Šizofrēnija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Šizofrēnija (grieķu: schizein - skaldīt; phrēn - dvēsele, prāts) ir slimība, kad slimniekam parādās garīgi traucējumi un zūd apkārtējās pasaules realitātes uztvere. Tā bieži izpaužas kā halucināciju parādīšanās, paranoja, dīvainu uzskatu paušana un nesakarīga runāšana - tā saucamā shizofāzija[1]. Diagnoze pacientam tiek noteikta, tikai novērojot viņa uzvedību. Pagaidām neeksistē nekādas citas zinātniskākas slimības noteikšanas metodes, piemēram, laboratorijas izmeklējumi.

Šizofrēnijas defektam raksturīgās īpašības ir:

  1. psihes šķelšanās, kas izpaužas kā labs intelekts, bet tas ir tikai formāls (defekts ir emociju un gribas sfērā);
  2. norobežošanās no apkārtējās pasaules un autisms;
  3. emociju maiņa, cilvēkam zūd emocijas, intereses un piesaiste par apkārtējo pasauli;
  4. domāšanas procesa izmaiņas gan pēc formas, gan pēc satura.

Simptomātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šizofrēnijai raksturīgi t.s. pozitīvie un negatīvie simptomi. Pozitīvie simptomi parādās pirmie un tie parasti nav sastopami normālā populācijā.

Pozitīvie simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Halucinācijas - piemēram, cilvēks apgalvo, ka viņam kāds vēl ļaunu, teiksim, vajā mafija vai kāda starptautiska organizācija, tāpēc spiests aizsargāties un slēpties. Viņš var dzirdēt neesošas balsis gan no ārienes, gan sevī. Tās var būt glaimojošas un draudošas.
  • Nesakarīga runāšana
  • Dīvaina uzvedība

Negatīvie simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Anhedonija - nespēj gūt prieku.
  • Alogija - nespēj runāt vai nabadzīga valoda
  • Uzmanības traucējumi
  • Afektīvie traucējumi - neizrāda emocijas, kā arī samazināta empātija pret apkārtējiem cilvēkiem.

Etioloģija un patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šizofrēnijas etioloģija nav noskaidrota, un pēc pašreizējo pētījumu datiem uzskata, ka nozīme varētu būt sekojošiem faktoriem:

  1. Pārmantojamība (ģenētiskais faktors) - jo tuvāka kādai personai radniecība ar šizofrēnijas slimnieku, jo lielāks risks saslimt. Šizofrēnijas saslimstības risks starp pacienta tuvākajiem radiem (bērni, brāļi, māsas) ir aptuveni 10%. Bet šizofrēnija var parādīties sporādiski, ģimenēs, kurās nekad nebija šizofrēnija.
  2. Neirobioloģiskais pamats - pati izplatītākā teorija ir dopamīna hipotēze. Smadzenēs notiek dopamīnerģiskas sistēmas hiperaktivitāte. Dopamīna hipotēze balstījās uz antipsihotisko medikamentu efektivitāti ārstējot psihozes (bloķē dopamīn receptorus)  un dažādu medikamentu (kokaīns, amfetamīns) spējām, stimulējot dopamīnerģisko sistēmu, var provocēt šizofrēniju. Pēcnāves smadzeņu pētījumi pierāda, ka pacientiem slimiem ar šizofrēniju ir lielāks dopamīnu receptoru skaits specifiskos subkortikālos kodolos, nekā veseliem cilvēkiem. 
  3. Smadzeņu bojājumi - pētījumos atklātas strukturālas un funkcionālas smadzeņu izmaiņas pieres un deniņu daivās, salīdzinot pacientus ar un bez šizofrēnijas. 
  4. Psihosociālie faktori - Pirms šizofrēnijas, manifestācijas periodā, slimnieka dzīvē notiek svarīgākie notikumi. Emocionāli iespaidi, piemēram, kritiska radinieku attieksme pret pacientu var provocēt šizofrēnijas uzliesmojumu. Pacientiem, kuriem ir nemierīgi dzīves (ģimenes) apstākļi, palielinās recidīvu skaits.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Shizofāzija med. - Runas sajukums. http://www.tezaurs.lv/sv/?w=nesakar%C4%ABgs