Bagars

Vikipēdijas lapa
Greifera bagars

Bagars ir īpaša, peldoša iekārta, kas paredzēta materiālu izrakšanai ūdens vidē (dažreiz īslaicīgi radītā), lai uzlabotu ūdenstilpes īpašības; pārveidotu sauszemi un ūdenstilpes ar mērķi izmainīt ūdens noplūdi, kuģojamību un komerciālo izmantošanu; būvētu aizsprostus, dambjus un citas straumes un krasta līnijas kontroles būves; iegūtu vērtīgas minerālu nogulsnes vai jūras dzīvniekus ar komerciālu nozīmi. Bagarēšana tiek veikta dažādās vietās un dažādu iemeslu dēļ, bet parasti galvenais mērķis ir iegūt vērtīgu vai izmantojamu materiālu, vai arī iegūt lielāku ūdens dziļumu.[1] Bagari parasti var tikt iedalīti refūleros un mehāniskajos bagaros.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bagarēšana ir rakšanas veids, kas tiek veikts zem ūdens vai daļēji zem ūdens seklos vai okeāna ūdeņos. Tā uztur ūdensceļus un ostas kuģojamas, kā arī palīdz mākslīgā sauszemes iegūšanā, krastu aizsardzībā un pārbūvē, savācot dibena nogulumus un transportējot tos uz citu vietu. Bagarēšana var tikt veikta, lai iegūtu materiālus ar komerciālu vērtību — tie var būt augstvērtīgi minerāli vai tādi nogulumi kā smilts vai grants, kurus izmanto būvniecībā.[2]

Bagarēšana ir četrdaļīgs process: materiāla izkustināšana, materiāla pacelšana virs ūdens (kopā to sauc par ieguvi), transportēšana un likvidēšana.[1]

Iegūtais materiāls var tikt iznīcināts turpat tuvumā vai transportēts ar baržu, vai šķidras suspensijas veidā pa kilometriem garām caurulēm. Likvidēšana var tikt veikta grunts izgāztuvēs vai arī materiāls var tikt izmantots konstruktīvi, lai papildinātu krasta erozijas rezultātā zaudētās smiltis, veidotu dambjus, būvētu mākslīgu sauszemi[3] vai pat pavisam jaunus sauszemes veidojumus kā apdzīvojamas salas koraļļu atolos.[4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piramīdu būves laikā no Nīlas līdz Gizas piramīdām tika izrakts kanāls būvmateriālu transportēšanai (3 000 g. p.m.ē.). Tāpat Nīlas krastā tika izbūvētas mākslīgas piestātnes. Intensīva ostu būvniecība sākās Vidusjūras austrumu daļā. Antīkie autori ir pieminējuši ostu bagarēšanu. Par to liecina izmainīti nogulumu slāņi. Marseļas bagarēšanas fāzes ir konstatētas, sākot no 3. gs. p.m.ē., bet pati intensīvākā bagarēšana notika mūsu ēras 1. gs. No ūdens ir izceltas trīs bagarēšanas laivas, kuras tika atstātas ostas dibenā starp mūsu ēras 1. un 2. gs.[5]

Renesanses laikmetā da Vinči radīja bagara projektu.

Bagari tika izmantoti Suecas kanāla būves laikā, sākot no 1800. gadiem līdz mūsdienu paplašināšanai un uzturēšanai.[6] Panamas kanāla pabeigšana 1914. gadā, tā laika dārgākais ASV celtniecības projekts, lielā mērā balstījās uz bagarēšanu.

