie svētajiem akmeņiem. Nepastāvēja hierarhiskas garīdzniecība, dižkunigaitis pats bija augstākā reliģiskā autoritāte un vadīja vairumu svarīgāko reliģisko rituālu. Dižkunigaiša kancelejā strādāja franciskāņu ierēdņi, kas rūpējās par saraksti ar rietumu valstīm latīņu valodā, un arī rutēņu ierēdņi, kas sazinājās ar Lietuvas austrumu vasaļiem un sabiedrotajiem oficiālajā rutēņu valodā (kancelejas slāvu valodā), jo lielākā daļa iedzīvotāju un aristokrātijas bija austrumslāvi. Lietuviešu valodai šajā laikā nebija rakstības un pārvaldē to neizmantoja.[1] Valdnieka tituli bija gospodars, kņazs, lielkņazs (lietuviešu Kunigaikštys ir jaunlaiku literatūrā ieviests titula apzīmējums).[nepieciešama atsauce]

Līdz ar plašajiem iekarojumiem un imigrācijas veicināšanu, Lietuvas lielkņaziste izveidojās par daudzetnisku, daudzkulturālu un daudzreliģisku valsti. Ebrejus apmesties Lietuvā pirmais uzaicināja Ģedimins, piešķirdams tiem tirdzniecības privilēģijas, kuras vēlāk paplašināja Vītauts, dodot tiem reliģisko un ekonomisko brīvību. Vītauta valdīšanas laikā no dienvidaustrumiem Lietuva ieceļoja divas nelielas etniskās grupas, kas ir saglabājušas savu identitāti līdz mūsdienām. Tie bija karaīmi — tjurku izcelsmes jūdaisma sekotāji un musulmaņu tatāri. Abas grupas valsts armijai deva kreivjus. Pareizticīgo un katoļu garīdzniekiem bija nozīmīga loma — rutēņu garīdznieki veidoja valsts birokrātiju, bet poļu garīdznieki Lietuvā vadīja katoļu baznīcu. Tomēr nelietuviešu tiesības bija ierobežotas — valsts amatos iecēla tikai lietuviešus, un ārzemnieki (ieskaitot poļus) nedrīkstēja iegādāties vai mantot zemi.[2] Lai arī Gorodeļskas ūnijas 9. rindkopā norādīts, ka valsts augstākos amatus var ieņemt tikai katoļi, pareizticīgie pavalstnieki netika ierobežoti. Piemēram, Breslavas un Luckas stārasts, Volīnijas maršals Konstantins Ostrožskis, pateicoties laulībām ar Tatjanu Alšansku (1509), mantoja Viļņas kastelāna amatu.

Lietuvas dižkungi (lielkņazi)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģedimina dinastijas ģerbonis
Mindauga dinastija
Ģedimina un Jagellonu dinastija
  • Vītenis, valdīja no 1293.(1296.) līdz 1316. gadam
  • Ģedimins (Gediminas, 1275.-1341.), galvaspilsēta Viļņa, valdīja 1316.-1341. gadā
  • Jaunutis (Jaunutis, Ģedimina dēls), valdīja 1341.-1345. gadā
  • Aļģirds (Algirdas, Ģedimina dēls, 1296.?-1377.), valdīja 1345.-1377. gadā
  • Jagailis (Jogaila, Aļģirda dēls, 1351.-1401.), valdīja 1377.-1381. gadā
  • Ķēstutis (Kęstutis, Ģedimina dēls, 1297.-1382.), valdīja 1381.-1382. gadā
  • Šķirgailis (Skirgaila, Aļģirda dēls, 1354.-1397.), valdīja 1386.-1392. gadā
  • Vītauts Dižais (Vytautas Didysis, Ķēstuša dēls, 1392.-1430.)
  • Švitrigailis (Švitrigaila, Aļģirda dēls, 1430.-1432.)
  • Sigismunds I (Žygimantas Kęstutaitis, Ķēstuša dēls, 1432.-1440.)
  • Kazimirs (Kazimieras Jogailaitis, Jagaiļa dēls, 1440.-1492.)
  • Aleksandrs (Aleksandras, Kazimira dēls), 1492.-1506.)
  • Sigismunds II Vecais (Žygimantas Senasis, Kazimira dēls, 1506.-1548.)
  • Sigismunds III Augusts (Žygimantas Augustas, Sigismunda Vecā dēls, 1530.-1572.)

