Opistodoms

Periptera plāns ar opistodomu (iekrāsots tumši pelēks).

Atēnu Nīkes tempļa plāns ar opistodomu.

Opistodoms (sengrieķu: ὀπισθόδομος, burtiski: ὄπισθεν — "aiz" un δόμος — "nama, ēkas"}) ir sengrieķu periptera tempļa aizmugurējā (iekšējā) daļa, kas ar sienu nodalīta no cellas un tam ir atsevišķa izeja, parasti tempļa rietumu galā. Teorētiski opistodoma termins var attiekties gan uz sengrieķu tempļa aizmugurējo telpu, gan arī uz iekšējo svētnīcu t.s. aditonu (burtiski "neienākt"). Sajukums rodas dēļ tā, ka nav vienota viedokļa senajos uzrakstos. Mūsdienu zinātnē parasti tas attiecas uz tempļa aizmugurējo telpu. Konkrēti, Atēnu akropolē opistodoms tika izmantots kā mantnīca, kur glabājās ienākumi un dārgie veltījumi templim. Taču šo telpu izmantošana senatnē nebija standartizēta. Daļēji rituālās slepenības dēļ attiecībā uz šīm iekšējām telpām precīzi nav zināms, kā opistodoms tika izmantots. Var droši teikt, ka šī prakse ļoti atšķīrās atkarībā no konkrētās vietas, laika un tempļa.

No arhitektūras skatupunkta opistodoms (kā aizmugurējā telpa) līdzsvaro pronaosu jeb tempļa portiku, veidojot plānu ar diaksiālu simetriju. Tā ārējās sienas augšējā daļa var būt rotāta ar frīzi, kā, piemēram, Atēnu Hēfesta templī un Partenonā. Opistodoms īpaši bija izplatīts doriešu ordera tempļos. Taču ne visos tempļos (īpaši nelielos) tas bija. Līdzīgi, kā pronaoss, opistodoms bija norobežots ar cellas aizmugurējo sienu, sānu antām un no ārpuses bieži vien ar divām kolonnām (distils ar antām). Taču par opistodomu varēja saukt arī portiku bez antām tempļa aizmugurējā galā (piemēram, Nīkes templi Atēnu akropolē).

Kristīgajos dievnamos opistodomam arhitektoniski atbilst sakristeja.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Opistodoms.