Saules sistēma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saules sistēmas objekti
Planets2013.jpg
Saule
Iekšējās planētas
1. Merkurs
2. Venēra
3. Zeme Mēness
4. Marss Foboss, Deimoss
Asteroīdu josla Cerera, Pallāda, Jūnona, Vesta
Ārējās planētas 5. Jupiters Jo, Eiropa, Ganimēds, Kallisto
6. Saturns Tētija, Diona, Reja, Titāns, Japets, Mimass, Hiperions, Fēbe,Jānuss, Epimētejs, Prometejs
7. Urāns Miranda, Ariels, Umbriels, Titānija, Oberons
8. Neptūns Tritons, Protejs, Nereīda
Transneptūna objekti, Koipera josla Plutino Plūtons (Harons) Iksions, Orks
Kvavars, Varuna, 2003 UB313
Sedna
Orta mākonis

Saules sistēma sastāv no Saules un objektiem, kas riņķo ap to. No tiem objektiem, kas riņķo ap Sauli vislielākās ir astoņas planētas, kas veido planētu sistēmas ap tām, bet pārējie ir ievērojami mazāki objekti, piemēram, pundurplanētas un mazie Saules sistēmas objekti, piemēram, komētas un asteroīdi.

Saules sistēmas veidošanās un evolūcija ir sākusies pirms 4,6 miljardus gadiem, kad sākās milzīga molekulārā mākoņa nelielas daļas gravitācijas sabrukums. Lielākā daļa no sabrukušās masas sakoncentrējās mākoņa centrā, tādā veidā izveidojoties Saulei, bet pārējais palika protoplanetārajā diskā, kur izveidojās planētas, pavadoņi, asteroīdi un citi mazie Saules sistēmas objekti. Četras iekšējās planētas — Merkurs, Venēra, Zeme un Marss, tiek sauktas arī par zemes grupas planētām, jo tās galvenokārt sastāv no iežiem un metāla. Četras ārējās planētas, milzu planētas, ir ievērojami lielākas nekā iekšējās planētas. Divi lielākie gāzes giganti Jupiters un Saturns, sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija; pašas tālākās planētas, ledus giganti Urāns un Neptūns sastāv galvenokārt no vielām ar relatīvi augstu kušanas temperatūru, salīdzinot ar ūdeņradi un hēliju, piemēram, sasalis ūdens, amonjaks un metāns. Visām planētām ir gandrīz apļveida orbīta, kas atrodas uz gandrīz plakana diska, kuru sauc par ekliptiku.

Saules sistēmā ir arī mazāki objekti. Asteroīdu josla, kura atrodas starp Marsu un Jupiteru galvenokārt sastāv no objektiem, kādi ir zemes grupas planētu sastāvā, piemēram, akmens un metāla. Aiz Neptūna orbītas atrodas Koipera josla un izkliedētais disks. Šie transneptūna objekti sastāv galvenokārt no ledus, bet aiz tām ir atklāti sednoidi. Ir arī grupa ar vairākiem desmitiem, iespējams, pat desmitiem tūkstošu objektu, kuri ir pietiekami lieli, lai rinķotu ap zvaigzni.[1] Šie objekti ir nosaukti par pundurplanētām. Vieni no identificētajām pundurplanētām ir asteroīds Cerera un transneptūna objekti Plūtons un Erīda. Dažādi citi mazi objekti, tostarp komētas, Kentaurs un kosmiskie putekļi, brīvi ceļo pa Saules sistēmu. Sešas planētas, vismaz trīs pundurplanētas, un daudzus mazākus objektus apriņķo dabiskie satelīti, kurus parasti apzīmē kā "pavadoņus". Ap katru ārējo planētu riņķo planētas gredzens, kas sastāv no putekļiem un citiem maziem objektiem.

Saule izstaro arī tā saukto Saules vēju, kurš izplatās pat līdz izkliedētā diska vidum, veidojot heliosfēru. Tas ir punkts, pie kura heliopause no Saules vēja spiediena ir vienāda ar starpzvaigžņu vēja pretējo spiedienu. Orta mākonī veidojas komētas ar lielu apriņķošanas periodu. Saules sistēma atrodas Oriona rokās, 26 000 gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa centra.