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1385. gada 14. augustā Lietuvas dižkunigaitija noslēdza Krevas ūniju ar Polijas karalisti — Jagailis apprecējās ar Polijas troņmantinieci Jadvigu un kļuva par Polijas karali.

15. gs. beigās dižkunigaitijas dienvidu robežām regulāri uzbruka Krimas tatāri (Krimas haniste bija Osmaņu impērijas vasalis). 1503. gadā visai veiksmīga bija Sluckas aizstāvēšana, kuru vadīja kņaziene Anastasija (te izšķirošo lomu nospēlēja pils lielgabali). Noturēt Slucku izdevās arī 1506. gadā un 1521. gadā. Tatāri nespēja ieņemt Pinskas un Kopilas pilis. Berestjes pils aizstāvji atpirkās, taču pilsētu 1500. gadā nodedzināja. Bihoveca hronikā minēts, ka 1505. gadā tatāri iebrukuši lielkņazistes baltkrievu zemju centrālajā un ziemeļu daļā. Laupījums un gūstekņu daudzums tos vilināja uz Turovas, Pinskas un Sluckas auglīgajām zemēm. Daudzas reizes tika nodedzinātas Turova, Mozira, Kameneca, Logoiska. Gūstekņus no šīm zemēm pēc tam pārdeva Kafas, Azovas un Stambulas vergu tirgos.

Tā rezultātā Lietuvas dižkunigaitija pārdzīvoja zināmas grūtības: samazinājās iedzīvotāju skaits, panīka saimniecība. Pirmām kārtām tas skāra Voliniju, Podoliju, Kijevu u.c. austrumu teritorijas. Virzoties uz ziemeļiem, tatāru uzbrukumi sāka apdraudēt Novogrudskas un Minskas vojevodistes. Laikā no 1497. gada līdz 1527. gadam dižkunigaitijas austrumu vojevodistes pārcieta 12 tatāru iebrukumus (simts gadu laikā tatāri iebruka Lietuvas zemēs 75 reizes). Mobilās un labi organizētās tatāru kavalērijas pārvietošanās virziens parasti bija pa brasliem gar Pripeti. Otrs ceļs bija Ļvovas rajonā pāri Dņeprai. Sigismunda Vecā laikā (1505—1548), tika ievērojami nostiprinātas Volīnijas un Podolijas zemes, kas sāka ierobežot tatāru pārvietošanos.

Šai laikā starp Maskaviju un Krimas hanisti bija noslēgts 1480. gada sadarbības līgums par kopīgu darbību pret Lietuvas dižkunigaitiju. Vairākas reizes lielkņazs Ivans III lūdza Krimas hanu iebrukt dižkunigaitijas zemēs, lai Maskavija varētu brīvāk rīkoties pati.

Aleksandra Jagellona laikā militāro konfliktu rezultātā Lietuvas dižkunigaitija zaudēja Vjazmas kņazisti (1494) u.c. teritorijas. Pēc 1503. gada miera līguma noteikumiem, Maskavija ieguva 19 pilsētas un 70 pagastus un ciemus. Situāciju nemanīja arī Aleksandra laulības ar Ivana III meitu Helēnu — Maskavija konsekventi un plānveidīgi virzījās uz dienvidrietumiem. Pēc 1500. gada Dorogobužas kaujas pie Vedrošas, Lietuvas dižkunigaitijas stāvoklis pasliktinājās vēl vairāk — tā zaudēja Čerņigovu, Starodubu, Gomeļu, Beļsku, Toropecku un daļu Mstislavas kņazistes. Kaujā pie Kleckas Lietuvas dižkunigaitijas armija (7000 vīru) kņaza Mihaila Gļinska vadībā smagi sagrāva Krimas hanistes karaspēku un kopš tā laika nopietnu tatāru iebrukumu lielkņazistes zemēs vairs nebija. Taču konflikts ar Maskaviju tikai pieņēmās spēkā. Karadarbība risinājās laikā no 1507. gadam līdz 1508. gadam, un no 1512. gada līdz 1522. gadam. Tā beidzās ar Lietuvas dižkunigaitijas sakāvi un Smoļenskas pievienošanu Maskavijai.

