Nikolajs I Romanovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par par Krievijas caru. Par par Melnkalnes karali skatīt rakstu Nikolajs I Petrovičs.
Nikolajs I
Николай I Павлович
Au service des Tsars - Nicolas 1er - 01.jpg
Krievijas imperators
Amatā
1825. gada 1. decembrī — 1855. gada 2. martā (kronēts 1826. gada 3. septembrī)
Priekštecis Aleksandrs I
Pēctecis Aleksandrs II

Dzimšanas dati 1796. gada 25. jūnijā
Gatčina, Krievijas Impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1855. gada 18. februārī
Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Pāvils I
Māte Marija Fjodorovna
Dzīvesbiedrs(-e) Aleksandra Fjodorovna
Bērni 8, to skaitā Aleksandrs II
Reliģija pareizticība

Nikolajs I (krievu: Николай I Павлович Романов; dzimis 1796. gada 25. jūnijā, miris 1855. gada 18. februārī), Krievijas impērijas imperators (1825-1855), arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt. 1833. gadā viņš apstiprina impērijas himnu “Dievs, sargā caru!”.

Bernība un ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēvs - imperators Pāvils I, māte - imperatore Marija. Dzimis 1796. gada 25. jūnijā, kad viņa vecākajiem brāļiem Aleksandram un Konstantīnam bija 19 un 17 gadi. Apguva franču un vācu valodas, kam sekoja latīņu un grieķu valodu stundas. Salīdzinoši labi izglītots, bet slinks students. Viens no pasniedzējiem, Kurzemes muižnieks un Krievijas impērijas armijas ģenerālis Gustavs Matiass fon der Venge-Lambsdorfs jauno princi regulāri pēra.

1814. gadā imperators Aleksandrs I atļāva Nikolajam sākt armijas dienestu. 1815. gada 4. novembrī Berlīnē Aleksandrs I un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III paziņo par Nikolaja saderināšanos ar Prūsijas princesi Šarloti (Friederike Luise Charlotte Wilhelmine Prinzessin von Preußen, pareizticībā kristīta kā Aleksandra Fjodorovna). Kāzas notiek 1817. gada 13. jūlijā. Nākamajos gados Nikolajs bieži apmeklēja Prūsiju. 1816. gadā vasarā viņu nosūta apceļot Krieviju, kam seko vairāki mēneši Lielbritānijā. Dažus mēnešus pēc kāzām Nikolaju ieceļ par Krievijas armijas inženieru korpusa ģenerālinspektoru.[1]

Bērni:

  • dēls Aleksandrs, 17.04.1818. - 13.03.1881
  • meita Marija, 06.08.1819. - 09.02.1876
  • meita Olga, 30.08.1822. - 18.10.1892
  • meita Aleksandra, 12.06.1825. - 29.07.1844
  • dēls Konstantīns, 09.09.1827. - 13.01.1892
  • dēls Nikolajs, 20.07.1831. - 13.04.1891
  • dēls Mihails, 25.10.1832.-18.12.1909

Personīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staltā auguma un valdonīgās sejas dēļ Nikolaju I uzskatīja par vienu no skaistākajiem Eiropas vīriešiem. Aiz autokrāta staltās ārienes slēpās nervozs raksturs, ko viņš slēpa aiz militāras disciplīnas un precizitātes. Līdzīgi tēvam Pāvilam I viņš mīlēja koncentrēties uz kareivju izskata un uzvedības sīkumiem, pareizu maršēšanu parādēs. Pēc 1837. gada lielā ugunsgrēka Ziemas pilī, Nikolajam sākās bailes no uguns un dūmiem. Viņš baidījās no augstuma un asinīm. Laikā starp 1840. un 1845. gadu imperatora veselība un izskats strauji pasliktinājās. Nikolajam dzīvam esot nomirst daži viņa pieaugušie bērni, kas viņam izraisa ilgstošu depresiju. 1849. gadā mirst viņa jaunākais brālis Mihails, pie kura nāves gultas Nikolajs pavada 16 dienas.

Dzīves mokas viņš slāpēja, nepagurstoši pildot savus valdnieka pienākumus. Nikolajs dažreiz no rītiem apmeklēja valsts iestādes, lai pārliecinātos, vai visi ierēdņi jau atrodas darbavietās. Tā kā Nikolajs I pieņēma lēmumus par gandrīz visiem valstī notiekošajiem sīkumiem, viņa darba dienas parasti sākās jau 7 no rīta. No saviem padotajiem un impērijas iedzīvotājiem viņš sagaidīja pilnīgu paklausību un nebija gatavs nevienam neko piedot. Kad fregate "Rafaels" 1828-29. gada kara laikā padevās turkiem, viņš to pavēlēja atgūt, un kā necienīgu turpmāk kuģot zem Krievijas karoga, nodedzināt.