Leonardo da Vinči dubļu bagara rekonstrukcija

Bagarēšanas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kapitālā bagarēšana: bagarēšana, kas tiek veikta, lai izveidotu jaunu ostu, piestātni vai ūdensceļu, vai lai padziļinātu esošos veidojumus ar mērķi nodrošināt piekļuvi lielākiem kuģiem. Tā kā kapitālā bagarēšana parasti ietver cieta materiāla vai liela apjoma darbus, to parasti veic, izmantojot griezējrefūleru vai vilcējrefūleru ar lielu tilpni, bet klints gadījumā var tikt izmantota mehāniska izrakšana kombinācijā ar urbšanu un spridzināšanu.
  • Mākslīga sauszemes iegūšana: bagarēšana, lai iegūtu smiltis, mālu vai klintis no jūras dibena un šī materiāla izmantošana, lai būvētu jaunu sauszemi citā vietā. Šos darbus parasti veic izmantojot griezējrefūleru vai vilcējrefūleru ar tilpni. Materiālu var izmantot arī plūdu un erozijas kontrolei.
  • Uzturēšana: bagarēšana, lai padziļinātu vai uzturētu kuģojamus ūdensceļus vai kanālus, kuri laika gaitā var tikt apdraudēti nogulsnējoties smiltīm un dubļiem, kuri savukārt padara tos pārāk seklus navigācijai. Šo bagarēšanas veidu parasti veic izmantojot vilcējrefūleru ar tilpni. Visbiežāk bagarēšanu veic tieši uzturēšanas dēļ, un to var izmantot arī, lai uzturētu nesamazinātu ūdenskrātuvju un ezeru tilpumu.
  • Dārgmateriālu iegūšana: nogulumu bagarēšana, lai iegūtu tādus vērtīgus un zemās koncentrācijās sastopamus elementus kā zelts, dimanti u.c. Ar šī veida bagarēšanu bieži nodarbojas kā ar vaļasprieku, kad izraktajā materiālā meklē potenciāli vērtīgus priekšmetus. Nodarbe ir līdzīga metālmeklēšanai.
  • Jūras velšu bagarēšana ir paņēmiens, ar kuru iegūst atsevišķas ēdamo gliemeņu un krabju sugas. Luiziānas un citu ASV štatu sālsūdens piltuvveida grīvās jeb estuāros var būt sastopamas austeres. Izmantojot bagarēšanu, austeres tiek paceltas no gultnes un ievāktas. Smagu, taisnstūra, metāla kausu ar brideles palīdzību pievieno trosei, kuru velk laiva. Konstrukcija šādi tiek vilkta pa dibenu, ievācot austeres. To periodiski ar vinču paceļ uz kuģa borta loma šķirošanai un iepakošanai, lai veiktu tālāku nosūtīšanu.
  • Sagatavošanas bagarēšana: Bagarēšana un materiāla izrakšana nākamo tiltu, piestātņu vai doku vietās. To bieži dara, lai izbūvētu pamatus.
  • Būvmateriālu iegūšana: tā ir smilts un grants bagarēšana no licencē norādītiem jūras rajoniem celtniecības vajadzībām, pamatā betona ražošanai. Šai ļoti specializētajai nozarei tiek pievērsta uzmanība ZR Eiropā un tā izmanto īpašus vilcējrefūlerus ar tilpni, kuri ir spējīgi paši izkraut sausu kravu krastā. Arī iekšzemē esošu vecu upju gultnes var tikt izmantotas šādā veidā.
  • Piesārņotās grunts sanācija: to veic, lai atgūtu teritorijas, kuras bijušas pakļautas ķimikāliju noplūdēm, ūdens līmeņa paaugstinājumam vētras laikā (ar sekojošu ūdens atplūdi ienesot līdzi pilsētas piesārņojumu) un cita veida grunts piesārņojumam, tajā skaitā ar notekūdeņu dūņu nogulumiem un tādiem satrūdējušiem materiāliem kā augu atliekas. Šādās operācijās bagarētā materiāla iznīcin'šana kļūst par proporcionāli nozīmīgu faktoru.
  • Plūdu novēršana: bagarēšana palielina kanālu dziļumu un tādā veidā arī ūdens tilpumu, ko kanāli var novadīt nepārplūstot.[3]

Citi iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pludmaļu papildināšana: šī ir smilts ieguve piekrastē un nogādāšana pludmalē, lai aizvietotu smilti, kas zudusi vētru vai viļņu izraisītas erozijas rezultātā. Eroziju dažkārt izraisa arī cilvēku darbība. Šādas darbības palielina pludmaļu rekreācijas un aizsargājošo funkciju. Darbus parasti veic, izmantojot griezējrefūleru vai vilcējrefūleru ar tilpni.
  • Kūdras ieguve: agrāk tika izmantoti garā kātā iestiprināti kausi ar tīklu, lai ar rokām no mazām laivām izraktu kūdras purvu ūdensceļos esošo materiālu. Iegūtā kūdra tika izmantota kā kurināmais. Mūsdienās šis arods ir vairāk vai mazāk novecojis. Izmantotā tehnoloģija ir ievērojami mainījusies.
  • Atkritumu un atlūzu aizvākšana: bieži tiek veikta kopā ar uzturēšanas bagarēšanu, šī procedūra attīra upju, kanālu un ostu dibenus no nedabiskas izcelsmes materiāliem. Dažkārt tiesībsargājošajām institūcijām ir jāizmanto bagarēšana, lai izceltu pierādījumus un cilvēku mirstīgās atliekas no ūdenstilpes dibena.
  • Cīņa pret eitrofikāciju: bagarēšana ir piesārņotas, eitroficētas (ar zemu skābekļa saturu) ūdenstilpes sanācijas veids, kas gan ir visai dārgs. Viens no eitrofikācijas iemesliem, kā minēts iepriekš, ir notekūdeņu dūņas. Tā kā mākslīgi palielināts fosfora saturs nogulumos pastiprina eitrofikāciju, kontrolēta nogulumu izņemšana dažreiz ir vienīgā iespēja, lai atveseļotu stāvošus ūdeņus.
  • Materiālu iegūšana: bagarēšana ir iespējams veids, kā nākotnē iegūt metālu rūdas no abisālā līdzenuma.

