Pēteris Jurciņš
| |||||||||||
| |||||||||||
Pēteris Jurciņš (latgaliešu: Pīters Jurceņš; dzimis 1932. gada 17. decembrī Nautrēnu pagasta Rogovkā, miris 2004. gada 18. februārī) bija latviešu rakstnieks, publicists, dzejnieks, pulkvežleitnants un policists. Plašāk pazīstams ar savu dzejoli "Vālodzīte".
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Ludzas apriņķa Nautrēnu pagasta Rogovkas ciemā amatnieku ģimenē. Beidzis Nautrēnu vidusskolu. Pēc skolas pabeigšanas strādāja par tramvaja vadītāju Rīgā, dienēja armijā, bija mēbeļu asociācijas strādnieks.
Pēc tam uzsāka mācības speciālajā milicijas vidusskolā Kauņā. Pēc pabeigšanas sāka strādāt kā krimināllietu izmeklētājs Aucē, Liepājā, Aizputē un Tukumā. Vadīja milicijas nodaļas darbu Madonā. No 1959. gada sāka strādāt Iekšlietu ministrijā, 1968. gadā neklātienē beidza PSRS Iekšlietu ministrijas Augstāko skolu.
1970. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā. No 1979. līdz 1985. gadam vadīja izdevniecības "Liesma" oriģinālās literatūras redakciju. No 1987. gada bija Latvijas radio literāro raidījumu komentētājs, radio programmu vadītājs un Policijas akadēmijas pasniedzējs. 1983. gadā tika pasludināts par Nopelniem bagāti kultūras darbinieku.
Miris 2004. gada 18. februārī 71 gada vecumā. Apglabāts Nautrēnu pagasta Desetnieku kapos.[1]
Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Laidis klajā dzejoļu krājumu: Smagums (1968), Klātbūtne (1972), Dzīvības augstums (1977), Gar doņiem ejot (1981), izlasi Man vienu mūžu taisnoties (1982), Vālodzīte (1984), Kvēpa lidojums (1986), Akmeņi un zvaigznes (1990), bērnu grāmatas Sievietes vara, Ar to dieniņu.
1974. gadā izdota Pētera Jurciņa dzejas izlase krievu valodā Magoņu pļauja. Viņa dzeja ir dziļi tautiska, daiļradei ir cieša saikne ar folkloru, vārsmas caurstrāvo dziļa cilvēku mīlestība.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|