Ģimenes lokā varēja atslābināties un būt silts pret bērniem. 1832. gadā dzimst Nikolaja pēdējais likumīgais bērns, dēls Mihails. Daudzās dzemdības ir novājinājušas imperatores veselību, ārsti viņai iesaka vairāk nedzemdēt. Tas nozīmē atteikšanos no seksa. Nikolajam ir 36 gadi un viņam parādās virkne atklātu mīļāko.[1]

Dzīvojis salīdzinoši vienkārši, dzēris maz, nesmēķēja, ēda vienkāršus ēdienus un sālītus gurķus. Bija reliģiozs, mīlēja dievkalpojumus un dažreiz dziedāja baznīcas korī. Nemācēja lasīt notis, bet viegli uztvēra melodiju un mājas koncertos bieži spēlēja kādu pūšamo instrumentu. Tiek uzskatīts, ka Krimas kara neveiksmju satriektais Nikolajs apzināti meklēja iespēju nomirt, ziemā dodoties izjādē vieglā uniformā.

Troņa mantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1819. gadā Aleksandrs I informēja krietni jaunāko brāli Nikolaju, ka viņš kļūs par nākamo imperatoru, jo viņu brālis Konstantīns nevēlas kāpt tronī. 1823. gadā Aleksandrs sagatavoja testamentu, ar kuru par troņmantinieku iecēla Nikolaju. Tā kā to paturēja slepenībā, pēc Aleksandra nāves Nikolajs uzreiz atzina Konstantīnu par imperatoru. Pēc tam atvēra Aleksandra atstātās aploksnes, kurās atklājās Konstantīna 1822. gada 14. janvāra vēstule par atteikšanos no troņmantinieka tiesībām un 1823. gada 16. augusta manifests par Nikolaja iecelšanu par troņmantinieku. Pēc dokumentu izlasīšanas Nikolajs tomēr atteicās pārņemt varu, pirms nebūs sazinājies ar vecāko brāli, kurš Varšavā pildīja Polijas vicekaraļa pienākumus. 12. decembrī Sanktpēterburgā pienāca oficiāls Konstantīna apliecinājums par atteikšanos no troņa un Nikolaju pasludināja par imperatoru. Ieilgusī neskaidrība negatīvi izpaudās 14. decembrī, kad armijai bija jāzvēr uzticība Nikolajam, un Ziemas pils priekšā izcēlās Dekabristu sacelšanās. 1826. gada 22. augustā kronēts Maskavā, 1829. gada 12. maijā kronēts par Polijas karali.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperatora karogs, 1830

1826. gadā izdod "Cenzūras nolikumu", kas aizliedz publicēt visu, kas pieskaras politikai. 1828. gada "Cenzūras nolikums" mazliet mīkstināja noteikumus, taču pēc 1848. gada revolūciju viļņa Eiropā atjaunoja maksimālu cenzūru. Cenzūra īpaši ierobežoja vēstures un filozofijas grāmatu publicēšanu. Filozofijas pasniegšanu augstskolās izbeidza 1850. gadā.

Tika ierobežotas augstākās izglītības iespējas, mācīties ļaujot tikai cilvēkiem ar pietiekamiem līdzekļiem (muižniekiem, virsniekiem). Visādi ierobežoja no zemākajām šķirām nākošu jauniešu iespējas iekļūt ģimnāzijās un augstskolās, uzskatot, ka izglītība viņiem būs bezjēdzīga un nedos nekādu labumu valstij. Pēc poļu Novembra sacelšanās slēgto Viļņas universitāti aizvietoja, atverot Kijevas universitāti.

1826. gada 6. decembrī izveido slepenu komiteju, kas izstrādā vairākus valsts pārvaldes modeļa reformu variantus, taču turpmākajos gados pieņem tikai dažus likumus, kas nedaudz regulē muižnieku un dzimtcilvēku tiesības. Nikolajs atzīst, ka dzimtbūšana ir ļaunums, taču vēl vairāk baidās no sekām, ko varētu izraisīt tās atcelšana. Šajā laikā tiek uzskatīts, ka atceļot verdzību muižnieki ne tikai bankrotētu, bet visur sāktos brīvību ieguvušo cilvēku dumpji. Baidoties no iekšējām un ārējām revolucionārajām vēsmām, visa valsts dzīve tiek stingri regulēta un kontrolēta. Viens no rezultātiem ir 1832. gadā izstrādātais Krievijas impērijas likumu krājums, kas beidzot apkopo un sakārto valsts likumus. Valsts civiliestādēs iestādēs ievieš militārajai hierarhijai līdzīgu modeli, kas rada priekšstatu par kontroli un kārtību.

Valsts pārvalde kļūst izteikti konservatīva, virzīta uz varas centralizāciju. Efektīvākai valdības kontrolei izveido "Viņa imperatoriskās augstības privāto kanceleju" (Собственная Его Императорского Величества канцелярия), kurā bija 4 departamenti:

  • Pirmais departaments atbildēja par imperatora arhīvu, saraksti, lietvedību utt.
  • Otrais departaments uzraudzīja likumdošanu, tiesu sistēmu.
  • Trešais departaments - dēvēts arī par "Trešo nodaļu" - slepenais drošības dienests (departamenta priekšnieks bija arī žandarmērijas vadītājs).
  • Ceturtais departaments kontrolēja izglītības un reliģijas politiku valstī.
  • Piektais departaments atbildēja par lauksaimniecību un zemnieku stāvokli (piemēram, sagatavoja 1861. gada dzimtbūšanas likvidēšanas reformu).
  • Sestais departaments pārvaldīja Kaukāza reģionu.

