Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
G. Ērenpreisa velosipēdu fabrika
G.Erenpreis velosipedu fabrika.jpeg
Veids Velosipēdu un to detaļu ražošana
Dibināts 1927
Likvidēts 1941
Galvenais birojs Rīga, Latvija
Nozare Rūpniecība
Produkti Velosipēdi un to detaļas

Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika (oriģināli G. Ērenpreis velosipēdu fabrika) bija velosipēdu ražotne Latvijā, Rīgā, ko dibinājis un vadījis latviešu uzņēmējs Gustavs Ērenpreiss. Tā no 1927. līdz 1942. gadam ražoja divriteņus un to detaļas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1927.-1940. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1927. gada sākumā durvis vēra jauns uzņēmums „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika”, Brīvības ielā 82, sākotnēji tirgū parādoties jaunai velosipēdu markai „G. Ērenpreis Īstais”, taču tas radīja pārpratumus, un drīz pēc tam velosipēda nosaukums tika nomainīts un tirgū parādījās velosipēds G. Ērenpreis Original. Jaunais velosipēds G. Ērenpreis Original strauji iekaroja popularitāti sabiedrībā, un 1931. gadā Gustavs Ērenpreiss uzsāka velosipēdu rūpnīcas celtniecību. 1938. gada ziemā tika pabeigts arhitekta Aleksandra Klinklāva projektētais rūpnīcas galvenais korpuss, kas kopumā izmaksāja 310 tūkstošus latu.[1] 1938. gada beigās G. Ērenpreisa fabrikā jau tika atklāta modernākā galvanisko pārklājumu nodaļa Latvijā, ieviesti automātiskie darbgaldi un speciālās ierīces brīvrumbu un citu sarežģīto mehānismu izgatavošanai. 1940. gadā „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” tika atzīta par lielāko un modernāko velosipēdu ražotni Baltijā. No 1930. gadu beigām līdz pat 1940. gadam ik gadu tika saražoti 40 000 G. Ērenpreis velosipēdu[2], un tie sastādīja 70% no visiem Latvijā iegādātajiem velosipēdiem. Līdz 1940. gada vasaras beigām uzņēmums bija saražojis 200 000 velosipēdus[2], un tos varēja iegādāties ne tikai visās Latvijas pilsētās un lielākajos lauku centros, bet arī Igaunijā, Polijā, Somijā un pat Padomju Krievijā, kur augstās kvalitātes dēļ tie guva plašu pieprasījumu.[2]

No 1941.-1943. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gadā tiks prognozēts, ka 1990. gadā Rīgā būs 5 reizes lielāks velosipēdu skaits nekā tolaik, kad Latvijā lietošanā bija 299 300 velosipēdi, no kuriem Rīgā 42 509 velosipēdi. Jau toreiz bija ierosināts pārskatīt Rīgas apbūves plānu, lai plānotā velo kustība Rīgā varētu attīstīties. Sākoties 2. Pasaules karam, „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” pārtrauca savu darbību, jo Padomju vara atstādināja Gustavu Ērenpreisu no amata un pārņēma fabrikas vadību, pārsaucot to par rūpnīcu „Sarkanā Zvaigzne”.

1943. gada vasarā Gustavs Ērenpreiss uz brīdi atguva tiesības darboties savā uzņēmumā, taču jau pēc gada devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1956. gadā 65 gadu vecumā Gustavs Ērenpreiss mira, tā arī neīstenojis savu sapni atgriezties dzimtenē Latvijā.[2]

Ērenpreisa velosipēdi mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” ražotie velosipēdi saglabājušies līdz pat mūsdienām, taču nav zināms precīzs šo velosipēdu skaits. Daudzi vēsturiskie G. Ērenpreis velosipēdi ir saglabājušies kā privātīpašums, ģimeņu mantojums. Tie atrodami arī vairākos muzejos – Rīgas Motormuzejā, Saulkrastu Velosipēdu muzejā un Retro auto muzejā Rīgā.

1936. gadā uzceltā „G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” ēka ir iekļauta Latvijas Industriālā mantojuma objektu sarakstā.[3]

2012. gadā Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss atjaunoja ideju par velosipēdu ražošanu Latvijā un uzsāka jaunu Ērenpreiss velosipēdu ražošanu. Ērenpreiss velosipēdu darbnīcā tika izstrādāti 4 pilsētas velosipēdu modeļi un 2012. gada 12. aprīlī tika laisti tirdzniecībā 2 dāmu un 2 kungu velosipēdi ar modeļu nosaukumiem — Tom, Greta, Paula un Gustav.