Bagaru veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Refūleri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Refūlera baržas bagarēšanas galva Vislas upē, Varšavā, Polijā
Refūlers Geopotes 14 paceļot sūccauruli kanālā Nīderlandē. Vārds gēopotēs tulkojumā no grieķu valodas nozīmē tas, kurš dzer zemi·

Šie kuģi darbojas, sūcot materiālu caur garu cauruli līdzīgi liela izmēra putekļsūcējiem.

Vienkāršam refūleram nav griezējrīku sūccaurules galā materiāla izkustināšanai. Šis ir izplatītākais bagarēšanas veids.

Vilcējrefūlers ar tilpni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilcējrefūlers ar tilpni (Trailing suction hopper dredger (TSHD) — angļu val.) darba laikā velk sūccauruli aiz sevis. Tā vērsta uz pakaļgalu un leju. Caurule, kas aprīkota ar bagarēšanas galvu, piekrauj ar izrakto grunti vienu vai vairākas kuģa tilpnes. Kad tilpnes ir pilnas, kuģis dodas uz grunts izgāztuvi un vai nu nogremdē bagarēto materiālu caur durvīm korpusa apakšpusē, vai arī izsūknē to ārā. Daži bagari var pašizkrauties arī izmantojot daudzkausu ķēdes un konveijerus.

Pasaulē lielākie vilcējrefūleri ar tilpni šobrīd ir uzņēmuma Jan De Nul Cristobal Colon (nolaists ūdenī 2008. gada 4. jūlijā) un tā māsas kuģis Leiv Eriksson (nolaists ūdenī 2009. gada 4. septembrī). Cristobal Colon un Leiv Eriksson pamata raksturlielumi ir šādi: 46 000 m3 tilpne un maksimālais bagarēšanas dziļums 155 m.[7] Nākamais lielākais ir HAM 318 (īpašnieks Van Oord) ar 37 293 m3 tilpni un maksimālo bagarēšanas dziļumu 101 m.

Griezējrefūlers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Griezējrefūlera (Cutter-suction dredger (CSD) — angļu val.) sūccaurules apakšējā galā izvietots griezējmehānisms, kas izkustina ūdenstilpes dibena materiālu un padod to uz sūccauruli. Bagarēto materiālu parasti iesūc ar nodilumizturīgu centrbēdzes sūkni un to pārvieto, izmantojot cauruļvadu vai iekrauj baržā. Griezējrefūlerus visbiežāk izmanto ģeoloģiskajos rajonos ar cietiem ūdenstilpes dibena materiāliem (piemēram, grants nogulumiem vai ūdenstilpes dibena pamatiežiem), kad parasts refūlers var nebūt efektīvs. Ja tie ir pietiekami jaudīgi, tos var izmantot zemūdens spridzināšanas vietā.[8]

2020. gadā pasaules jaudīgākais griezējrefūlers bija uzņēmuma DEME Spartacus, kuram bija paredzēts uzsākt darbu 2019. gadā.[9]

Gliemežtransportiera refūlers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gliemežtransportiera refūlers darbojas līdzīgi griezējrefūleram, bet griezējmehānisms ir rotējoša Arhimeda skrūve, kas izvietota perpendikulāri sūccaurulei. Pirmie plaši izmantotie gliemežtransportiera refūleri tika uzbūvēti 1980. gados. 1996. gadā bagaru būvētava IMS Dredges uzbūvēja pirmo pašgājēju bagaru, kas darbojas bez enkuriem vai trosēm. Primāri tos izmantoja notekūdeņu dūņu aizvākšanai no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, bet vēlāk sāka izmantot upju dziļuma uzturēšanai un smilts ieguvei.