Tikmēr armija, kurā galveno uzmanību pievērsa pareizai parādes stājai, netika modernizēta un atpalika no Rietumvalstīm. No 1825. līdz 1854. gadam armijas un flotes skaitliskais sastāvs pieauga par 40%, bet izdevumi par 70%, patērējot vairāk nekā 40% no valsts budžeta izdevumiem. Valsts izdevumi pieauga no 115 uz 313 miljoniem rubļu gadā, bet ieņēmumi no 110 uz 260 miljoniem rubļu. Deficītu kompensēja ar aizņēmumiem ārzemēs.[2]

1826. gadā Nikolajs atļāva no izsūtījuma provincē galvaspilsētā atgriezties Aleksandram Puškinam, kam piešķīra galma kamerjunkura pakāpi, algu un atļāva publicēt darbus apejot cenzūru (lai likums nebūtu pārkāpts, imperators pats cenzēja Puškina dzeju). Citiem literātiem, kuri atļāvās būt frivoli pret varu, klājās bēdīgāk: dzejnieku Aleksandru Poļežajevu par "amorālu" dzeju rakstīšanu kā apakšvirsnieku uz mūžu ieskaitīja armijā; divas reizes dienēt uz Kaukāzu nosūtīja Mihailu Ļermontovu. Pēc Nikolaja rīkojuma tika aizliegti žurnāli "Eiropietis" (Европеец), "Maskavas telegrāfs" (Московский телеграф), "Teleskops" (Телескоп).

1837. gadā pēc imperatora tieša rīkojuma sāka būvēt pirmos dzelzceļus un lokomotīves (ir leģenda, ka 1816. gadā Nikolajs Lielbritānijas apmeklējuma laikā apmeklējis Džordža Stefensona (George Stephenson) lokomotīves paraugdemonstrējumus un pašrocīgi metis tās kurtuvē ogles).

Sekojot Svētās Savienības principiem, Nikolajs bija gatavs nosūtīt armiju, lai apspiestu 1830. gada Jūlija revolūciju Francijā un Beļģijas revolūciju. Šo plānu izjauca poļu karaspēka dumpis. 1830. gada Novembra sacelšanās Polijā iezīmē Aleksandra I iedvesmoto reformu perioda beigas. Nikolajs kļūst par pārliecinātu konservatīvo. 1833. gadā Krievija, Prūsija un Austrija noslēdz vienošanos, kas paredz valstu tiesības veikt militāru intervenci iekšējo nemieru un revolūciju gadījumos. Attiecības ar Lielbritāniju un Franciju pasliktinās, jo Nikolajs tās uzskata par poļu dumpinieku un revolūciju atbalstītājām.

Lai nodrošinātu kontroli pār kazahiem, un aizstāvētu tos pret uzbrukumiem no Centrālāzijas, Krievija veic vairākus karagājienus Turkestānā, tuvojoties Kokandas un Hivas hanistēm. Tālajos Austrumos krievi ieņem zemes pie Amūras upes.

Karš ar Persiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Robeža ar Persiju bija nemierīga. Krievu vienības 1826. gada maijā pārkāpa robežu mūsdienu Armēnijā. 19. jūlijā Persija sāka krievu-persiešu karu, lai gūtu revanšu par 1813. gada sakāvi un apkaunojošo Gulistānas miera līgumu. Pēc sīvām kaujām 1826. gada septembrī persiešu uzbrukumu atsita un 1827. gadā Krievijas armija iebruka Persijas teritorijā. Ģenerāļa Paškeviča vadītā armija persiešus sakāva, un ieņēma nozīmīgo Gendžes pilsētu. 1. oktobrī ieņem Erivānu un 1828. gada 10. februārī noslēdz Turkmenčajas miera līgumu, ar kuru Krievija iegūst Armēnijas, Nahčivanas un Tališas hanistes zemes, stabilu robežu nospraužot pa Araksas upi. Persija atļāva kristiešu armēņiem doties uz Krievijas teritoriju, izmaksāja kontribūciju, atļāva Krievijas flotei brīvi kuģot pa Kaspijas jūru un tirgoties Persijā.

Karš ar Osmaņu impēriju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā pašā laikā Osmaņu impērija pārkāpa 1812. gada Bukarestes miera līguma noteikumus, ierobežojot pareizticīgās Valahijas un Moldāvijas autonomiju, kā arī apspiežot Serbijas kņazistes brīvības centienus. Pēc Nikolaja ultimāta, 1826. gada oktobrī osmaņi piekrīt atzīt šo provinču autonomiju, noslēdzot Akermanas konvenciju.

