Pētera Ozolnieka velosipēdu fabrika
| P. Ozolnieka velosipēdu fabrika | |
|---|---|
| Veids | Velosipēdu un to detaļu ražošana |
| Dibināts | 1894. gads |
| Likvidēts | 1940. gads |
| Galvenais birojs | Rīga, Latvija |
| Nozare | Rūpniecība |
| Produkti | Velosipēdi un to detaļas |
Pētera Ozolnieka velosipēdu fabrika bija viena no lielākajām velosipēdu fabrikām Rīgā un Latvijā 20. gadsimta 20.—30. gados.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1894.-1915. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19. un 20. gadsimta mijā vairāki latviešu uzņēmēji uzsāka velosipēdu izgatavošanu. To vidū veiksmīgākais bija Pēteris Ozolnieks (1874-1942). Viņš dzimis 1874. gada 17. septembrī Rīgas apriņķa Salas pagasta zemnieka ģimenē. P. Ozolnieks 1894. gadā nodibināja nelielu mehānisko darbnīcu Aleksandra (tagad Brīvības) ielā 33, kur uzsāka dažādu mehānismu, tai skaitā velosipēdu remontu. 1895. gadā P. Ozolnieks izlēma darbnīcā uzsākt arī velosipēdu izgatavošanu un saņēma atļauju atvērt velosipēdu fabriku. Drīz vien uzņēmējs saprata, ka velosipēdu teicamas kvalitātes priekšnoteikums ir daudz labākas iemaņas un speciālas zināšanas, tādēļ 1899. gadā devās uz Vācijas rūpniecības centriem. Vairāk nekā gadu P. Ozolnieks nostrādāja dažādās vācu velosipēdu fabrikās un mācījās tehniskajos kursos.
Atgriezies Rīgā, P. Ozolnieks saņēma bankas aizdevumu, nopirka zemes gabalu Pēterburgas šosejā 20, kā arī paplašināja esošo fabriku. Tikai ražojot velosipēdus lielā skaitā, varēja konkurēt ar Leitnera velosipēdu fabrikas produkciju. Ja Leitnera fabrikā nolūkā samazināt muitas izdevumus visas komplektēšanai nepieciešamās detaļas centās izgatavot pašu spēkiem, tad P. Ozolnieka darbnīcās šādu iespēju nebija un sarežģītākās daļas nācās ievest no Vācijas, Anglijas un Amerikas.[1]
1904. gadā esošajā darbnīcā tika veikta rekonstrukcija, paplašinātas telpas, bet darbagaldu piedziņai ierīkots jauns gāzes motors. Produkcijas cenu P. Ozolniekam izdevās noturēt pieņemamā līmenī, un pircēju pieprasījums pēc viņa velosipēdiem joprojām auga. 1909. gada vasarā P. Ozolnieks saņēma Vidzemes guberņas valdes atļauju iekārtot jaunu velosipēdu fabriku Pēterburgas šosejā (tagad Brīvības gatvē; P. Ozolnieka velosipēdu fabrika nav saglabājusies, tās vietā tagad atrodas Statoil degvielas stacija). Ražošanas tehnoloģiju modernizēja. Fabrikas spēka avots bija lokomobile un gāzes motors, kas darbināja jaunos speciālos darbagaldus un ierīces. 1910. gadā Pētera Ozolnieka fabrika darbu sāka jaunajā ēkā.[1]
