Muscimols

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Muscimols (5-(aminometil)3-izoksazols) ir sarkanajās mušmirēs Amanita muscaria un Panteru mušmirēs Amanita pantherina atrodama viela ar centrālo nervu sistēmu ietekmējošām īpašībām. Tas ir ibotēnskābes degradācijas produkts, viegli izšķīdināms ūdenī, etilspirtā un DMSO. Tiek pieskaitīta disociatīvo halucinogēnu klasei.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš tika atklāts, ka sarkanajās mušmirēs atrodamais muscimols izraisa psihotropisku efektu, tika ieguldīts daudz darba, lai izolētu psihoaktīvās vielas no pašas sēnes. Pirmo reizi muskarīna hlorīds tika izolēts no sarkanās mušmires 1954.gadā un izpētīta vielas struktūra. Kaut gan muskarīnam ir spēcīgs holinerģiskais efekts uz perifēro nervu sistēmu, ceturtējā amonija grupa neļauj muskarīnam iekļūt tālāk centrālajā nervu sistēmā un, līdz ar to, muskarīns nevar radīt sarkanās mušmires ierosinātos nervu sistēmas traucējumus.[2]

10 gadus vēlāk tika ziņots par pilnīgu aktīvo vielu izolēšanu. Izrādījās, ka tikuši atdalīti 3-izoksazolola atvasinājumi ar dikatjonu struktūrām. Ibotēnskābe tiek sintezēta no Amanita muscaria, turpretī muscimols veidojas dekarboksilējoties ibotēnskābei. Šis process var notikt bez enzīmu katalāzes.[2]

Sarkanās mušmires jau izsenis tikušas izmantotas to disociatīvo īpašību dēļ dažādās kultūrās. Ziemeļsibīrijā praktizēja briežu urīna vai briežu gaļas lietošanu uzturā, ja tie iepriekš bija baroti ar mušmirēm, kā arī vienkārši ievākto sēņu vārīšanu vai kaltēšanu, lai izšķīdinātu kaitīgos toksīnus. Sibīrijā sēņu lietošanai bija rekreācijas nozīme un tām tika piedēvēta komerciāla vērtība.[3][4]

Farmakoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muscimols ir strukturāli ļoti līdzīgs GABA (gamma-aminosviestskābei), tādēļ tas var ietekmēt centrālo inhibējošo GABA neiromediatoro sistēmu. In vitro tam ir liela afinitāte uz postsinaptiskajiem GABA receptoriem un presinpatiskajiem autoreceptoriem, visticamāk lai regulētu GABA sinaptisko atbrīvošanu. In vivo muscimols spēj aktivēt GABA receptorus līdzīgi kā GABA. Muscimols ietekmē GABA transporta sistēmu, kalpojot kā substrāts neironu un iespējams arī gliju šūnu transportam. Lai gan muscimols in vitro nav substrāts GABA-metabolējošajam fermentam GABA:2-oksoglutarāt-aminotransferāzei (GABA-T), tas ļoti strauji spēj sadalīties in vivo, visticamāk transaminēšanas reakcijās, iesaistot aminometil sānu ķēdi. Muscimola metabolīti vēl nav identificēti, bet šādi iekššūnu vidē izveidojušies produkti varētu tikt uzskatīti par toksiskiem. GABA sinapses laikā izraisītie efekti, kas limitē muscimola izmantojamību farmācijā, ir iemesls tā psihoaktīvajām īpašībām. [5][6]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās mušmires jau vairākus gadsimtus tikušas izmantotas gan saimnieciskos nolūkos, gan tradicionālajā medicīnā, taču šo sēņu aktīvā viela muscimols ir izmantojama lielākoties tikai disociatīvo īpašību dēļ, kaut gan tiek uzskatīts, ka tā var tikt izmantota epilepsijas, šizofrēnijas un Hantingtona slimības simptomu atvieglināšanai. Sibīrijas šamaņi sēnes izmantoja savos rituālos. Avotos minēts, ka sibīrieši lietojuši uzturā sēnes, jo tās palielinājušas mentālās prasmes un fizisko veiktspēju – ļāvušas veikt lielus attālumus dziļā sniegā nenogurstot.[3]

Efekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muscimola ierosinātie efekti var sākties pēc 30 minūtes līdz 3 stundas un parasti ir novērojami pēc nelielas miega pauzes. Ir izteikti muskuļu koordinācijas traucējumi, spēcīgas garastāvokļa maiņas (svētlaime un eiforijas sajūta, naids un agresivitāte), cilvēks zaudē realitātes sajūtu, visbiežāk vizuālās, bet var būt arī audiālās halucinācijas. Dažreiz var novērot lēkmjveidīgus enerģijas uzplūdumus, arī hiperaktivitāti. Tā kā muscimols ir GABAA receptoru agonists, tam piemīt daudzas depresantu un sedatīvas īpašības - delīrija, apziņas aptumšošanās, līdzsvara sajūtas mazināšanās, reiboņi un, pretēji minētajiem enerģijas uzplūdumiem, arī nomierinoša ietekme. Reizēm arī nejūtība pret sāpēm. Bieži novērojami laika sajūtas traucējumi, it īpaši laika cilpas sajūta. Taču šie efekti ir būtiski atkarīgi no cilvēka garastāvokļa, vides, apkārtējiem cilvēkiem, kā arī garīgā stāvokļa. Muscimola ietekmē paplašinās arī acu zīlītes, pastiprinās svīšana un urinēšana, novērojams nelabums, muskuļu raustīšanās un krampji, siekalošanās un miegainība. [3][7][8][9]

Maksimālie efekti parasti tiek sasniegti 2-3 stundas pēc muscimolu saturošās sēnes lietošanas uzturā un turpinās 4-10 stundas.[9]

Legalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muscimola saturošo sēņu uzglabāšana, tirgošana un lietošana ir aizliegta Rumānijā kopš 2008.gada. Nīderlandē vairāk par 0,5g kaltētas un 5g svaigu sēņu glabāšana tiek uzskatīta par krimināli sodāmu. ASV lielākā daļa štatu atļauj sarkanās mušmires uzglabāšanu, vienīgi Luiziānā sēņu ievākšana un visas ar to saistītās darbības ir aizliegtas, ja vien mušmires nav paredzētas dekoratīviem nolūkiem.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. D. Michelot D., L.M. Mendelez-Howell. Amanita Muscaria: chemistry, biology, toxicology and ethnomycology (Mycol. Res. Volume 107 Issue 2 izd.). United Kingdom : The British Mycological Society, 2003. 131-146. lpp.
  2. 2,0 2,1 P. Krogsgaard-Larsen, L. Brehm, K. Schaumburg. Muscimol, a Psychoactive Constituent of Amanita Muscaria, as a Medicinal Chemical Model Structure (Acta Chemica Scandinavica B 35 izd.). Copenhagen, Denmark, 1981. 311-324. lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 H. Nyberg. Religious use of hallucinogenic fungi: A comparison between Siberian and Mesoamerican cultures (Karstenia 32 izd.). Helsinki, Finland, 1992. 71-80. lpp.
  4. MR Lee, E. Dukan, I. Milne. Amanita muscaria (fly agaric): from a shamanistic hallucinogen to the search for acetylcholine. Edinburgh : J R Coll Physicians Vol 48, 2018. 85-91. lpp.
  5. T. Kupka, P.P. Wieczroek. Theoretical and experimental NMR studies on muscimol from fly agaric mushroom (Amanita muscaria) (Spectrochimica Acta Part A: Molecular and Biomolecular Spectroscopy izd.). Poland : Spectrochimica Acta Part A: Molecular and Biomolecular Spectroscopy 153, 2016. 216-225. lpp.
  6. Ben Greenstein, Adam Greenstein. Neuroscience: Neuroanatomy and Neurophysiology. Thieme, 2000. 438. lpp.
  7. Jonathan Ott. «Studies of Amanita: An Experience with Amanita muscaria», 11.06.2000.. Skatīts: 04.11.2018..
  8. Christopher Hobbs. Medicinal Mushrooms. Canada : Botanica Press, 1986. 251. lpp.
  9. 9,0 9,1 Viesturs Liguts. Toksikoloģijas rokasgrāmata. SIA Nacionālais medicīnas apgāds. 1070. lpp.
  10. «Therapeutic Goods Advertising Code (No.2) 2018». 31.10.2018. Skatīts: 04.11.2018..