Atšķirībā no sava priekšteča Aleksandra I, Nikolajs izlemj aktīvi iesaistīties grieķu neatkarības karā, kas noved pie 1828-1829. gada krievu-turku kara. 1827. gada 7. jūlijā Krievija, Lielbritānija un Francija noslēdz vienošanos, ar kuru pieprasīja Osmaņu impērijai atzīt Grieķiju par autonomu vasaļvalsti. Kad sultāns Mahmuds II prasību noraidīja, trīs lielvalstu karakuģi 20. oktobra Navarīno kaujā iznīcināja turku-ēģiptiešu karafloti. 1828. gada aprīlī 150 000 kareivjus liela Krievijas armija šķērsoja Prutu, sākot krievu-turku karu. Ātri tiek ieņemti Jasi un Bukareste. Krievi šķērso Donavu un 20. jūnijā ieņem Konstancas ostu. Karadarbība notiek arī Kaukāzā, kur 11. jūnijā krievi ieņem Anapas ostu. Krievijas uzbrukums Balkānos apsīka pie Šumlas cietokšņa Bulgārijā. Krievijas kareivjus sāka mocīt dažādas slimības, kas nodarīja lielākus zaudējumus nekā kaujas. 29. septembrī izdodas ieņemt aplenkto Varnas cietoksni, un ziemas tuvošanās dēļ karadarbība apklust.

Kaukāzā Krievijas uzbrukums bija veiksmīgāks. 26 000 kareivjus lielā ģenerāļa Paškeviča armija 1828. gada jūnijā ieņem Karsas cietoksni un 1829. gada jūnijā reģiona galvaspilsētu Erzerumu.

1829. gadā atsākas karadarbība Balkānos. Krievi iebrūk Rumēlijā un ieņem Adrianopoli. Krievijas panākumi draud izjaukt spēku līdzsvaru reģionā, kas noved pie Austrijas un Lielbritānijas centieniem panākt miera noslēgšanu. 1829. gada 14. septembrī karš beidzas ar Krievijai ne pārāk izdevīgo Adrianopoles miera līgumu. Sultāns formāli atteicās no vairākām jau iepriekš zaudētām teritorijām Kaukāzā. Līgums nostiprināja pareizticīgo provinču - Serbijas kņazistes, Grieķijas, Moldāvijas un Valahijas autonomiju. Daudz svarīgākas bija iegūtās tiesības brīvai tirdzniecībai Osmaņu impērijā un netraucēta kuģošana pa Dardaneļiem un Bosforu. Karš demonstrēja politiski un militāri nestabilās Osmaņu impērijas spēju pretoties Krievijai.[3] Adrianopoles miera līgums nostiprināja Krievijas pārliecību, ka tā ir Balkānu pareizticīgo aizstāve, kā arī deva stimulu Kaukāza karam. No Anapas līdz Poti tiek celtas krievu militārās apmetnes.

Polijas sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1829. gada 24. maijā Nikolaju I Varšavā kronē par Polijas karali. Kopš Polijas karalistes nodibināšanas to pārvaldīja Aleksandra I un Nikolaja I brālis lielkņazs Konstantīns. Viņš bija nelīdzsvarots un despotisks. Okupācijas režīma apspiestajā Polijā vairojās slepenas patriotu biedrības, kas vēlējās atgūt poļu un lietuviešu zemju neatkarību ne tikai no Krievijas, bet arī Austrijas un Prūsijas. Jūlija revolūcija Francijā iedrošināja poļus gatavot sacelšanos krievu okupētajā Polijas daļā. 1830. gada 29. novembrī Varšavā sākas Novembra sacelšanās. Poļi izveido Pagaidu valdību, kas aicina saglabāt mieru un nosūta delegāciju pie Konstantīna, lai panāktu 1815. gada liberālās konstitūcijas pilnīgu ievērošanu, kā arī Aleksandra I solīto Lietuvas, Volīnijas un Podolijas pievienošanu Polijas karalistei. Poļi nosūtīja delegāciju uz Sanktpēterburgu, kur Nikolajs I vienīgi piekrita amnestēt dumpiniekus, paliekot nepiekāpīgs citos jautājumos. 1830. gada 24. decembrī Nikolajs izdeva manifestu, kurā nosodīja poļu dumpiniekus. Uz Poliju nosūtīja 110 000 kareivju lielu armiju ģenerāļa Dibiča vadībā. 1831. gada janvārī Sejms paziņoja par Nikolaja I atcelšanu no Polijas troņa un atbrīvoja poļus no uzticības zvēresta imperatoram. 25. februārī notiek kauja ar poļiem, kas atsit krievu uzbrukumu un nosargā Varšavu. 30. martā poļi atsāk uzbrukumu, smagi sakaujot krievu armiju un padzenot to no Varšavas apkārtnes. Citviet poļi cieš sakāves pie Ļubļinas un Volīnijā. 26. maijā starp abu pušu galvenajiem spēkiem notiek Ostroļenkas kauja, kurā poļi uzvar, taču cieš tik lielus zaudējumus, ka ir spiesti atkāpties. Paredzot neizbēgamo Varšavas ieņemšanu, Krievijas armijas komandieris dod poļiem iespēju padoties līdz 1831. gada 5. septembrim, taču poļi to noraida. 6. septembrī sākas krievu uzbrukums Varšavai. Pēc divu dienu asiņainām cīņām, kurās dominē krievu artilērija, poļu vienībām dod iespēju evakuēties no pilsētas. Krievu armija turpināja vajāt poļu armijas paliekas, kas bēga uz Austriju un Prūsiju, lai izvairītos no gūsta.