2013. gada 12. jūlijā tika izdota jauna velosipēdu kolekcija — esošie velosipēdi tika uzlaboti, un kolekcija papildināta ar diviem jauniem modeļiem — Paula Burgundy un Gustav Grey.[4]

Velosipēdi un detaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas 1939. gada velosipēdu kataloga atvērums

Ik gadu „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” tirdzniecībā izlaida jaunu, uzlabotu velosipēdu sēriju un līdz ar to attiecīgā gada katalogus. Populārākie modeļi – kungu velosipēds Mod. „Specials”, kungu velosipēds Mod. A, kungu velosipēds Mod. B, kungu velosipēds Mod. C, jauniešu velosipēds Mod. zēnu – 26’’ riteņiem, dāmu velosipēds Mod. „Specials”, dāmu velosipēds Mod. DA, dāmu velosipēds Mod. DB, sporta velosipēds Mod. SMA ar metāla aplokiem, sporta velosipēds Mod. SKA ar koka aplokiem, 1939. gadā tika izlaists speciāls modelis „Latvijas Velosipēds”, 1938. gadā tika izlaists velosipēda modelis „Tūrista Ideāls”, tāpat tika izlaists sporta velosipēds „Straujā Bulta”. 1937. — fabrikas dibināšanas jubilejas gadā tika izlaisti speciāli jubilejas modeļi — velosipēdi ar krāšņiem dekorējumiem un detaļām.[5]

Mazajām velosipēdu manufaktūrām un darbnīcām nebija ne iekārtu, ne arī pieredzes, lai izgatavotu sarežģītas detaļas, piemēram, ratu brīvrumbas, klaņu sistēmas u.c. mehāniskās detaļas, tad ar tām nodrošināja divas lielas velosipēdu fabrikas — „Latvello velosipēdu fabrika” un „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika”, kas ražoja un tirgoja arī atsevišķas detaļas. Ik gadu izdotie detaļu katalogi piedāvāja iegādāties detaļas, sākot ar rāmju daļām, gultņiem un gatavām klaņu sistēmām, beidzot ar aksesuāriem — zvaniņiem un instrumentu somiņām.[2]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velotreka sacensības Senču Silā, Baltezerā, Latvijā 1939. gadā
Riteņbraucējs Arvīds Immermanis, 1935. gads

Sākot no 19. gadsimta 80. gadiem, Latvijas teritorijā, kas šajā laikā atradās Krievijas impērijas sastāvā, attīstījās riteņbraukšanas sporta kustība — 1886. gadā Rīgā tika dibināta pirmā riteņbraucēju organizācija Latvijā, kā arī šajā pašā gadā tika dibināta pirmā velosipēdu rūpnīca Krievijas impērijā — „Leitnera velosipēdu fabrika”. Sākot ar šo laiku, velobraukšana kā sporta veids attīstījās gan Latvijā, gan starptautiski, tādējādi sekmējot arī vietējo velosipēdu rūpniecību.

Līdz ar to pēc 2. Pasaules kara lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā savā starpā konkurēja, lai nodrošinātu sportistus ar pēc iespējas labākiem divriteņiem. Ar „G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” ražotajiem sporta velosipēdiem sacensībās piedalījās tādi Latvijas riteņbraucēji kā Arvīds Immermanis[6], Andrejs Apsītis[7], Mārtiņš Mazūrs[8], Fridrihs Ukstiņš, Arvīds Lejnieks[9], Vitolds Savičs un Jēkabs Vilsons. Vairāki no šiem sportistiem dažādās riteņbraukšanas disciplīnās ar G. Ērenpreis velosipēdiem piedalījās Vasaras Olimpiskajās spēlēs1912. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Stokholmā, Zviedrijā, 1924. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Parīzē, Francijā, 1928. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Amsterdamā, Nīderlandē, 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Berlīnē, Vācijā. G. Ērenpreis velosipēdu braucēji ieguva godalgotas vietas Latvijas mēroga sacensībās — Vienības braucienos, treka sacensībās, garo distanču braucienos, kā arī ārvalstu sacīkstēs laika posmā no 1930. līdz pat 1940. gadam.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Darba un panākumu ceļš. „Brīvā Zeme”, nr. 282, 1938. gada 12. decembrī, 14. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Edvīns Liepiņš, Jānis Seregins. No Leitnera līdz Ērenpreisam. Rīga : Latvijas Industriālā mantojuma fonds, 2009. 208. lpp. ISBN 9934-805-00-6.
  3. Latvijas Industriālais mantojums. Objektu saraksts. http://www.i-mantojums.lv/frames/objekti.htm Archived 2017. gada 16. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  4. Ērenpreiss velosipēdi. http://erenpreiss.com/ Archived 2014. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē.
  5. G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas velosipēdu katalogi - 1932., 1935., 1936., 1938., 1939. gada izlaidumi
  6. Arvīds Immermanis. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/arvids-immermanis-231
  7. Andrejs Apsītis. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/andrejs-apsitis-328?ref=vasara-1924
  8. Mārtiņš Mazūrs. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/martins-mazurs-99?ref=vasara-1936
  9. Arvīds Lejnieks. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/arvids-lejnieks-282?ref=ziema-1936

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Edvīns Liepiņš un Jānis Seregins „No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados”. — Latvijas Industriālā mantojuma fonds, Rīga 2009. ISBN 9934805006

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]