BIOR
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības vides zinātniskais institūts BIOR ir Latvijas valsts zinātniskais institūts, ko 2010. gadā izveidoja pēc Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) un valsts aģentūras “Latvijas zivju resursu aģentūra” pārveides. Institūts pārņēma PVD Nacionālā diagnostikas centra funkcijas un daļu no Latvijas Zivju resursu aģentūras funkcijām.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zivsaimniecības pētniecības institūta veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1921. gadā pie LR Zemkopības ministrijas Zvejniecības un zivkopības nodaļas nodibināja Latvijas ūdeņu pētīšanas komisiju, pēc pāris gadiem izveidoja Hidrobioloģisko laboratoriju, kas analizēja nozveju struktūru, zivju augšanu un migrācijas Rīgas līcī. No 1927. līdz 1929. gadam uzbūvēja valsts centrālo zivju audzētavu Vecmuižas virsmežniecībā Tomes pagastā uz Prūšupītes avotiem, iepretim Daugavas Ķeguma krācēm. Zivju audzētavā tika inkubēti laši, taimiņi, sīgas, repši un līdakas, kurus kāpuru stadijā izlaida Latvijas ūdeņos. Zivju audzētavā bija inkubācijas cehs, trīs dīķi un kantora ēka. 1929. gadā izveidoja Zvejniecības laboratoriju, kas attīstīja lašveidīgo zivju intensīvo audzēšanu Tomes zivjaudzētavā. Līdztekus tā veica reņģu krājumu paplašināšanu, pētīja zušu augšanas un dzimumu struktūras, plekstu izplatības pētījumus Latvijas piekrastē, kā arī uzsāka pētījumus par zvejas rīkiem, Daugavas ūdeņu piesārņojuma ietekmi, publicēja zvejas statistikas apkopojumus.[1]
1932. gadā atklāja Tomes zivju audzētavas nodaļu Kārļos (Amatas spēkstacijā) un 1934. gadā Pelčos pie Kuldīgas. 1935. gadā Tomes audzētavā varēja inkubēt 4 000 000 lašu, 11 000 000 sīgu un repšu ikru. 1938. gadā Tomes zivju audzētava kopā ar filiālēm Latvijas upēs un ezeros izlaida 2 000 000 lašu, 3 200 000 taimiņu, 20 000 strauta foreļu, 5 600 000 ezersīgu un 2 500 000 ceļotājsīgu kāpuru. Lašus un ceļotājsīgas ielaida Daugavas, Gaujas, Salacas un Ventas upēs, bet ezera sīgas - Višķu, Sventes, Zīversa, Ričas, Burtnieku, Alauksta, Usmas, Sasmakas un Zebrenes ezeros.[1]
Pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara 1945. gadā Zvejniecības laboratoriju pārveidoja par PSRS Zivsaimniecības un okeanogrāfijas zinātniskās pētniecības institūta (ZPI) Latvijas nodaļu, bet 1962. gadā par Baltijas Zivsaimniecības ZPI ar Tallinas nodaļu, kas veica Baltijas jūras hidroloģisko un hidroķīmisko parametru uzskaites, fitoplanktona, zooplanktona, zoobentosa un zivju bioloģijas izpēti, kā arī furcelārijas resursu, ziemeļu ēdamgliemenes koloniju un reņģu nārsta vietu zemūdens izpēti. Baltijas Zivsaimniecības ZPI bija 15 laboratorijas, kā arī Papes, Rojas, Salacgrīvas un Pērnavas pētījumu bāzes ar četriem pētnieciskajiem kuģiem. No 1979. līdz 1984. gadam Tomes zivju audzētavā ierīkoja ūdensvadu no Daugavas.[1]
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 4. novembrī institūta Latvijas daļu pārveidoja par Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu (LZPI), kas sadarbībā ar Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldi piedalījās Baltijas jūras reģiona zivju resursu nacionālajā un starptautiskajā pārzināšanā. 2004. gadā LZPI apvienoja ar septiņām valsts zivju audzētavām („Brasla”, „Dole”, „Kārļi”, „Ķegums”, „Pelči”, „Sērene” un „Tome”) un pārveidoja par Latvijas Zivju resursu aģentūru. 2009. gadā Ķeguma zivju audzētavu pievienoja Tomes zivju audzētavai.[1]
Nacionālais diagnostikas centrs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1940. gadā nodibināja Veterināro bakterioloģisko izmeklējumu laboratoriju, ko pēc kara beigām pārdēvēja par Republikānisko Veterināri bakterioloģisko laboratoriju, bet 1964. gadā par Republikānisko veterināro laboratoriju. 1992. gadā to pārdēvēja par Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centru (VVMDC), vēlāk par Latvijas Republikas Pārtikas un veterinārā dienesta Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centru. Pēc apvienošanas ar Veselības ministrijas pakļautībā esošajām V/A „Sabiedrības veselības aģentūra” laboratorijām izveidoja Nacionālo diagnostikas centru (NDC).[1]