Nikolajs pavēlēja veikt Polijas nomierināšanu. Tūkstošiem dažādu šķiru poļus arestēja, izsūtīja uz Sibīriju, nosūtīja dienēt tālos armijas garnizonos. Aleksandra I ieviesto konstitūciju 1832. gada februārī aizvietoja ar Organiskajiem statūtiem, kas likvidēja Sejmu, poļu armiju, un atcēla nepieciešamību imperatoru Varšavā kronēt par karali. Tam sekoja krievu naudas un mērvienību ieviešana, Viļņas un Varšavas universitāšu slēgšana. Polijas autonomija beidza pastāvēt.

Garantijas Osmaņu impērijai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu sultāns Mahmuds II pēc Adrianopoles miera noslēgšanas turpināja jaunas armijas un karaflotes veidošanu, taču viņa varu apdraudēja Ēģiptes hedīvs Muhameds Alī pašā, kurš 1831. gadā sagrāba Krētu un iebruka Sīrijā. Sākās pirmais turku-ēģiptiešu karš. Ēģiptieši ātri sagrāba Ako, Tripoli, Alepo. 1832. gada novembrī ēģiptieši sagrāba Konju Mazāzijā, un decembrī sakāva lielvezīra vadīto osmaņu armiju. Ceļš uz Konstantinopoli bija brīvs. Mahmuds II lūdza palīdzību Lielbritānijai, kas, aizņemta ar politisko nestabilitāti sabiedrotajā Portugāles karalistē, sultānam atteica. Mahmuds II lūdza palīdzību Krievijai. Nikolajs I uzreiz novērtēja vienreizējo iespēju nodibināt kontroli pār seno ienaidnieci.

1833. gada 20. janvārī Krievijas karaflotes eskadra ar 10 kuģiem un 6000 kareivjiem atradās Bosforā. Šajā brīdī ar Francijas starpniecību sākās turku-ēģiptiešu miera sarunas. Kamēr turpinājās neskaidrības par miera līgumu, Bosforā ieradās vēl viena eskadra ar krievu kareivjiem, kas 1832. gada jūnija sākumā izsēdās Mazāzijas krastā, iepretī Konstantinopolei. Tas beidzot izraisīja uztraukumu Lielbritānijā, kuras vēstnieks centās panākt krievu kontingenta izvešanu. Nikolajs to atteicās darīt.

1833. gada 6. maijā Osmaņu impērija un Ēģipte noslēdza mieru, ar kuru sultāns atzina Muhameda Alī varu Jeruzalemes, Tripoles, Alepo, Damaskas un Adanas apgabalos. Tā kā sultānam briesmas vairs nedraudēja, Nikolajs ir spiests piekrist karaspēka izvešanai, taču panāk Unkjar-Iskelesi līguma noslēgšanu 1833. gada 8. jūlijā. Ar to abas valstis noslēdz militāru savienību uz astoņiem gadiem. Krievija apsolīja kara gadījumā osmaņiem palīdzēt ar savu armiju un karafloti. No savas puses sultāns slēdza Dardaneļus visu valstu karakuģiem, izņemot krievu kuģus. Lai arī neapmierinātas, Lielbritānija un Francija militāri neapstrīdēja Dardaneļu slēgšanu. Abas rietumvalstis drīz iesaistījās reģionālajā konfliktā, Francijai veidojot labas attiecības ar Ēģipti, bet Lielbritānijai ar osmaņu sultānu, panākot līgumu, kas Dardaneļus atvēra britu tirdzniecības kuģiem.

1839. gada jūnijā osmaņi sāka otro turku-ēģiptiešu karu, kurā ātri cieta sakāvi. Mahmuds II mira drīz pēc kara sākuma, un mieru slēgt vajadzēja viņa nepilngadīgajam dēlam Abdulmedžidam I. Osmaņu vājums un alianse ar Krieviju pārliecināja Lielbritāniju, ka šo impēriju turpmāk ir jāaizstāv pret Krieviju, un jānodrošina tās pastāvēšana.[2] Arī Austrijas impērijai, kas tradicionāli Balkānus uzskatīja par savu interešu zonu, nepatika Krievijas pieaugošā ietekme. Lielbritānija, Francija un Austrija šoreiz aktīvi iejaucās konfliktā, lai nepieļautu atkārtotu Krievijas desantu Mazāzijā, un Osmaņu impērijas sabrukumu. Francija turpināja aizstāvēt Ēģipti. Britu karaflote pieprasīja Ēģiptei pamest Sīriju, un 1840. gada augustā deviņas dienas apšaudīja ēģiptiešu garnizonu Beirūtā. Britu armija ieņēma Sidonu, Tripoli, Tartūsu, Lādikīju un Ako. Sīrijas ciltis pārgāja osmaņu pusē un 1840. gada decembrī Ēģipte piekrita slēgt mieru, pametot Sīriju un Krētu.

