Nerītiskā zona

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zivju bars nerītiskajā zonā pie Japānas.

Nerītiskā zona jeb nerīts (sengr. νηρἰτης — jūras vēderkāja suga; skat. Nerīti) ir Pasaules okeāna pelaģiāles ekoloģiskā zona, kas piekļaujas sauszemei un atrodas virs kontinentālā šelfa apgabala.[1] Var būt pārtraukta ar piekrastes atsāļotiem apgabaliem lielu upju grīvu tuvumā. Nerītiskās zonas apakšējā robeža ir ierobežota ar 100—400 m dziļumu, bet reizēm var turpināties pat līdz 500 metriem dziļi. Vidējais dziļums ir ap 130—140 metriem. Šī zona tiek pretstatīta atklātā okeāna pelaģiālei, kas sākas uzreiz aiz šelfa robežas ar kontinentālo nogāzi.

Šī ir visproduktīvākā starp Pasaules okeāna ekoloģiskajām zonām un ietver sevī ap 80% no kopējās okeāna produktivitātes. Šeit ir koncentrēti pasaules zvejniecības galvenie reģioni, kur tiek veiktas bentisko un piekrastes pelaģisko zivju sugu nozvejas, kā arī bentosa bezmugurkaulnieku un aļģu ieguve. Fitoplanktons un zooplanktons nerītisko apgabalu biocenozēs ir kvalitatīvi un kvantitatīvi bagātāks, nekā atklātā okeāna zonā, kas skaidrojams ar piekrastes ūdeņu augstu kustības līmeni. Zināma loma visā tajā ir arī biogēnā materiāla ieskalošana piekrastes rajonos ar upju straumēm. Nerītiskā zona raksturojas arī ar lielu meroplanktona (bentosa bezmugurkaulnieku — molusku, vēžveidīgo, adatādaiņu, u.c. organismu kāpuri) daudzumu šajos ūdeņos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]