Salaca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par upi. Par apdzīvotu vietu skatīt rakstu Priedāji.
Salaca
Salaca pie Neļķu klintīm
Salaca pie Neļķu klintīm
Salaca un Burtnieks.
Salaca un Burtnieks.
Izteka Burtnieks
57°47′43″N 25°08′42″E / 57.79528°N 25.14500°E / 57.79528; 25.14500
Ieteka Rīgas jūras līcis
57°45′19″N 24°20′57″E / 57.75528°N 24.34917°E / 57.75528; 24.34917Koordinātas: 57°45′19″N 24°20′57″E / 57.75528°N 24.34917°E / 57.75528; 24.34917
Baseina valstis Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Igaunija Igaunija
Caurteces valstis Karogs: Latvija Latvija
Garums 95 km
Kritums 42 m  
Gada notece 1,06 km³ 
Baseina platība 3421,0 km² (Latvijā 3239 km²)
Galvenās pietekas Korģe, Ramata, Glāžupe
Salaca Vikikrātuvē

Salaca ir upe Ziemeļvidzemē. Tā ir 95 km gara, sākas no Burtnieku ezera un ietek Baltijas jūrā, Rīgas jūras līcī. Vidējais caurplūdums grīvā: 31,3 m³/s, maks. 184 m³/s, min. 4,4 m³/s.[1][2] Gada notece vidēji 1,06 km³. Apmēram 60% baseina platības dod Burtnieku ezera pietekas (Seda, Briede, Rūja), Sedas un Rūjas sateci kā Salacas faktisko sākumu var novērot jau ezerā.[1] Ietekā — Salacgrīvas osta.[3]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salaca sākas Ziemeļvidzemes zemienes drumlinu Burtnieku līdzenumā, kas ap Valmieras un Limbažu novadu robežu pāriet purvainajā Viduslatvijas zemienes Metsepoles līdzenumā, bet grīvas apkaimē — Piejūras zemienes Vidzemes piekrastē. Ģeoloģiski visā tecējumā un baseinā dominē vidusdevona smilšakmeņi un māli.[4] Klimats no piejūras līdz mēreni kontinentālam, vidējā temperatūra -4,5 — 6 ° C janvārī, +16,5 ° C jūlijā. Nokrišņu daudzums 700—750 mm gadā ar neizteiktu maksimumu vidustecē.[5]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augštecē un vidustecē upe plūst lēni, aiz Rozēnu tilta tās kritums kļūst straujāks un no Mērniekiem parādās akmeņainas krāces.[6][7]

Salacas krastos vairākās vietās ir devona Burtnieku svītas sārta smilšakmens atsegumi, piemēram Pietraga Sarkanās klintis un Skaņaiskalns. Daļā no tiem avotu ūdeņi sufozijas ceļā izskalojuši alas, tai skaitā lielāko dabīgo alu sistēmu Latvijā.[4] Vasaras beigās ūdens līmenim krītoties, izteiktāki kļūst smilšu sēkļi un dziļums dažās platākajās vietās ir tikai ap 15 cm, lai gan Burtnieku ezers mazina noteces svārstības un augštecei pie iztekas gultne ir mākslīgi padziļināta. Upei ir arī dziļi, lēni posmi, pie iztekas upe neaizsalst, pateicoties siltākajam Burtnieku ezera ūdenim.[3] Vasarā ūdens Salacā dzidrs, silts, zied ūdensrozes.[1] No Mazsalacas sākas Salacas ielejas dabas parks, visā tecējumā upe atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.[2] Baseinā daudz aizsargājamu purvu.

Mīt vairākas zivju sugas: augšdaļā — sapali, līdakas, ālanti, asari, lejasdaļā arī plauži, raudas. Pavasaros daudz vimbu, rudeņos lašveidīgo. Salacas krastos pie Staiceles pavasaros tiek rīkotas makšķerēšanas sacensības "Staiceles vimba".[8] Salacā atļauta tikai īpaši licencēta makšķerēšana.[9] Laivošana pa upi visā garumā prasa 3-4 dienas, lielākais šķērslis ir bijušā Mērnieku dzirnavu dambja atliekas.[6] Nav ieteicama laivošana pār bijušo Staiceles papīrfabrikas dambi lielās pārgāznes dēļ.[10]

Pietekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kreisā krasta pietekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labā krasta pietekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās apdzīvotās vietas upes krastos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacas grīva Salacgrīvā

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salaca bijusi sens ūdensceļš. Zināms, ka jau 1127. gadā flote no Sāmsalas pa Salacu iepeldējusi sirot Rūjas novadā.[4] No Indriķa hronikas zināms, ka 1216. gada pavasarī iebrucēji no Sāmsalas pa Salacas upi (latīņu: Saletsa) iebruka letu zemēs ap Burtnieku ezeru un izpostīja novadu, bet leti viņus sakāva un piespieda bēgt.[11] Arī vēlākos laikos upe bijusi kuģojama; vēl līdz 1949. gadam pa to pludināti koki. 17. gadsimtā netālu no grīvas tika izrakts Jaunupes kanāls,[4] kas novada Salacā Svētupes ūdeņus. Lejpus Iģes ietekas Salacā agrāk nēģi seklākās vietās ķerti ar tačiem, par ko saglabājusies atmiņa vietvārdos.[12] Vairāki tači upes lejtecē mūsdienās atjaunoti un šķērso upi visā tās platumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Upes.lv. Salacas baseins
  2. 2,0 2,1 Latvijas daba. Rīga : Preses nams.
  3. 3,0 3,1 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne".  274. lpp.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Ceļvedis pa Salacu un tās apkārtni laivotājiem, velotūristiem un autobraucējiem. Valdis Avotiņš, Ints Lukss. AGB. ISBN 9984-777-27-8
  5. Latvijas ģeogrāfijas atlants. "Jāņa sēta", 2020
  6. 6,0 6,1 Laivas.lv. Salaca
  7. Upesoga. Salaca
  8. Staiceles vimba 2009
  9. Likumi. Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi
  10. Dabas aizsardzības pārvalde. Salaca
  11. Indriķa hronikas fragments XIX.11.: Mortuo itaque rege pervenit verbum in Osiliam, simul et audientes balistarios et viros armatos Dune portum custodire, Saletsam intraverunt et ascendentes circa stagnum Astegerwe m villas Lettorum despoliaverunt et mulieres capientes viros interfecerunt. Et congregati sunt quidam ex Lettis, insequentes eos et com prehensos quosdam interfecerunt n et alios ad naves fugaverunt. Archived 2016. gada 12. martā, Wayback Machine vietnē. latviskojums: "Kad nomira kņazs, vēsts par to sasniedza Sāmsalu, un, kad sāmsalieši reizē arī uzzināja, ka Daugavas ostu sargā stopnieki un bruņoti vīri, viņi iebrauca Salacā, devās augšup un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru, sagūstīja sievietes un nogalināja vīriešus. Tad sapulcējās kādi leti un sekoja viņiem, vairākus notvēra un nogalināja, bet pārējos piespieda aizbēgt pie kuģiem".
  12. Ceļotājs. Salaca: Mazsalaca - Salacgrīva

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]