Tā kā sultāns 1839. gadā neizmantoja militārās savienības doto iespēju lūgt Krievijas militāro palīdzību, Unkjar-Iskelesi līgumu uzskatīja par spēku zaudējušu. 1841. gada 13. jūlijā Lielbritānija, Francija, Austrija, Prūsija, Krievija un Osmaņu impērija noslēdza Londonas konvenciju, ar kuru apstiprināja aizliegumu karakuģiem ieiet Bosforā un Dardaneļos, taču atveros šaurumus tirdzniecības kuģiem. To varēja uzskatīt par Lielbritānijas uzvaru, jo tagad arī Krievijas flote nevarēja izmantot šaurumus, lai ieietu Vidusjūrā. Lai risinātu šo situāciju, 1844. gadā Nikolajs I apmeklēja Lielbritāniju.[3]

Kaukāza karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaukāzs 19. gs.

Krievija 1801. gadā impērijai pievienoja sabrukušās Gruzijas karalistes centrālos apgabalus. Jauno provinci sasniegt un aizsargāt traucēja tas, ka Kaukāza kalnieši nebija pakļauti Krievijas varai. 1817. gadā sākas Kaukāza karš, taču līdz Aleksandra I nāvei krieviem nav lielu panākumu. Pēc persiešu un turku karu beigām, atjaunojas iespēja un nepieciešamība pakļaut Kaukāza kalniešus. Kaukāzu apdzīvoja dažādas tautas un ciltis - lezgīni, abhāzi, čerkesi, adigi, osetīni, čečeni. Daži bija pievērsušies kristietībai, citi islāmam, daudzviet dzīvi regulēja pagāniski ticējumi un paražas. Kubaņas reģionu apdzīvoja čerkesi, kas sīvi un ilgstoši pretojās Krievijai. Čerkesiem bija paraža savas meitas pārdot verdzībā turku harēmiem, jo čerkesietes visā reģionā uzskatīja par izcili skaistām. Pēc reģiona galīgās iekarošanas, Aleksandra II varas laikā čerkesu lielāko daļu padzina no dzimtenes, pārvietojot viņus uz Osmaņu impērijas teritoriju.

Adrianopoles miera līgums Kaukāza zemes nodeva Krievijas kontrolē, taču impērijai tās vēl bija jāiekaro un jāpakļauj. 1830. gadā par jaunās provinces ģenerālgubernatoru ieceļ ģenerāli Paškeviču, kas mēģina pakļaut Abhāziju. Paškevičs piedāvā reģionā izveidot cietokšņu un militāro ceļu tīklu, kas ļautu nodrošināt karaspēka ātru pārvietošanos un kontroli pār kalniešiem. 1831. gadā viņu nosūta apspiest poļu sacelšanos. Aktīva karadarbība atsākās 1833. gadā, un par redzamāko pretestības līderi uz gandrīz 25 gadiem kļūst imams Šamils. 1837. gadā Nikolajs I apmeklē Kaukāzu, vairākas dienas uzturoties reģiona pārvaldes centrā Tiflisā.

Eiropas žandarms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitikā Nikolajs turējās pie Svētās Savienības pamatprincipiem un Krievijas impēriju sāka dēvēt par "Eiropas žandarmu". Neņemot vērā ciešās radniecības saites ar Prūsijas karaļnamu, Nikolajs politiski vienmēr vairāk atbalstīja Austriju, kurai apsolīja palīdzību Itālijas nemieru apspiešanā. Nikolajs pretojās Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma IV plāniem izveidot konstitucionālu monarhiju. Nikolajs demonstratīvi atteicās atzīt Luiju Filipu par Francijas leģitīmo karali un priecājās, kad 1848. gadā "uzurpators" zaudēja troni.

Nikolaja I vēlmi apspiest Beļģijas revolūciju diktēja arī tas, ka viņa māsa Anna Paulovna bija Nīderlandes troņmantinieka sieva. 1830. gada decembrī viņš tomēr piekrīt neatkarīgas Beļģijas izveidošanai, un 1831. gada novembrī Krievija paraksta vienošanos, ar kuru rodas neitrāla Beļģija. Eiropas lielvalstis garantēja Beļģijas robežu neaizskaramību. Šī garantija bija viens no iemesliem kāpēc 1914. gadā Lielbritānija pieteica karu Vācijai, kas bija iebrukusi Beļģijā.

1815. gadā Vīnes kongresā izveidotajā Krakovas republikā 1846. gada februārī notika revolucionāra sacelšanās. Ņemot vērā jau iepriekš noslēgtu vienošanos, Nikolajs I atļāva Krakovu iekļaut Austrijas impērijā. Lielbritānija un Francija protestēja pret šādu Vīnes līguma pārkāpumu, kas varētu novest pie visas Vīnes sistēmas sabrukuma. 1847. gadā, atsaucoties uz Vīnes līgumu, Krievija, Prūsija un Austrija centās iejaukties Šveices pilsoņu karā starp katoļu un protestantu kantoniem. Šveice šo iejaukšanos noraidīja, un 1848. gadā pieņēma jaunu federālo konstitūciju.

