Oberons
 Voyager 2 uzņemts Oberona attēls | |
| Atklāšana | |
|---|---|
| Atklājējs/i | Viljams Heršels |
| Atklāšanas datums | 1787. gada 11. janvārī[1][2] |
| Apzīmējumi | |
| Citi nosaukumi | Urāns IV |
| Orbitālie parametri | |
| Lielā pusass (rādiuss) | 583 520 km[3] |
| Ekscentricitāte | 0,0014[3] |
| Apriņķojuma periods | 13,463234 d[3] |
| Slīpums | 0,058° (pret Urāna ekvatoru)[3] |
| Fiziskie parametri | |
| Vidējais rādiuss |
|
| Virsmas laukums | 7 285 000 km² |
| Tilpums | 1 849 000 000 km³ |
| Masa | (3,1104±0,0749)·1021 kg (5,046·10−4 Zemes masas)[5] |
| Vidējais blīvums | 1,682 g/cm³ |
| Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums | 0,358 m/s² |
| 2. kosmiskais ātrums | 0,738 km/s |
| Albedo | 0,31 (ģeometriskais) |
Oberons, arī Urāns IV,[6] ir Urāna dabiskais pavadonis un ārējais no pieciem galvenajiem planētas regulārajiem pavadoņiem (kopā ar Titāniju, Umbrielu, Arielu un Mirandu).[7] Tas ir otrs lielākais un otrs masīvākais Urāna pavadonis, kā arī devītais masīvākais no dabiskajiem pavadoņiem Saules sistēmā.[6] Oberonu 1787. gada 11. janvārī atklāja astronoms Viljams Heršels.[1][2] Nosaukums dots par godu feju valdniekam Oberonam no Viljama Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī”; šādu nosaukumu ierosināja Džons Heršels, turpinot tradīciju Urāna pavadoņus nosaukt Šekspīra un Aleksandra Poupa darbu tēlu vārdos.[2][7][8]
Pavadoņa diametrs ir 1523 km,[8] masa — 3,11·1021 kg, bet apriņķošanas periods ap Urānu — 13,463 Zemes dienas.[8] Oberona orbīta daļēji atrodas ārpus Urāna magnetosfēras. Pavadonis aptuveni vienādās proporcijās sastāv no ūdens ledus un iežu materiāla. Tā virsma ir tumša, ar nedaudz sarkanīgu nokrāsu, un ar ļoti daudziem krāteriem; lielāko krāteru diametrs pārsniedz 210 km. 1986. gada janvārī kosmiskā zonde Voyager 2 pirmo un līdz šim vienīgo reizi tuvumā novēroja Oberonu, iegūstot attēlus no aptuveni 40% pavadoņa virsmas.[9]
Atklāšana un nosaukums
[labot | labot pirmkodu]Oberonu 1787. gada 11. janvārī atklāja angļu astronoms Viljams Heršels,[1][2] izmantojot paša konstruētu teleskopu. Tajā pašā novērojumu ciklā viņš atklāja arī otru lielo Urāna pavadoni — Titāniju. Heršels jau iepriekš, 1781. gadā, bija identificējis pašu planētu Urānu. Nosaukums “Oberons” dots par godu feju valdniekam Oberonam no Viljama Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī”. Šo nosaukumu 19. gadsimtā ierosināja Viljama Heršela dēls Džons Heršels, kurš piedāvāja Urāna pavadoņiem piešķirt literāru darbu tēlu vārdus.
Urāna pavadoņu nosaukšanas tradīcija atšķiras no citu planētu pavadoņu nomenklatūras. Ja, piemēram, Jupitera un Saturna pavadoņi pārsvarā nosaukti mitoloģisku tēlu vārdos, tad Urāna pavadoņiem tiek izvēlēti personāži no Viljama Šekspīra darbu un Aleksandra Poupa poēmas The Rape of the Lock varoņu vidus.[2][7][8] Šī “literārā” tradīcija ir saglabājusies arī vēlāk atklātajiem Urāna pavadoņiem.
Orbitālās īpašības
[labot | labot pirmkodu]Oberons ir viens no regulārajiem Urāna pavadoņiem, kas riņķo gandrīz apļveida orbītā planētas ekvatoriālajā plaknē. Tā orbītas lielā pusass ir aptuveni 583 500 km no Urāna centra. Orbītas ekscentricitāte ir ļoti maza (ap 0,0014), tādēļ attālums līdz planētai orbītas gaitā mainās minimāli. Orbītas slīpums attiecībā pret Urāna ekvatoriālo plakni ir niecīga (0,058°), kas raksturīgi stabilai regulārai orbītai.
Oberona sideriskais apriņķojuma periods ap Urānu ir 13,463 Zemes dienas. Tāpat kā pārējiem lielajiem Urāna pavadoņiem, tam ir sinhrona rotācija, tas ir, rotācijas periods ap savu asi sakrīt ar orbītas periodu, tāpēc viena un tā pati pavadoņa puslode pastāvīgi ir vērsta pret Urānu. Ņemot vērā, ka Urāna rotācijas ass ir stipri nosvērta (ap 98° pret planētas orbītas plakni ap Sauli), arī pavadoņu sistēma, tostarp Oberona orbīta, ir orientēta gandrīz “guļus” attiecībā pret Saules sistēmas ekliptikas plakni.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 Herschel, W. S. (1787). "An Account of the Discovery of Two Satellites Revolving Round the Georgian Planet". Philosophical Transactions of the Royal Society of London 77: 125–129. doi:10.1098/rstl.1787.0016. JSTOR 106717.
- 1 2 3 4 5 «Oberon». science.nasa.gov (angļu). NASA Science. Skatīts: 2026. gada 28. februārī.
- 1 2 3 4 «Planetary Satellite Mean Orbital Parameters». Jet Propulsion Laboratory, California Institute of Technology.
- ↑ Thomas, P. C. (1988). "Radii, shapes, and topography of the satellites of Uranus from limb coordinates". Icarus 73 (3): 427–441. Bibcode 1988Icar...73..427T. doi:10.1016/0019-1035(88)90054-1.
- ↑ French, Richard G.; Hedman, Matthew M.; Nicholson, Philip D.; Longaretti, Pierre-Yves; McGhee-French, Colleen A. (2024-03-15). "The Uranus system from occultation observations (1977–2006): Rings, pole direction, gravity field, and masses of Cressida, Cordelia, and Ophelia". Icarus 411. arXiv:2401.04634. Bibcode 2024Icar..41115957F. doi:10.1016/j.icarus.2024.115957. ISSN 0019-1035.
- 1 2 3 «Uranus Moons: Facts». science.nasa.gov (angļu). NASA Science. Skatīts: 2026. gada 28. februārī.
- 1 2 3 4 «Oberon». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2026. gada 28. februārī.
- ↑ William F. Bottke et al (2024 April 2). "The Bombardment History of the Giant Planet Satellites". The Planetary Science Journal 5 (4): 88. doi:10.3847/PSJ/ad29f4.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oberons.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- «Oberon». science.nasa.gov (angļu). NASA Science. Skatīts: 2026. gada 28. februārī.
 | Šis ar astronomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||