1500. gada karš iesāka nopietnu Maskavijas ekspansiju uz dienvidrietumiem. 1502. gadā Maskavijas lielkņazs Vasilijs III sagrāba Oršu, izpostīja Vitebskas, Polockas un Mstislavas apkaimi. Hetmanis, Breslavas un Luckas stārasts, Volinijas maršals Konstantins Ostrožskis straujā kampaņā atguva Turovu un Moziru. 1508. gadā viņš sakāva sadumpojušos kņazu Mihailu Gļinski un piespieda Maskavas lielkņazu parakstīt 1508. gada miera līgumu. Pēc tam Ostrožskis straujā pārgājienā smagi sakāva tatāru karaspēku.

Šai laikā stratēģisks jaunums Lietuvas dižkunigaitijas dienvidu robežu apsargāšanā bija kazaku apmetņu dibināšana. Kopā ar garnizoniem kazaki pilnībā nodrošināja dienvidu robežas un pat pārgāja pretuzbrukumā. 1524. gadā lietuviešu kazaki kopā ar kavalēriju ieņēma Ačikales cietoksni. Kazaku uzbrukumu šim Osmaņu robežpunktam vadīja Daškevičs, lietuviešus komandēja hetmanis Ostrožskis. Veiksmīgs kazaku iebrukums Krimas hanistes valdījumos, bija 1527. gadā pie Olšanices upes (netālu no Čerkasiem), kur dižkunigaitijas spēkus komandēja Ostrožskis, J. Oleļkovičs, B. Radzivils un Daškevičs.

Maskavas valsts neatmeta cerības iegūt Lietuvas dižkunigaitijas zemes. Sākās jauns karš (1534-1537), kurā tika nopostītas Turova, Mozira un Bragina, maskaviešu karaspēks jau devās Viļņas virzienā. Taču tad kara gaita mainījās. Lietuviešu karaspēks guva vairākas uzvaras, atsvieda maskaviešus atpakaļ un pat atguva Gomeļu, Ļubeču un Starodubu, ko Lietuva bija zaudējusi krietni agrāk.

Livonijas karš spēcīgi ietekmēja Lietuvas baltkrievu zemes. Ievērojamākie Livonijas kara (1558—1583) militārie notikumi, kas ietekmēja Lietuvas dižkunigaitiju, bija Viļņas ūnija, Polockas zaudēšana 1563. gadā, un nepārtrauktā cīņa par Smoļensku. Lietuvas lielkņazistei saglabāt status quo palīdzēja 1564. gada spožās uzvaras pie Ulas un Oršas. Tā kā šajā karā Lietuvas dižkunigaitijai nebija sabiedroto, tā uzsāka aktīvas sarunas ar Poliju, lai to kā sabiedroto iesaistītu karadarbībā pret Maskaviju. 1553. gada Viļņas Seims nosūtīja uz Poliju šim nolūkam īpašu delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par iespējamo abu valstu ūnijas paplašināšanu. Apvienošanās noteikumi bija vienkārši: Lietuvas dižkunigaitijas suverenitāte paliek nemainīga, bet karu uzsākšana un mieru slēgšana notiek uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Šai savienībā visai ieinteresēta bija Romas Katoļu baznīca, jo tai bija jāmaksā īpašu kara nodokli pret Maskavas draudiem. 1569. gadā, Lietuvas dižkunigaitijai un Polijas karalistei noslēdzot Ļubļinas ūniju, abas valstis izveidoja Polijas-Lietuvas ūniju (Žečpospoļitu, poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów, lietuviešu: Abiejų Tautų Respublika, baltkrievu: Рэч Паспалітая Абодвух Народаў).

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Stryjkowski M. Kronika polska, litewska, żmódzka i wszystkiej Rusi. — Warszawa, 1846.
  • Vijūkas-Kojelavičius A. Lietuvos istorija. Pirma ir antra dalis / iš lotynų k. vertė L. Valkūnas. Vilnius, 1989.
  • Ivinskis Z. Lietuvos istorija: iki Vytauto Didžiojo mirties. — Roma, 1978. (pārizdota: Vilnius, 1991.)
  • Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. — JUMAVA, 2011

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. — JUMAVA, 2011 — 33.-34.lpp
  2. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. — JUMAVA, 2011 — 40. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]