Omolona
| Omolona | |
|---|---|
  izteka ieteka  ieteka | |
| Izteka | Otajkačanas grēda 62°43′09″N 157°31′09″E / 62.71917°N 157.51917°E |
| Ieteka | Kolima 68°42′29″N 158°41′50″E / 68.70806°N 158.69722°EKoordinātas: 68°42′29″N 158°41′50″E / 68.70806°N 158.69722°E |
| Baseina valstis |  Krievija
|
| Garums | 1114 km |
| Iztekas augstums | 1200 m |
| Ietekas augstums | 1 m |
| Vidējā caurtece | 900 m³/s |
| Gada notece | 28,405 km³ |
| Baseina platība | 113 000 km² |
| Galvenās pietekas | Oloja, Kegaļi, Kedona |
Omolona (krievu: Омолон, jakutu: Омолоон, čukču: Олёл)[1] ir upe Krievijas Federācijas ziemeļaustrumos, Kolimas labā krasta un tās garākā pieteka.[2] Plūst pa Magadanas apgabala, Čukotkas autonomā apvidus un Sahas Republikas teritoriju. Nosaukums cēlies no jukagiru valodas omol — ‘labs’ un on — ‘upe’.[3]
Upe sākas Kolimas kalnienes Otaikačanas grēdā. Plūst ziemeļu virzienā. 20 km no iztekas upe nonāk Augšomolonas ieplakā, kur izteikti meandrē, veidojot attekas un vecupes. Šķērsojot kalnienes grēdas, ieleja sašaurinās. Vidustecē šķērso Uļaganas ieplaku, kur krasti purvaini, upe veido daudzas attekas. Lejtecē plūst pa Kolimas zemieni, ietek Kolimā 270 km no tās ietekas jūrā. Lielākās pietekas ir Oloja, Kegaļi (labās), Kedona (kreisā). Upes baseinā klimats krasi kontinentāls, vidējā gada temperatūra -12,8 °С, absolūtais minimums -61 °C. Aizsalst oktobra vidū, ledus iziet maija beigās. Augštecē upe pārsalst.[4]
Upe kuģojama 595 km no ietekas līdz Omolonas ciemam, lejtecē izmanto koku pludināšanai. Upes baseinā nozīmīgas zelta un sudraba atradnes. Krasti mazapdzīvoti, vienīgā pastāvīgi apdzīvotā vieta ir evenu apdzīvotais Omolonas ciems Čukotkas autonomā apvidus teritorijā. Lejpus Olojas ietekas atrodas pamestā Ustjolojas meteostacija.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Меновщиков Г. А. Местные названия на карте Чукотки. Краткий топонимический словарь». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. augustā. Skatīts: 2021. gada 23. martā.
- ↑ «Omolona». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 531. lpp.
- ↑ Леонтьев В. В., Новикова К. А. Топонимический словарь Северо-Востока СССР
- ↑ Вода России. Малый Анюй
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|