No kuģa uz kuģi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

No kuģa uz kuģi (angļu: lightering, lighterage) ir kravu pārkraušanas metode starp dažādu izmēru kuģiem, parasti starp baržu (lihteri) un balkeri vai naftas produktu tankkuģi. Pārkraušanu no kuģa uz kuģi lieto, lai samazinātu kuģa iegrimi tādā apmērā, lai tas varētu ienākt ostā, kurā parastos apstākļos nevar ienākt lieli, pilnībā piekrauti okeāna kuģi. Angļu valodas terminu lightering dažreiz izmanto, lai apzīmētu jebkura veida īsas distances kravu pārvadājumus ar lihtera veida baržām, piemēram, vagonu pārvadāšanu pāri upei.[1] Papildus tam, pārkraušanu no kuģa uz kuģi lieto arī, lai pārkrautu naftas produktus vai bīstamas ķimikālijas no bojātā kuģa uz citu, tādējādi novēršot naftas noplūdes risku.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1935. gada maijā Pan American Airways (PAA) celtnieki pārkrauj būvmateriālus no SS[3] North Haven uz baržu nogādāšanai pie piestātnes Vilksa salā Veika atolā.

Pārkraušanas metode no kuģa uz kuģi tika izmantota gadsimtiem ilgi visu veidu kravām. Pirms 19. gadsimta kravas, sākot no ūdens un kuģa krājumiem (pārtikas, mājlopiem, dažādiem piederumiem) līdz šaujampulverim un lielgabalu lodēm, pārvadāja no piestātnes uz ostā vai reidā noenkurotiem buru kuģiem. Parādoties tvaikoņiem, kuri bija pārāk lieli, lai ienāktu dažās no ostām, kuras tie apkalpoja, pārkraušana no kuģa uz kuģi kļuva nepieciešama, lai samazinātu kuģa iegrimi tādā apmērā, lai būtu iespējams ienākt šajās ostās. 20. gadsimta otrajā pusē bagarēšana, ostu būves attīstība un konteinerizēšana ir samazinājusi pārkraušanas no kuģa uz kuģi biežumu beramkravu pārvadājumos. Tomēr šī metode paliek plaši izplatīta naftas produktu (lejamkravu) pārvadājumos.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lejamkravas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tankkuģu pārkraušana no kuģa uz kuģi parasti notiek ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā no 20 līdz 60 jūras jūdzēm (40 līdz 110 km) no krasta, un to var veikt kuģim atrodoties uz enkura, dreifā vai gaitā. Produktus no lielākā kuģa uz mazāko parasti pārkrauj izmantojot īpašas šļūtenes. Lai atdalītu abus, vienu pie otra pietauvotos kuģus, kā arī izvairītos no bojājumiem kravas pārkraušanas laikā, izmanto fenderus.

Sausās beramkravas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzās attīstības valstīs, piemēram, Ķīnā un īpaši Indijā, balkerus vēl joprojām pārkrauj no kuģa uz kuģi, lai tie atbilstu iegrimes ierobežojumiem ostās, kurās dabīgais dziļums nav liels vai kuru kanāli nav bagarēti līdz nepieciešamajam dziļumam, lai atļautu drošu ienākšanu tajās.

Balkerus var pārkraut no kuģa uz kuģi divos veidos. Ja kuģis, kuru paredzēts izkraut, ir aprīkots ar celtņiem, tad tas var patstāvīgi pārkraut kravu mazākos bezkrānu kuģos (parasti baržās). Ja kuģis, kuru paredzēts izkraut, pats ir bezkrānu pārvadātājs, kravas pārkraušanai uz citu kuģi vai baržu bieži izmanto peldošos celtņus. Rolkeru izkraušanas peldošā piestātne ir peldoša platforma, kuru tāpat var izmantot, lai savienotu kuģus.

Lai arī reti, pārkraušanu no kuģa uz kuģi var veikt pirms pietauvošanās, lai ļautu kuģim stāvēt pie seklākas piestātnes, kura, iespējams, aprīkota ar attīstītākām izkraušanas iekārtām. To veic arī, lai lieki neaizņemtu vietu pie dziļākām piestātnēm, kuras var izmantot lielāki kuģi. Dažkārt daļu kravas izkrauj pie dziļākas piestātnes un pēc tam kuģi pārtauvo uz seklāku piestātni.

Tauvošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms mazākā kuģa pietauvošanas pie lielākā, tiek veikti noteikti sagatavošanās darbi. Mazākā kuģa kreisajā bortā tiek uzstādīti fenderi, lai arī pārkraušana notiktu ātrāk, ja fenderus uzstādītu lielākā kuģa bortā. Pie lielākā kuģa pienāk un atkal iet projām vairāki kravu noņemošie, mazākie kuģi. Tomēr, lai būtu pārliecība, ka mazākais kuģis pieskarsies lielākajam ar fenderi, nevis tādā vietā, kur tie nav uzstādīti, fenderus katru reizi uzstāda un noņem no mazākā kuģa.

Pārkraujot kravas no kuģa un kuģi izmanto divu veidu fenderus. Gar kuģa bortu izvieto peldošus Jokohamas tipa fenderus. Tos nostiprina ar tērauda trosi, kura savieno visus fenderus kopā un ir nostiprināta uz kuģa borta priekšgalā un pakaļgalā. Tāpat tiek izmantoti divi pakarināmi fenderi vietās, kur cilindriskā korpusa forma pāriet noapaļotā priekšgalā un pakaļgalā.

Ja kā tauvas izmanto tērauda troses, tās aprīko ar sintētiska materiāla cilpām (acīm). To dara, lai, nepieciešamības gadījumā, tauvas varētu ātri atdot tās pārcērtot.[4]

Pietauvošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajam kuģim operācijas laikā jāietur pastāvīgs kurss un ātrums pret vēju un viļņiem. Ātrumam jābūt mazākajam ar kuru kuģi vēl var noturēt kursā. Lai nodrošinātu kuģa vadāmību, ar dzinēju var dot īslaicīgus impulsus priekšgaitā kombinācijā ar līdz bortam pārliktu stūri. Maza ātruma ieturēšana nodrošina lēnu ūdens relatīvo plūsmu starp abu kuģu korpusiem, kāda nepieciešama, lai Bernulli efekta rezultātā kuģus nepiesūktu vienu pie otra ar pārmērīgu spēku. Ja pastāv gurdviļņi no cita virziena nekā vēja viļņi, un tie izraisa kuģa sānisko šūpošanos, operāciju atliek līdz tie norimst.

Jokohamas fenderis.

Mazākais kuģis tuvojas lielākā kuģa labajam bortam, kamēr tas nonāk pretim lielākā kuģa korpusa cilindriskajai daļai. Būtiski ir ievērot distanci no lielākā kuģa sāna aizmugurējās daļas. Kuģim pārvietojoties caur ūdeni, tā aizmugurē veidojas nosacīts tukšums, kuru tiecas aizpildīt apkārt esošais ūdens. Savukārt, kuģim pārvietojoties caur ūdeni, tā priekšgalā veidojas ūdens līmeņa paaugstinājums. Ja apdzenošā kuģa priekšgals atrodas apdzenamā kuģa sāna aizmugurējās daļas tuvumā, apdzenošā kuģa priekšgals var tikt pagriezts un uzvilkts uz apdzenamā kuģa sāna aizmugurējās daļas. Kad mazākais kuģis atrodas pretim lielākā kuģa korpusa cilindriskajai daļai, abi kuģi iet pret vēju. Uzsāk mazākā kuģa pietuvināšanu lielākajam kuģim pagriežot to tā, lai vējš būtu no priekšgala un nedaudz no labā borta puses. Vējš piespiež mazāko kuģi pie lielākā. Ja mazākais kuģis lielākajam tuvojas pārāk strauji, to pagriež tā, lai vējš būtu no priekšgala un nedaudz no kreisā borta puses.

Mazākajam kuģim jāpiespiežas lielākajam pēc iespējas paralēli, lai pieskaršanās spēku izlīdzinātu pa visu mazākā kuģa korpusa cilindrisko daļu. Pirmo tauvu padod no mazākā kuģa un tas ir priekšgala šprings. Pēc tam uzliek priekšgala tauvas. Šīs tauvas izmanto, lai mazāko kuģi vilktu, kamēr nostiprina aizmugurējos špringus un pakaļgala tauvas. Šajā momentā lielākais kuģis izmaina savu kursu tā, lai vējš būtu no priekšgala un nedaudz no labā borta puses. Tādā veidā vējš palīdz piespiest mazāko kuģi pie lielākā kuģa borta. Arī no lielākā kuģa uz mazāko tiek padots pietauvošanās galu komplekts: priekšgala tauvas, priekšgala špringi un pakaģala tauvas. Sevišķi svarīgi ir lielākā kuģa priekšgala špringi, jo uz tiem tiek pārnesta mazākā kuģa vilkšanas slodze.