1848. gadā revolūcijas uzliesmoja visā Eiropā. Francijā februārī gāza Luiju Filipu un izveidojās Francijas Otrā republika. Revolūcijas izcēlās Austrijas impērijas itāļu, vācu un ungāru zemēs. Kancleru Meternihu beidzot gāza no amata un imperators apstiprināja liberālu konstitūciju. Ungārijas karalistē sākās sacelšanās pret Hābsburgu varu, lai atjaunotu karalistes pilnīgu neatkarību. Ungāru patrioti paziņoja, ka Hābsburgi savas varas trīs gadsimtos nav aizstāvējuši Ungāriju pret turkiem, un pat turkiem padotā ungāru Transilvānija atrodas labākā stāvokli. Ungāru delegācija Vīnē, kuru plosīja revolūcija, saņēma tiesības lielākai autonomijai un ungāru valdības izveidošanai. Par tās redzamāko ministru kļuva Lajošs Košuts. Drīz sākās ungāriem padoto serbu, slovāku un horvātu dumpji un kari ar ungāriem.

1848. gada 14. martā Nikolajs I izplatīja manifestu, kurā solīja, ka Dievam uzticīgie krievi stāsies pretī un iznīcinās jebkādus revolucionāros nemierus. Krievijas Ārlietu ministram nācās paskaidrot, ka Krievija neplāno nevienam uzbrukt. Tas gan izrādījās nepatiesi, jo Krievijas impērijas armija 1849. gadā iebruka Austrijas impērijā, lai apspiestu ungāru revolūciju. Krievija slēdza robežas, iedzīvotājiem aizliedzot izbraukt, un maksimāli ierobežoja ārzemnieku iebraukšanu.

1848. gada decembrī Austrijas tronī kāpa Francis Jozefs, kurš lūdza militāru palīdzību Nikolajam I. 1849. gada jūnijā feldmaršala Paškeviča vadīta 90 000 kareivju liela Krievijas armija iegāja Ungārijā, bet vēl 60 000 krievu kareivji devās uz Transilvāniju. Kopā ar austriešu un horvātu armijām tas veidoja 300 000 kareivjus lielu spēku, kas devās pret ungāriem. Košuts pameta valsti, un 1849. gada 17. augustā 24 000 lielā ungāru armija ar 150 lielgabaliem padevās. Daudzi ungāru dumpinieki bēga uz osmaņu teritoriju. Ungārijas revolūcijas apspiešana atjaunoja Nikolaja I ambīcijas Balkānos, un radīja pretestību visās Eiropas lielvalstīs, tai skaitā Austrijā.

Krimas kara izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolajs 1853. gadā

Īpaša loma Krievijas ārpolitikā 19.gs. bija Tuvajiem Austrumiem un Balkāniem. Krievija vēlējās sagrābt Bosforu, Dardaneļus un Konstantinopoli, ko krievi sauca par "Cargradu". Lai arī Krievija pareizticīgo iedzīvotāju drošības nodrošināšanai 19.gs. laikā vairākkārt iebruka Balkānos, militārie panākumi nenoveda pie politiskās ietekmes. Rietumvalstis vienmēr panāca, ka jauno Balkānu kņazu un karaļu troņos (izņemot Serbiju) kāpj vācu dinastiju pārstāvji.

1844. gada jūnijā Nikolajs I devās vizītē uz Lielbritāniju, kur tikās ar karalieni Viktoriju, apmeklēja Askotas zirgu sacīkstes un balles. Nikolajs izteicās, ka spēj saprast republikānismu, un spēj saprast absolūto monarhiju, taču nespēj saprast britu parlamentāro monarhiju, kurā vara tiek īstenota ar intrigu palīdzību. Viens no vizītes mērķiem bija vienoties par kopīgu attieksmi pret Osmaņu impēriju. Krievija un Lielbritānija vienojās, ka Osmaņu impērijas tālāka pastāvēšana ir nepieciešama, taču turkus ir jāpiespiež ievērot visus iepriekš noslēgtos līgumus, kā arī jānodrošina kristiešu tiesību un dzīvību aizstāvība. Osmaņu impērijas sabrukuma gadījumā jaunā kārtība reģionā jāizveido Eiropas lielvalstu sarunās.[3] Ja Nikolajs I uzskatīja, ka panākta reāla vienošanās, britu valdības to neņēma vērā, un kopīga politika Tuvajos Austrumos neveidojās.