Arhimeda skrūves aizmugurē uzstādīts saduļķojumu uztverošs aizsargs, kura dēļ rodas spēcīgs, iesūcošs vakuums, tādēļ gliemežtransportiera refūleri rada daudz mazāku grunts saduļķojumu nekā koniskās (groza tipa) griezējgalvas un šī iemesla dēļ tiem tiek dota priekšroka, aizvācot piesārņotu grunti.[10] Mazāks grunts saduļķojums un spēja ātrāk novadīt izkustināto materiālu līdz sūknim padara gliemežtransportiera refūlerus daudz produktīvākus nekā līdzīga izmēra koniskā (groza tipa) griezējgalvas refūlerus.

Ūdens strūklas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajās sistēmās tiek izmantots koncentrētas, liela ātruma ūdens strūklas radītais Venturi efekts, lai iesūktu blakus esošo ūdeni kopā ar ūdenstilpes dibena materiālu caurulē.

Gaisa strūklas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa strūklas bagars ir neliels refūlers. Dažreiz to izmanto tāpat kā citus bagarus, bet dažreiz gaisa strūklas bagara sūccauruli ar rokām vada ūdenslīdējs. Tā darbības pamatā ir gaisa iepūšana caurulē, tuvu iesūcošajam galam. Gaiss, būdams vieglāks par ūdeni, ceļas augšup pa sūccauruli, raujot līdzi ūdeni.

Mehāniskie bagari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kausu bagars

Daži kausu un greiferu bagari ir pietiekami spēcīgi, lai izplēstu koraļļus kuģojamiem kanāliem cauri koraļļu rifiem.[11]

Vecs holandiešu kausu bagars Hollandsch Diep 4

Kausu bagars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kausu bagars ir aprīkots ar kausiem, kas paceļ nogulumus mehāniskā veidā. Bieži daudzi, cirkulējoši kausi ir piestiprināti ritenim vai ķēdei.[11]

Greifera bagars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Greifera (atvāžama kausa) bagars darbā Kanaveralas ostā, Floridā

Greifera bagars paceļ jūras dibena materiālu ar atvāžamu kausu, kas piekārts kuģa kravas celtnim, peldošajam celtnim, tiek vadīts ar hidraulisku strēli vai ir nostiprināts ar velkamo trosi. Šādu tehnoloģiju bieži izmanto, lai izraktu līča dubļus (dūņains māls). Lielākā daļa greifera bagaru ir nepašgājēji peldošie celtņi ar tērauda pāļiem, kurus var nolaist un pacelt, lai bagaru noturētu vajadzīgajā pozīcijā.[11]

Ekskavatora bagars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekskavatora bagaram ir strēles galā nostiprināts kauss tāpat kā vairumam sauszemes ekskavatoru. Vienkāršs, bet izmantojams ekskavatora bagars var tikt iegūts, uzmontējot sauszemes hidraulisko ekskavatoru uz pontona. Seši pasaulē lielākie ekskavatora bagari ir Vitruvius, Mimar Sinan, Postnik Yakovlev (īpašnieks Jan De Nul), Samson (īpašnieks DEME), Simson un Goliath (īpašnieks Van Oord). Tie visi ir uz baržas uzmontēti ekskavatori. Mazi ekskavatora bagari var būt apgādāti ar kāpurķēdēm un strādāt no grāvju krasta. Ekskavatora bagari ir aprīkoti ar daļēji atvērtu kausu. Kausu piepilda, to virzot uz mašīnas pusi. Parasti bagarēto materiālu ielādē baržās. Šīs mašīnas pārsvarā izmanto ostās vai citās seklās vietās.[11]

Dibena izlīdzinātājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1884. g. būvētais tvaika bagars Bertha paraugdemonstrējumos 1982. g.

Šīm mašīnām darbarīks ir stienis vai lāpsta, kuru velk pa ūdenstilpes dibenu aiz jebkura piemērota kuģa vai laivas. Efekts ir līdzīgs buldozera efektam uz sauszemes. 1844. gadā pēc Brunela projekta uzbūvētais tvaika bagars Bertha ir šī tipa bagars. Kuģis ir vecākais darba kārtībā esošais tvaikonis Apvienotajā Karalistē un tas pārvietojas ar tvaika dzinēja palīdzību, ievelkot krastā nostiprinātu ķēdi.[12]

Skrāpis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis ir sens bagaru tips, kuru agrāk izmantoja seklos ūdeņos Nīderlandē. Tās bija plakandibena laivas, kuru dibenam piestiprinātas lejup vērstas smailes. Plūdmaiņu straumei stumdot laivu, smailes skrāpēja un izkustināja ūdenstilpes dibena materiālu, kuru straume aizskaloja projām dziļākos ūdeņos. Angļu un holandiešu valodās skrāpi sauc Krabbelaar.

