Pēteris Bagrations (ģenerālgubernators)
| ||||||||||||||
|
Pēteris Bagrations (krievu: Пётр Рома́нович Багратио́н) jeb Petre Bagrationi (gruzīnu: პეტრე ბაგრატიონი (მეცნიერი), 1818—1876) bija gruzīnu izcelsmes Krievijas Impērijas armijas ģenerālleitnants (1865). Baltijas ģenerālgubernators (1870—1876).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1826. gada 4. septembrī Kizļaras cietoksnī Dagestānā kņaza Revaza Bagrationi (1778—1834) un viņa sievas Annas Ivanovas ģimenē. Viņa tēvs bija ģenerāļa Pētera Bagrationa jaunākais brālis, cēlies no Kartlijas caru Bagrationi dzimtas.
No 1831. līdz 1835. gadam mācījās kavalērijas junkuru skolā, sāka dienēt lebgvardes kavalērijas eskadronā. 1840. gadā kļuva par gvardes inženieru korpusa komandiera adjutantu, 1844. gada oktobrī viņu uz sešiem mēnešiem nosūtīja uz Vāciju, Franciju un Angliju, lai pētītu galvānisma pielietojumu inženierzinātnēs. Viņš ierosināja zelta ieguvi no rūdām, izmantojot elektrizētu cianīda sārmu šķīdumu. 1845. gadā Bagrations kļuva par Pēterburgas Kalnu institūta direktora Leihtenbergas hercoga Maksimiliāna (Maximilian de Beauharnais, Herzog von Leuchtenberg) adjutantu, pavadīdams viņu ārzemju ceļojumos.
Pēc hercoga Maksimiliāna nāves 1852. gadā Krievijas Impērijas ķeizars Nikolajs I pulkvedi Bagrationu iecēla par savu flīģeļadjutantu leibgvardes kavalērijas pulkā, 1858. gadā paaugstinot par ģenerālmajoru. 1862. gadā viņu iecēla par Tveras gubernatoru, bet 1870. gadā par Baltijas ģenerālgubernatoru. 1875. gada 25. aprīlī viņš parakstīja nolikumu par luterāņu tautskolām Kurzemes un Igaunijas guberņās, paredzot obligātu krievu valodas mācīšanu pagastu un draudžu skolās no 1880., vēlāk no 1885. gada.
Miris no astmas saasinājuma 1876. gada 29. janvārī Pēterburgā.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: Pēteris Albedinskis |
Rīgas (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes) ģenerālgubernators 1870—1876 |
Pēctecis: Aleksandrs Ikskils-Gildenbands (kā Vidzemes gubernators) |
|