Konflikts, kas noveda pie Krimas kara, sākās Jeruzalemē. Par galveno kristiešu svētvietu kontroli šeit konfliktēja latīņu un grieķu rita baznīcas, kā arī senās Tuvo Austrumu kristiešu konfesijas. 1851. gadā Francijas prezidents Luijs Napoleons nosūtīja vēstnieku uz Konstantinopoli, pieprasot katoļiem lielākas privilēģijas Jeruzalemē, prasību neizpildes gadījumā draudot nosūtīt franču karafloti uz Dardaneļiem. Sultāns franču prasības apmierināja. Katoļiem piešķirtās privilēģijas satrauca pareizticības aizstāvi Nikolaju I. 1853. gada 28. februārī Krievijas īpašais sūtnis Konstantinopolē pauda imperatora neapmierinātību ar notikumiem svētvietās, un pieprasīja noslēgt slepenu līgumu par savstarpējām attiecībām. Sultāns par to informēja Lielbritāniju un Franciju. Krievija piekāpās un aprīļa beigās konfliktu uzskatīja par atrisinātu. Taču jau 5. maijā Krievija pieprasīja protektorāta tiesības pār visiem Osmaņu impērijā dzīvojošajiem pareizticīgajiem (to bija ap 12 miljoniem). Atbilde uz šo prasību bija jāsniedz piecu dienu laikā. Sultāns prasību noraidīja, jo tā nozīmētu impērijas neatkarības beigas. Krievija to uzskaitīja par smagu apvainojumu un paziņoja, ka sāks karu.

1853. gada 3. jūlijā Krievijas armija šķērsoja Prutu, ātri ieņemot Moldāviju un Valahiju. Sarunās ar Lielbritānijas vēstnieku Nikolajs jau iepriekš bija izteicies, ka "slimās" Osmaņu impērijas sabrukuma gadījumā Moldāvija ar Valahiju kļūtu par neatkarīgām valstīm Krievijas pakļautībā. Serbija ar Bulgāriju arī iegūtu neatkarību Krievijas aizstāvībā. Tikmēr Ēģipte un Krēta varētu kļūt par Lielbritānijas kolonijām.

Sākoties Krievijas uzbrukumam Balkānos, Francija paziņoja, ka ir gatava sadarboties ar Lielbritāniju, lai aizsargātu Osmaņu impēriju. Austrija, kas bija pateicību parādā Krievijai par revolūcijas apspiešanu, uzaicināja Lielbritāniju, Franciju un Prūsiju uz sarunām Vīnē. Tika sagatavots konflikta atrisinājums, kuru pieņēma Nikolajs I, bet noraidīja sultāns. 1853. gada 26. septembrī Osmaņu impērija oficiāli pieteica karu Krievijai. Nikolajs pieprasīja, lai Austrija un Prūsija šajā karā saglabā neitralitāti. 1853. gada 30. novembrī Krievijas karaflote admirāļa Nahimova vadībā iznīcināja Sinopes ostā esošos osmaņu karakuģus. Reaģējot, franču un britu karakuģi no Bosfora devās uz Melno jūru. 1854. gada februārī abas valstis pieprasīja Krievijai pamest Moldāviju un Valahiju, ultimāta neizpildes gadījumā draudot ar karu. Nikolajs paziņoja ka netaisās atbildēt, un 1854. gada 27. martā Lielbritānija ar Franciju pieteica karu Krievijai.[3]

Krimas karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī Nikolajs centās nodrošināt varas stabilitāti Eiropā, viņa mēģinājumi iejaukties un kontrolēt Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu politiku izraisīja pretreakciju, kas izpaudās Krimas kara laikā. Piecdesmito gadu sākumā Nikolajs nolēma dot Osmaņu impērijai izšķirošu triecienu, pārņemot Balkānus savā kontrolē, taču šādas Krievijas impērijas aktivitātes nesaskanēja ar Eiropas lielvalstu priekšstatu par spēka līdzsvaru reģionā - Krievijas impērija nonāca politiskā izolācijā. 1853. gadā sākas karš ar osmaņiem. Krievijas karaspēks kārtējo reizi ātri ieņem Moldāviju un Valahiju. Sinopes ostā tiek pilnībā iznīcināta osmaņu karaflote. 1853. gada beigās angļu un franču karaflotes ierodas Melnajā jūrā. Uz Napoleona III piedāvājumu atvilkt karaspēku un noslēgt mieru Nikolajs atbild, ka Krievija 1854. gadā būs tādi pati kā 1812. gadā. 1854. gada martā abas Eiropas lielvalstis piesaka Krievijai karu. Austrija un Prūsija noslēdz vienošanos, ka kopīgi uzbruks Krievijai, ja tās karaspēks šķērsos Donavu. 1854. septembrī, kad britu-franču karaspēks izsēžas Krimā, krievu karaspēks pamet Balkānus.[2]

Karš atklāja visu Nikolaja sistēmas vājumu un liekulību. Ieroči bija novecojuši, koka karakuģus nācās nogremdēt, jo tie nespēja sacensties ar tvaikoņiem. Visur atklājās korupcija un valsts apzagšana.

1856. gadā tika parakstīts Parīzes miera līgums. Saskaņā ar tā noteikumiem Krievija nedrīkstēja turēt Melnajā jūrā kara floti, būvēt tās piekrastē cietokšņus un izvietot karaspēku - Melnā jūra tika pasludināta par demilitarizētu zonu.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Aleksandrs I
Krievijas imperators
1825.-1855.
Pēctecis:
Aleksandrs II