Ūdens iesprices[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens iesprices bagars izmanto nelielas ūdens sprauslas, lai iespricētu ūdeni zem maza spiediena (lai novērstu nogulumu sprādzienveida izplatīšanos apkārtējā ūdenī) ūdenstilpes dibenā ar mērķi izveidot nogulumu suspensiju, kas pēc tam kļūtu par turbīdo straumi, kas savukārt aiznestu nogulumus lejup pa zemūdens nogāzi. Nogulumu suspensiju var aiznest projām arī ūdens iesprices bagara radīta sekundāra ūdens plūsma vai dabīgās straumes. Ūdens iesprice rada daudz izšķīdušu nogulumu, kuri apgrūtina mērījumus ar lielāko daļu hidrogrāfisko instrumentu (piemēram, viena stara eholotu).

Pneimatiskais[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šie bagari izmanto kameru ar ieplūdes atverēm. To efektivitāte pieaug, palielinoties bagarēšanas dziļumam. Lielākā dziļumā palielinās ūdens staba hidrostatiskais spiediens un ūdens ar lielu spiedienu, nesot līdzi nogulumus, ieplūst kamerā, kurā savukārt ir gaiss normālā atmosfēras spiedienā. Pēc tam ūdens no kameras ar aizvērtām atverēm tiek atsūknēts. Šīs iekārtas parasti nolaiž, piekarinātas krastā novietotam celtnim vai no maza pontona vai baržas.

Siekstu laiva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siekstu laivas tika izmantotas, lai aizvāktu liela izmēra atlūzas, piemēram, peldošus kokus vai to daļas no Ziemeļamerikas ūdensceļiem.

Amfībija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jebkurš no augstāk minētajiem bagaru veidiem var tikt izpildīts amfībijas veidā. Tie var darboties normāli vai arī uz pagarinātām kājām, sauktām par pāļiem. Tādā veidā bagari var stāvēt nekustīgi virs ūdenstilpes dibena ar korpusu paceltu virs ūdens virsmas. Pārvietojot pāļus, tiek panākta bagara kustība vajadzīgajā virzienā. Atsevišķi bagari var izcelties arī krastā.

Dažu sauszemes ekskavatoru riteņi ir nostiprināti uz garām kājām, lai tie varētu iebraukt seklā ūdenī, bet to kabīne paliktu virs ūdens. Dažreiz šiem ekskavatoriem nav peldoša korpusa, tādēļ tie nevar strādāt dziļā ūdenī. Olivers Evanss (Oliver Evans — angļu val.) (1755—1819) 1804. gadā uzbūvēja bagaru — amfībiju Oruktor Amphibolos, kurš bija Amerikas pirmais tvaika automobilis.

Iegremdējamie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tos parasti izmanto derīgu materiālu ieguvei no jūras dibena. Daudzi šī tipa bagari pārvietojas, izmantojot kāpurķēdes. Tomēr pastāv arī unikālas mašīnas,[13] kas pa jūras dibenu pārvietojas ar "kājām".[14]

Zvejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bagara loms ar dzīvām gliemenēm un tukšām gliemežnīcām

Zvejas bagarus izmanto, lai iegūtu dažādas gliemeņu, ķemmīšgliemeņu, austeru vai mīdiju sugas no jūras dibena. Daži bagari ir būvēti, lai ķertu krabjus, jūras ežus un jūras gurķus. Zvejas bagars ir ķēdes tīkla kauss, kuru velk zvejas kuģis. Bagari, kas specializējušies gliemeņu ieguvē, var izmantot hidraulisko iesprici, lai varētu veikt ieguvi dziļāk smiltīs. Bagarēšana var būt postoša jūras dibenam, tāpēc dažu ķemmīšgliemeņu bagarēšana ir tikusi aizvietota ar ūdenslīdēju veiktu ieguvi.[15]

Atsevišķi ievērojami bagari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākais Āzijas bagars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2018. gada jūnijā lielākais Āzijas bagars bija MK[16] Tian Kun Hao — 140 m garš Ķīnā būvēts bagars ar ražīgumu 6 000 m3 stundā.[17]

Bagarēšanas uzraudzības programmatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bagarus bieži aprīko ar bagarēšanas uzraudzības programmatūru, lai palīdzētu bagara operatoram izvietot bagaru un uzraudzīt paveiktā darba apjomu. Uzraudzības programmatūra bieži izmanto pavadoņnavigācijas kinemātisko pozicionēšanu, lai precīzi fiksētu, kur un kādā dziļumā ir tikusi veikta bagarēšana.