Ja laika apstākļi atļauj, pirms pārkraušanas no kuģa uz kuģi uzsākšanas, lielāko kuģi noenkuro. Pie tam, lai samazinātu tā ātrumu, minimāli izmanto dzinēja darbināšanu atpakaļgaitā, tā vietā ļaujot kuģim zaudēt ātrumu pašam. Tādā veidā ķīļūdens, kurš virzās starp abiem kuģiem uz to priekšgalu pusi un mazākā kuģa inerce, neveicina pietauvošanās galu saraušanu. Ja laika apstākļi pasliktinās, lielākais kuģis var pacelt enkuru un iet ar kursu, kurš samazina sānisko šūpošanos. Ātrumu var uzturēt minimālu vērojot pagrieziena lenķiskā ātruma indikatoru. Ja tiek konstatēts, ka kuģis sāk pagriezties, stūri pārliek līdz galam uz pretējā borta pusi un dod īslaicīgu impulsu ar dzinēju priekšgaitā. Tādā veidā iespējams turēt kuģa priekšgalu pret vēju un viļņiem praktiski bez ātruma. Kravas pārkraušanas laikā vēju tur priekšgalā un nedaudz no kreisā borta puses, lai mazākajam kuģim veidotu aizvēju.

Pārkraujot kravu no kuģa uz kuģi, lielākā kuģa iegrime pastāvīgi samazinās, bet mazākā kuģa iegrime pieaug, tādēļ pietauvošanās galu garums nepārtraukti jāregulē. Mazākajā kuģī pēc iespējas ilgāk tur balastu, lai ātrāk palielinātu iegrimi un tādā veidā samazinātu vēja iedarbības iespaidu.[5]

Attauvošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad pārkraušana no kuģa uz kuģi ir pabeigta, mazākajam kuģim jāattauvojas no lielākā. Vispirms tiek atdoti visi pietauvošanās gali no lielākā kuģa un pēc tam no mazākā kuģa, atstājot mazākā kuģa pakaļgala špringu un pakaļgala pievilcējtauvu. Pakaļgala šprings notur mazāko kuģi pozīcijā un neļauj tam aizslīdēt zem lielākā kuģa sāna aizmugurējās daļas. Šo špringu var izmantot, lai, mazākā kuģa dzinējam strādājot atpakaļgaitā, mazākā kuģa priekšgalu atbīdītu prom no lielākā kuģa. Vējš, kuru tur mazākā kuģa priekšgalā un nedaudz no kreisā borta puses, palīdz atbīdīšanā. Ja nav vēja, var ar vinčas palīdzību ievilkt pakaļgala pievilcējtauvu, kamēr izveidojas nepieciešamais leņķis starp abu kuģu korpusiem. Pēc tam atdod pēdējos pietauvošanās galus un iet projām no lielākā kuģa ar nelielu ātrumu turot vēju no priekšgala un nedaudz no kreisā borta puses.

Ja abi kuģi bija gaitā, ūdens, kurš plūst starp abu kuģu korpusiem, palīdz atbīdīt mazākā kuģa priekšgalu prom no lielākā kuģa. Atdodot pēdējos pietauvošanās galus un ejot projām, ātrumu nepalielina, lai uzturētu lēnu ūdens relatīvo plūsmu starp abu kuģu korpusiem, kāda nepieciešama, lai Bernulli efekta rezultātā kuģus atkal nepiesūktu vienu pie otra.[6]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. lighterage Dictionary.com. Skatīts: 2021. gada 6. janvārī
  2. What is lightering? National Oceanic and Atmospheric Administration. National Ocean Service. Skatīts: 2021. gada 6. janvārī
  3. Tvaikonis (Steamer (SS) — angļu val.)
  4. MacElverey H.D., MacElverey E.D. Shiphandling for the mariner. Fifth edition Schiffer Publishing, Ltd., 2018. 220. — 222. lpp. ISBN 9780764354588
  5. MacElverey H.D., MacElverey E.D. Shiphandling for the mariner. Fifth edition Schiffer Publishing, Ltd., 2018. 222. — 225. lpp. ISBN 9780764354588
  6. MacElverey H.D., MacElverey E.D. Shiphandling for the mariner. Fifth edition Schiffer Publishing, Ltd., 2018. 226. lpp. ISBN 9780764354588

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]