Līdz Pirmajam pasaules karam P. Ozolnieka velosipēdu galvenais modelis Mars kļuva par pazīstamu marku visā Baltijā un cēla firmas godu. No citu fabriku ražojumiem šie divriteņi atšķīrās ar savu stabilo konstrukciju un garu rāmi, vieglu un patīkamu gaitu. Lai gan Ozolnieka velosipēdu svars bija lielāks nekā Leitnera Russia vai brāļu Antonišķu Līvai, tomēr pircējiem tie patika un līdz par Pirmajam pasaules karam tā bija pieprasīta marka ne vien Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā, bet arī Viļņas un Vitebskas guberņās. 1915. gadā sakarā ar vācu karaspēka tuvošanos Rīgai fabriku nācās evakuēt uz Maskavu. 1915. gada 21. oktobrī P. Ozolnieks saņēma Maskavas pilsētas priekšieka atļauju atvērt mehānisko darbnīcu Staro Aleksejevskas ielā 5 un turpināt velosipēdu izgatavošanu Krievijas armijas vajadzībām. Maskavā P. Ozolnieka ražotnē tika nodarbināti 60 strādnieki un kalpotāji, kuri galvenokārt bija evakuējušies kopā ar fabriku no Rīgas. Taču zināms vien tas, ka visus kara gadus te izgatavoja aeroplānu, automobiļu un ieroču daļas, kā arī veica dažādu mehānismu un spēkratu remontu. Par Ozolnieka velosipēdu ražošanu Maskavā ziņu nav. Visticamāk, ka divriteņu ražošana kara laika apstākļos tā arī netika uzsākta, jo nebija izejvielu.[1]
1921.-1940. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Pirmā pasaules kara, 1921. gadā, P. Ozolnieka velosipēdu fabrika darbu atsāka Rīgā. Tomēr kara sekas lika sevi manīt — cenšanās atgūt pirmskara līmeni sagādāja ievērojamas grūtības. Tikai 1927. gadā fabrika sasniedza 1914. gada ražošanas apjomu. Velosipēdu izgatavošanas tehnoloģija neatšķīrās no pirms kara lietotās, tādēļ P. Ozolnieka velosipēdu daļas pretstatā citu uzņēmumu ražojumiem likās samērā primitīvi apstrādātas. Kaut arī divriteņi joprojām bija relatīvi smagi un radīja neveikla braucamrīka iespaidu, tie tomēr iekaroja uzticību tieši lauku iedzīvotāju vidū ar īpašo izturību un drošību. Divdesmito gadu nogalē vairākās Latvijas izstādēs P. Ozolnieks ieguva augstākās balvas par stabilo konstrukciju un kvalitāti: 1923. gada Kuldīgas izstādē velosipēdi tika godalgoti ar Grand Prix, bet 1926. gadā Jelgavā – ar Goda krustu. Pateicoties šiem panākumiem, P. Ozolnieka divriteņiem deva tirdzniecības markas nosaukumu Grand Prix.[1]
Tomēr tirgus prasīja savu, un moderno velosipēdu vidū Grand Prix bieži vien izskatījās vecmodīgs. Lai nodrošinātu pāreju uz laikmetīgākas produkcijas ražošanu, uzņēmumu ievērojami paplašināja un modernizēja. 20. gadsimta 30. gadu beigās uzstādīja visjaunākos darbgaldus un virpošanas automātus. Ozolnieka velosipēdi kļuva līdzīgāki citu Latvijas fabriku ražojumiem, un par to 1931. gadā liecināja P. Ozolnieka jaunais firmas veikals Rīgā, Brīvības ielā 13. Arī lauku novados fabrikai bija vairāki pārstāvji un veiksmīgi produkcijas izplatītāji. Līdz 1939. gadam P. Ozolnieka velosipēdu fabrika jau bija kļuvusi par vienu no lielākajiem velosipēdu ražošanas uzņēmumiem Latvijā – no 1921. gada līdz 1940. gadam tika saražots ap 40 000 velosipēdu.[1]
Nodibinoties padomju varai Latvijā, 1940. gada vasarā P. Ozolnieka fabrika darbu pārtrauca. Pēteris Ozolnieks miris 1942. gadā Rīgā. [1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Edvīns Liepiņš un Jānis Seregins „No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados”. — Latvijas Industriālā mantojuma fonds, Rīga 2009. ISBN 9934805006