Materiālu transportēšana un likvidēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilcējrefūleros ar tilpni bagarētais materiāls tiek ielādēts lielā tilpnē. Šos kuģus pārsvarā izmanto uzturēšanas bagarēšanai. Kuģu dibenā parasti ir durvis, lai atbrīvotos no bagarētā materiāla, bet daži bagari atbrīvo savu tilpni, atdalot korpusa divas puses, kuras tiek saturētas kopā ar gigantiskām hidrauliskām eņģēm. Jebkurā gadījumā bagarēšanas laikā ar bagarēto materiālu uzņemtais liekais ūdens noplūst aiz borta, smagākajai gruntij nosēžoties tilpnes dibenā. Liekais ūdens tiek atgriezts jūrā, lai samazinātu svaru un palielinātu cieto materiālu (suspensijas) daudzumu, kurus var pārvadāt ar vienu piekrautu tilpni. Kad tilpne ir pilna ar suspensiju, bagars pārstāj bagarēt un dodas uz grunts izgāztuvi, lai iztukšotu savu tilpni.

Daži vilcējrefūleri ar tilpni ir būvēti tā, lai tos var iztukšot arī no augšpuses, izmantojot sūkņus, ja grunts izgāztuves nav pieejamas vai bagarētais materiāls ir piesārņots. Dažreiz bagarēto materiālu un ūdens suspensija tiek sūknēta uzreiz cauruļvados un novadīta uz netālu esošo sauszemi. Šīs caurules bieži tiek sauktas arī par bagarēšanas šļūtenēm (dredge hose — angļu val.). Pastāv dažas bagarēšanas šļūteņu modifikācijas, kas atšķiras ar darba spiedienu, peldamību, armējumu vai tā neesamību u.c. Sūkšanas šļūtenes, transportēšanas armētās šļūtenes un peldošās šļūtenes ir vēl daži izplatīti šļūteņu veidi, kuri izgatavoti bagarēto materiālu transportēšanai un izkraušanai.[18] Dažiem bagariem pat ir īpaši izgatavotas caurules vai šļūtenes, kuras pielāgotas konkrētām bagarēšanas vajadzībām. Citkārt suspensiju sūknē baržās (sauktas arī par plakandibena laivām), kas tiek izkrautas citur, kamēr bagars turpina strādāt.

Daļa kuģu, īpaši Apvienotajā Karalistē un Ziemeļrietumu Eiropā, atūdeņo tilpni, lai kravu varētu izkraut piestātnē "sausu". To paveic ar pašizkraušanu — ritenim piestiprinātiem cirkulējošiem kausiem, kā arī izmantojot velkamu skrāpi vai ekskavatoru kombinācijā ar konveijera lentu sistēmām.

Kad ir jāaizvāc piesārņoti (toksiski) nogulumi vai arī nav pieejamas liela tilpuma iekšzemes likvidēšanas vietas, bagarēto suspensiju pārvērš sausā gruntī ar atūdeņošanas procedūru. Šobrīd atūdeņošanas tehnoloģija ietver centrifūgas, uzņēmuma TenCate ražotos Geotube konteinerus, lielus auduma filtrus vai uz polimēru dzidrinātājiem/sabiezinātājiem balstītus aparātus.

Daudzos projektos suspensijas atūdeņošana tiek veikta lielās sauszemes nostādināšanas bedrēs. Tomēr šāda prakse kļūst aizvien mazāk un mazāk populāra, turpinot attīstīties mehāniskajām atūdeņošanas tehnoloģijām.

Tāpat daudzas kompānijas (īpaši Austrumāzijā) veic izpēti ar mērķi izmantot atūdeņotos nogulumus betonu un celtniecības bloku ražošanā. Tomēr šķērslis pētījumiem ir bieži vien augstais organisko vielu saturs materiālā.

