Nameiša karagājiens uz Rīgu (1280)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte 13. gadsimta vidū. Hronikā aprakstītie notikumi notika Rīgas pievārtē un pie Lielupes ceļa uz Zemgali.

Nameja karagājiens uz Rīgu notika 1280. gada vēlā rudenī pēc Kuldīgas komtura vadītajiem uzbrukumiem Dobeles pilskalnam. Pēc Livonijas ordeņa sakāves Aizkraukles kaujā zemgaļu ķēniņš Nameisis uzskatīja, ka krustnešiem nav pietiekami daudz karotāju Rīgas aizsardzībai. Tomēr Livonijas landmaršalam Gerhardam īsā laikā izdevās mobilizēt Cēsu zemessargus un viņi izveidoja aizsardzības pozīcijas tagadējā Pārdaugavā. Namejs sadalīja savu karaspēku divās daļās, no kuriem viena daļa atkāpās pa Zemgales ceļu gar Lielupi (vācu: die Â), bet otra daļa Nameja vadībā uzbruka ordeņa maršalam, kas bija meties vajāt bēgošos zemgaļu jātniekus. Kaujā pie Lielupes maršals tika sagūstīts un aizvests uz Tērveti, bet tālāk nosūtīts pie Lietuvas dižkunigaiša Traideņa un nogalināts publiskā divkaujā.

Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kuldīgas komturam padotā kursu karaspēka sirojumiem uz Dobeli zemgaļu ķēniņš Namejs ar labi apbruņotiem karavīriem devās atriebes karagājienā lejup gar Daugavas kreiso krastu. Par to uzzināja ordeņa bruņinieki Mītavas pilī un nosūtīja ziņnešus uz Rīgu pie Livonijas ordeņa maršala Gerharda no Kacenellenbogenes, kas sasauca krustnešu karaspēku, kam pievienojās simts letgaļu zemessargi no Cēsīm ar savu sarkanbaltsarkano karogu. Zemes maršals lika savam karaspēkam ieņemt aizsardzības pozīcijas kādā aukstā un kailā vietā pie nelielas apdzīvotas vietas (hof) un pretī uzbrucējiem izsūtīja izlūkus. Namejs sagūstīja vienu no izlūkiem un nopratināja. No rīta zemgaļu karaspēks Nameja vadībā devās uz Rīgas pusi, bet nonākuši līdz ordeņa karaspēka pozīcijām, viņš ieraudzīja sarkanbaltsarkano karogu un no gūstekņa uzzināja, ka ordeņa maršals mobilizējis letu un igauņu karapulku. Zemgaļi nolēma atkāpties un sadalījās divos karapulkos. Nameja vadītais karapulks devās atpakaļ pa zemes ceļu, bet otrs karapulks devās otrā virzienā uz Lielupi. Krustneši sakārtojās un maršala vadībā ar karogu sekoja pa Lielupes ceļu aizgājušajiem zemgaļu karavīriem. Rīgas priekšā kāds no Vestfālenes ieradies fogts sacīja: “Pirms pienāks stunda devītā, pie troņa debess augstībā es dieva mātei tuvošos un viņa mani aplaimos.” Ap pusdienas laiku viņi tos panāca un piespieda zemgaļu jātniekiem glābties uz plānā ledus, kur apmēram 30 zirgu ielūza. Zemgaļi pameta zirgus ūdenī un krustneši metās tos iegūt. Maršalam ar deviņiem ordeņa brāļiem atšķīrās no pārējiem un viņiem negaidot uzbruka ap 30 zemgaļu karavīri Nameja vadībā, kas nogalināja četrus un saņēma gūstā divus jātniekus, no kuriem viens bija pats maršals. Kad Rīgas aizstāvju karapulks ar karogu sasniedza Lielupes krastu, gūstekņi jau bija aizvesti uz Tērveti. Namejs tos tālāk nosūtīja pie lietuviešu ķēniņa dižkunigaiša ("augstā kunga") Traideņa, kur viņi bija spiesti publiski cīnīties divkaujā un tika nogalināti.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Atskaņu hronika (09187. - 09404.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 7. jūnijā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]