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saules sistēmas galvenā sastāvdaļa ir Saule, G2 galvenās secības zvaigzne, kas satur 99,86% no sistēmas zināmās masas un dominē to gravitācijas.[2] Saules četri lielākie orbitālie ķermeņi, milzu planētas veido 99% no atlikušās masas. Jupiters un Saturns kopā sastāda vairāk nekā 90% no masas. Līdz ar to Saules sistēmas cietie objekti (ieskaitot zemes grupas planētas, pavadoņus, asteroīdus un komētas) kopā veido 0,0001% no Saules sistēmas kopējās masas.

Lielākā daļa lielo objektu orbītā apkārt Saulei atrodas netālu no Zemes orbītas plaknes, kas pazīstama kā ekliptika. Planētas ir ļoti tuvu ekliptikai, turpretim komētas un Koipera josla objekti atrodas ļoti tālu no tās.[3][4] Visas planētas un daudzi citi objekti apriņķo Sauli tādā pašā virzienā, kā Saule griežas (pretēji pulksteņrādītāja virzienam).[5] Ir arī izņēmumi, piemēram, Haleja komēta.

Saules sistēmas sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējā Saules sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējā Saules sistēma ir nosaukums reģionam kas ietver Zemes grupas planētas un asteroīdus[6]. Sastāv galvenokārt no silikāta un metāliem. Iekšējās Saules sistēmas objekti ir salīdzinoši tuvu Saulei; visa šī reģiona rādiuss, ir mazāks nekā attālums starp Jupitera un Saturna orbītām. Šis reģions atrodas arī uz sala līnijas, kas atrodas nedaudz mazāk nekā 5 AU (aptuveni 700 miljons km) no Saules.[7]

Iekšējās planētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4 Iekšējās planētas. No kreisās uz labo: Marss, Zeme, Venera un Merkurs

Četrām iekšējām planētām jeb Zemes grupas planētām ir blīva, akmeņu kompozīcija, ar dažiem vai nevienu pavadoni, un tiem nav gredzenu. Tie sastāv galvenokārt no ugunsizturīgām minerālvielām, piemēram, silikāta, kas veido garozu un mantiju, un metāliem, piemēram, dzelzs un niķeļa, kas veido to kodolu. Trijām no četrām iekšējāsm planētām (Veneras, Zemes un Marsa) atmosfēra ietekmē planētas pietiekami, lai radītu reljefu; visām planētām ir krāteri un tektoniskās virsmas funkcijas, piemēram, plaisu ielejas un vulkāni. Terminu iekšējās planētas nedrīkst jaukt ar zemākajām planētām, kas apzīmē tās planētas kas ir tuvāk Saulei nekā Zeme (Merkurs un Venera).

Merkurs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merkurs (atrodas 0.4 AU no Saules) ir Saulei vistuvākā planēta un mazākā planēta Saules sistēmā. Merkuram nav dabīgo pavadoņu. Uz Merkura ir daudz krāteru, kuri izveidojušies triecienu rezultātā. Merkura ļoti niecīgā atmosfēra sastāv no atomiem, kurus atnesa Saules vējš.[8] Tā salīdzinoši lielais dzelzs kodols un plānā mantija vēl nav izskaidrota. Ir hipotēzes, ka tā ārējās kārtas tika noārdītas ar milzīgu tricienu; vai, ka tās pilnīgu saaugšanu aizkavēja jaunā Saules enerģija.[9][10]

Venera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venera (atrodas 0.7 AU no Saules) ir gandrīz tikpat liela kā Zeme. Veneras mantija ir bieza un sastāv no silikāta. Mantija atrodas ap dzelzs kodolu. Venerai ir iespaidīga atmosfēra, un uz tās ir atrasti pierādījumi par iekšējo ģeoloģisko aktivitāti. Tā ir daudz sausāka nekā Zeme un tās atmosfēra ir deviņdesmit reižu blīvāka par Zemes atmosfēru. Venerai nav dabisko pavadoņu. Tā ir karstākā planēta, tās virsmas temperatūra ir virs 400 ° C, visticamāk, sakarā ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu apjomu atmosfērā.[11] Nav pierādīts, kapēc uz Veneras notiek pašreizēja ģeoloģiskā aktivitāte, bet tai nav magnētiskā lauka, kas pasargātu tās atmosfēru no sarukšanas, kas liek domāt, ka tās atmosfēru bieži papildina vulkānu izvirdumi.[12]

Zeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeme (atrodas 1 AU no Saules) ir lielākā un blīvākā iekšējā planēta, vienīgā zināmā planēta ar pašreizējo ģeoloģisko aktivitāti, un vienīgā planēta, uz kuras ir zināms, ka pastāv dzīvība.[13] Tās šķidrumu hidrosfēra ir unikāla starp zemes grupas planētām, un tā ir vienīgā planēta, kur ir novērota plātņu tektonika. Zemes atmosfēra radikāli atšķiras no citu planētu atmosfērām, jo tās sastāvā 21% ir skābeklis, tapēc uz tās var pastāvēt dzīvība.[14] Zemei ir viens dabiskais pavadonis Mēness, kurš ir zemes planētu grupas lielākais pavadonis.

Marss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marss (atrodas 1.5 AU no Saules) ir mazāks par Zemi un Venēru. Tā atmosfēra sastāv no oglekļa dioksīda un tai ir 6.1 mbar virsmas spiediens.[15] Uz tā virsmas ir izveidojušies daudz milzīgu vulkānu, piemēram, Olimpa kalns, un plaisu ielejas, piemēram, Valles Marineris. Tā sarkanā krāsa rodas no dzelzs oksīda (rūsas), kas ir Marsa sastāvā.[16] Marsam ir divi dabiskie pavadoņi (Deimoss un Foboss).

Asteroīdu josla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asteroīdi ir objekti, kuri ir mazāki par planētām, pārsvarā uzturas orbītā starp Marsu un Jupiteru, un sastāv no negaistošām minerālvielām. Josla sastāv no desmitiem tūkstošiem (iespējams, miljoniem) asteroīdu, kuru lielums svārstās no simts kilometriem līdz maziem putekļiem. Asteroīdus, kuru diametrs ir mazāks par 50 m sauc par meteoroīdiem. Lielākais asteroīds, Cerera, ir sfērisks un tādēļ to var uzskatīt par planētu. Tiek uzskatīts ka asteroīdi ir paliekas no mazām zemes grupas planētām, kurām neizdevās saplūst kopā Jupitera gravitācijas iejaukšanās dēļ. Asteroīdus iedala asteroīdu grupās, pamatojoties uz to orbītas īpašībām. Asteroīdu pavadoņi ir asteroīdi, kas riņķo ap lielākiem asteroīdiem. Tos nevar skaidri atšķirt kā planētu pavadoņus, jo reizēm tie ir gandrīz tikpat lieli kā to partneri.

Ārējā Saules sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās planētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Četras ārējās planētas, vai gāzes milži, ir tik lieli, ka viņi kopā aizņem 99 procentus no orbītas ap Sauli. Viņu lielie izmēri un attālums no Saules nozīmē to, ka tie satur daudz ūdeņraža un hēlija, ko zemes grupas planētas nevar.

Jupiters[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vizuālais kopsavilkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā sadaļā ir attēloti Saules sistēmas ķermeņi, kuri atlasīti pēc lieluma un satelītuzņēmuma kvalitātes, un sakārtoti pēc tilpuma.