Mūsdienās nopietnas bažas rada pienācīga apiešanās ar piesārņotiem nogulumiem. Veicot dažāda veida uzturēšanas bagarēšanu, pasaulē tiek izrakti tūkstošiem tonnu piesārņotu nogulumu no tirdzniecības ostām un citām akvatorijām ar augstu industrializācijas pakāpi. Bagarētais materiāls var tikt atkārtoti izmantots pēc pienācīgas attīrīšanas. Ir tikuši ieteikti un pārbaudīti dažādos pielietošanas mērogos virkne attīrīšanas procesu (vides sanācija). Attīrīts materiāls var tikt izmantots celtniecībā vai pludmaļu papildināšanai.[19]

Iespaids uz vidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bagarēšana ūdens ekosistēmās var izraisīt traucējumus, kuriem bieži ir negatīva ietekme.[20][21] Papildus tam bagarētā grunts var saturēt toksiskas ķimikālijas, kas var negatīvi iespaidot grunts likvidēšanas rajonus. Arī pats bagarēšanas process atbrīvo ūdenstilpes gruntī nogulsnējušās ķimikālijas un tās nokļūst apkārt esošajā ūdenī.

Bagarēšana var radīt šādu iespaidu uz vidi:

  • Toksisko ķimikāliju (tajā skaitā smago metālu un PCB) atbrīvošana ūdenī no dibena nogulumiem;
  • Smago metālu koncentrēšana iegūtajā materiālā. Smagie metāli gruntī var uzkrāties no šaujamieroču lodēm, makšķerēšanas, zvejniecības un kuģu remonta.[22] Tāpat upju grīvu nogulumos uzkrājas liela dzīvsudraba koncentrācija (dabīgā ceļā vai zelta drudža sekas);
  • Īslaicīgu duļķainības pieaugumu, kurš var ietekmēt ūdens sugu vielmaiņu, kā arī nārstu.[20] Dažreiz refūleru izmantošanu atļauj tikai periodā, kad zivis nenārsto;
  • Sekundārs bagarēšanas laikā atbrīvotas nogulumu suspensijas iespaids uz purvu produktivitāti.[23] Suspensija, atkārtoti nogulsnējoties, samazina gaismas enerģijas daudzumu, kuru spēj uzņemt augi;
  • Terciārā ietekme uz putniem, ja tie ir piesārņotu ūdens organismu plēsēji;
  • Sekundārs iespaids uz ūdens un bentosa organismu vielmaiņu un mirstību;[24]
  • Iespējama grunts izgāztuvju piesārņošana;[25]
  • Izmaiņas topogrāfijā, radot "grunts salas" no iegūtās grunts;[26]
  • Toksiskā savienojuma tributilalvas atbrīvošana ūdenī no dibena nogulumiem. Tributilalva bija populārs biocīds, kuru izmantoja kuģu pretapaugšanas krāsās līdz 2008. gadam, kad to aizliedza.[27]

Bagarēšanas operāciju raksturs un iespējamais iespaids uz vidi ir noteicis, ka industrija tiek rūpīgi regulēta. Dažkārt ir nepieciešams rūpīgs ietekmes uz vidi novērtējums un pastāvīga uzraudzība.[23] ASV Tīrā Ūdens Akts (Clean Water Act — angļu val.) nosaka, ka jebkāda bagarētā vai pildmateriāla izgāšana ASV ūdeņos, tajā skaitā mitrājos, ir aizliegta, ja vien nav īpašas ASV Armijas Inženieru Korpusa izsniegtas atļaujas. Potenciālā iespaida uz vidi dēļ bagarēšana ir ierobežota tikai licencētos rajonos, bet kuģu kustību rūpīgi uzrauga, izmantojot automatizētas GPS sistēmas.[23]

Lielākie bagarēšanas uzņēmumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākie bagarēšanas uzņēmumi pasaulē ir:

Ievērojams bagarēšanas uzņēmums Ziemeļamerikā ir:

Attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 About dredging — Dredging — Introduction European Dredging Association. Skatīts: 2020. gada 5. janvārī
  2. Dredging: Profit margins expected to remain fairly healthy until 2018. Arhivēts 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. Radobank International, 2013. gada septembris. 5. lpp. Skatīts: 2020. gada 5. janvārī
  3. 3,0 3,1 About dredging — Dredging — Reasons for Dredging Arhivēts 2020. gada 6. februārī, Wayback Machine vietnē. European Dredging Association. Skatīts: 2020. gada 5. janvārī
  4. What is China's 'magic island-making' ship? BBC News. 2017. gada 6. novembris. Skatīts: 2020. gada 5. janvārī
  5. Morhange C., Marriner N., Carayon N. The eco-history of ancient Mediterranean harbours. 86., 88., 91. lpp. Arhivēts 2019. gada 28. jūlijā, Wayback Machine vietnē. 2016. gads. Skatīts: 2020. gada 9. janvārī
  6. New Suez Canal: A Dredging Triumph The Maritime Executive. 2015. gada 6. augusts. Skatīts: 2020. gada 9. janvārī
  7. Cristobal Colon Arhivēts 2017. gada 13. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Jan De Nul. Skatīts: 2020. gada 26. janvārī
  8. Blenkey N. DEME orders world’s most powerful cutter suction dredge MarineLog 2017. gada 1. marts. Skatīts: 2020. gada 27. novembrī
  9. Keel laying signals start of world’s most powerful CSD Arhivēts 2020. gada 27. janvārī, Wayback Machine vietnē. Baird Maritime 2017. gada 21. decembris. Skatīts: 2020. gada 27. novembrī
  10. An auger dredger has an environmentally sound cutting tool that lies horizontally on the seabed, working precisely to loosen thin layers of sediment. Arhivēts 2020. gada 28. janvārī, Wayback Machine vietnē. International Association of Dredging Companies. Skatīts: 2020. gada 29. janvārī
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 About dredging — Types of dredger — Mechanical Dredger Arhivēts 2020. gada 6. februārī, Wayback Machine vietnē. European Dredging Association. Skatīts: 2020. gada 6. februārī
  12. Bertha World of Boats. Skatīts: 2020. gada 18. februārī
  13. Sarkar S., Bose N., Sarkar M., Walker D. Concept of a mathematical model for prediction of major design parameters of a submersible dredger/miner Indian National Institute of Oceanography 2004. gada 7. — 9. decembris. Skatīts: 2020. gada 3. martā
  14. Sarkar S., Bose N., Sarkar M., Walker D. Concept of a mathematical model for prediction of major design parameters of a submersible dredger/miner. 3. Indijas Nacionālā ostu un okeāna inženierzinātņu konference, Indijas Nacionālais okeanogrāfijas institūts. 2004. gada 7. — 9. decembris.
  15. Walker M. What price Tasmanian scallops? A report of morbidity and mortality associated with the scallop diving season in Tasmania 1990.[novecojusi saite] Journal of the South Pacific Underwater Medicine Society 1991. gads. Skatīts: 2020. gada 6. martā
  16. Motorkuģis
  17. Asia's largest dredging vessel completes first sea trial Arhivēts 2020. gada 10. augustā, Wayback Machine vietnē. Xinhuanet. 2018. gada 12. jūnijs. Skatīts: 2020. gada 8. martā
  18. Discharge & Dredging: Dredge Hoses Arhivēts 2019. gada 29. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Max Groups Marine. Skatīts: 2020. gada 14. martā
  19. Fonti V. To remediate or to not remediate? Arhivēts 2021. gada 15. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Atlas of Science 2016. gada 22. novembris. Skatīts: 2020. gada 14. martā
  20. 20,0 20,1 Brodie J. Dredging set to swamp decades of Great Barrier Reef protection Arhivēts 2020. gada 1. aprīlī, Wayback Machine vietnē. The Conversation 2013. gada 2. decembris. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  21. Newell R., C., Seiderer L., J., Hitchcock D., R. The impact of dredging works in coastal waters: a review of the sensitivity to disturbance and subsequent recovery of biological resources on the sea bed Arhivēts 2017. gada 30. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Oceanography and Marine Biology: an Annual Review 1998. Nr. 36. 127 — 178. lpp. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  22. Walsh M. Restoring Howards Bay: Legacy lead and other contaminants are targets of dredging and capping. Arhivēts 2020. gada 2. maijā, Wayback Machine vietnē. Great Lakes Now 2019. gada 28. jūnijs. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  23. 23,0 23,1 23,2 Monitoring Turbidity at Dredging Sites Arhivēts 2019. gada 25. decembrī, Wayback Machine vietnē. Fondriest Environmental, Inc. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  24. Milman O. The facts about dredging The Guardian 2013. gada 11. decembris. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  25. Moore T. Inquiry to probe Gladstone Harbour's leaking bund wall Brisbane Times 2014. gada 8. janvāris. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  26. About the Spoil Island Project Arhivēts 2019. gada 20. decembrī, Wayback Machine vietnē. Spoil Island Project. Skatīts: 2020. gada 16. martā
  27. Case Summary: Cleanup Settlement Addresses Contaminated Sediment Removal in Blair Waterway, Washington State United States Environmental Protection Agency. Skatīts: 2020. gada 16. martā

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]