Peripters

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Periptera plāns.

Peripters (sengrieķu: περίπτερος — kolonnu ieskauts; no περί — apkārt un πτερόν — spārns, sānu kolonāde) ir arhaikas un klasikas perioda sengrieķu tempļu pamattips. Tā ir plāna taisnstūrveida celtne, no četrām pusēm apjozta ar kolonādi. Attālums no kolonādes līdz naosa sienām ir viens interkolumnijs.[1] Apkārt no visām pusēm visbiežāk tika pielietots doriskais orderis, kolonnas stāvēja vienā rindā.

Iekšpusē peripters sastāvēja no pronaosa un naosa (latīņu: cella). Naosa aizmugurē parasti tika izveidots opistodoms. Kā tempļu lielākajā daļā ieeja tradicionāli atradās austrumu pusē. Peripters noformējās 7. gadsimta pr.Kr. sākumā un kļuva par izplatītāko arhaiskā perioda tempļu tipu.

Jēdzienu ieviesa Vitrūvijs, kurš sistematizēja sengrieķu tempļu tipus: megarons, prostils, amfiprostils, peripters, dipters.

Pats pazīstamākais līdz mūsdienām nonākušais peripters ir Atēnu akropoles Partenons (447.—438. gads pr.Kr.). Periptera ārējās formas savos darbos izmantoja 17.-19. gadsimta klasicisma, neoklasicisma un ampīra arhitekti.

Periptera paraugi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hēfesta templis (Atēnu agora
Hēras templis (Festuma
Doriskais templis (Segesta

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Периптер // Искусство. Современная иллюстрированная энциклопедия / Под ред. проф. Горкина А. П.. — М.: Росмэн, 2007.