Saules sistēma
The Sun in extreme ultraviolet.jpg
Jupiter New Horizons.jpg
Saturn PIA06077.jpg
Uranus2.jpg
Neptune Full.jpg
Earth Eastern Hemisphere.jpg Venus-real.jpg
Saule
(zvaigzne)
Jupiters
(planēta)
Saturns
(planēta)
Urāns
(planēta)
Neptūns
(planēta)
Zeme
(planēta)
Venera
(planēta)
Water ice clouds hanging above Tharsis PIA02653 black background.jpg
Ganymede g1 true 2.jpg
Two Halves of Titan.png
CW0131775256F Kuiper Crater.png
Callisto.jpg
Io highest resolution true color.jpg
FullMoon2010.jpg
Marss
(planēta)
Ganimēds
(Jupitera pavadonis)
Titāns
(Saturna pavadonis)
Merkurs
(planēta)
Kallisto
(Jupitera pavadonis)
Jo
(Jupitera pavadonis)
Mēness
(Zemes pavadonis)
Europa-moon.jpg
Triton Voyager 2.jpg
Titania (moon) color cropped.jpg
PIA07763 Rhea full globe5.jpg
Voyager 2 picture of Oberon.jpg
Iapetus as seen by the Cassini probe - 20071008.jpg
PIA00040 Umbrielx2.47.jpg
Eiropa
(Jupitera pavadonis)
Tritons
(Neptūna pavadonis)
Titānija
(Urāna pavadonis)
Reja
(Saturna pavadonis)
Oberons
(Urāna pavadonis)
Japets
(Saturna pavadonis)
Umbriels
(Urāna pavadonis)
Color Image of Ariel as seen from Voyager 2.jpg
Dione color south.jpg
Saturn's Moon Tethys as seen from Voyager 2.jpg
Ceres RC2 Bright Spot.jpg
Vesta from Dawn, July 17.jpg
Enceladus from Voyager.jpg
Miranda.jpg
Ariels
(Urāna pavadonis)
Diona
(Saturna pavadonis)
Tētija
(Saturna pavadonis)
Cerera
(pundurplanēta)
Vesta
(asteroīds)
Encelāds
(Saturna pavadonis)
Miranda
(Urāna pavadonis)
Proteus (Voyager 2).jpg
Mimas PIA12569.jpg
Hyperion false color.jpg
Phoebe cassini.jpg
PIA12714 Janus crop.jpg
PIA09813 Epimetheus S. polar region.jpg
Prometheus 12-26-09a.jpg
Protejs
(Neptūna pavadonis)
Mimass
(Saturna pavadonis)
Hiperions
(Saturna pavadonis)
Fēbe
(Saturna pavadonis)
Jānuss
(Saturna pavadonis)
Epimētejs
(Saturna pavadonis)
Prometejs
(Saturna pavadonis)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Today we know of more than a dozen dwarf planets in the solar system".The PI's Perspective
  2. M Woolfson (2000). "The origin and evolution of the solar system". Astronomy & Geophysics 41 (1): 1.12. Bibcode 2000A&G....41a..12W. doi:10.1046/j.1468-4004.2000.00012.x.
  3. Levison, H. F.; Morbidelli, A. (2003-11-27). "The formation of the Kuiper belt by the outward transport of bodies during Neptune's migration". Nature 426 (6965): 419–421. Bibcode 2003Natur.426..419L. doi:10.1038/nature02120. PMID 14647375. Atjaunināts: 2012-05-26.
  4. Harold F. Levison, Martin J Duncan (1997). "From the Kuiper Belt to Jupiter-Family Comets: The Spatial Distribution of Ecliptic Comets". Icarus 127 (1): 13–32. Bibcode 1997Icar..127...13L. doi:10.1006/icar.1996.5637.
  5. Grossman, Lisa (13 August 2009). Planet found orbiting its star backwards for first time. NewScientist. Atjaunināts: 10 October 2009.
  6. Inner Solar System. NASA Science (Planets). Atjaunināts: 2009-05-09.
  7. Frost line or snow line or ice line in the solar system — Astronoo
  8. Bill Arnett (2006). Mercury. The Nine Planets. Atjaunināts: 2006-09-14.
  9. Benz, W., Slattery, W. L., Cameron, A. G. W. (1988), Collisional stripping of Mercury's mantle, Icarus, v. 74, p. 516—528.
  10. Cameron, A. G. W. (1985), The partial volatilization of Mercury, Icarus, v. 64, p. 285—294.
  11. Mark Alan Bullock (1997) (PDF). The Stability of Climate on Venus. Southwest Research Institute. Atjaunināts: 2006-12-26.
  12. Paul Rincon (1999). Climate Change as a Regulator of Tectonics on Venus (PDF). Johnson Space Center Houston, TX, Institute of Meteoritics, University of New Mexico, Albuquerque, NM. Atjaunināts: 2006-11-19.
  13. What are the characteristics of the Solar System that lead to the origins of life?. NASA Science (Big Questions). Atjaunināts: 2011-08-30.
  14. Anne E. Egger, M.A./M.S.. Earth's Atmosphere: Composition and Structure. VisionLearning.com. Atjaunināts: 2006-12-26.
  15. David C. Gatling, Conway Leovy (2007). "Mars Atmosphere: History and Surface Interactions". In Lucy-Ann McFadden et al.. Encyclopaedia of the Solar System. 301–314. lpp.
  16. Mars: A Kid's Eye View. NASA. Atjaunināts: 2009-05-14.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]