Pāriet uz saturu

Pīļknābis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pīļknābji)
Pīļknābis
Ornithorhynchus anatinus (Shaw, 1799)
Pīļknābis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaKloākaiņi (Monotremata)
ApakškārtaPīļknābju apakškārta (Platypoda)
DzimtaPīļknābju dzimta (Ornithorhynchidae)
ĢintsPīļknābji (Ornithorhynchus)
SugaPīļknābis (O. anatinus)
Izplatība
Pīļknābju izplatības areāls
Pīļknābju izplatības areāls
  Dabīgais izplatības areāls
  Introducēto pīļknābju areāls
Pīļknābis Vikikrātuvē

Pīļknābis (Ornithorhynchus anatinus) ir Austrālijas austrumos un Tasmanijā reti sastopams zīdītājs. Tas dzīvo gan ūdenī, gan arī uz sauszemes. Pīļknābis un vēl četras ehidnu sugas ir vienīgie zīdītāji, kuri dēj olas. Visas šīs sugas pieder pie kloākaiņu kārtas (Monotremata). Pīļknābis ir vienīgā pīļknābju ģints (Ornithorhynchus) suga, kas ir arī vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga visā pīļknābju dzimtā.

Pīļknābis ir ikonisks Austrālijas simbols, tas ir attēlots uz valsts 20 centu monētas un Jaundienvidvelsas štata emblēmā. Līdz 20. gadsimtam to medīja, lai iegūtu biezo kažokādu, bet mūsdienās pīļknābis ir aizsargājams dzīvnieks visā tā izplatības areālā. Aizsardzības stingra ievērošana ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā faktu, ka zoodārzos pīļknābis vairojas ļoti reti un mūsdienu prakse populācijas atjaunošanai izmantot arī sugas pavairošanas programmas nebrīvē šīs sugas atjaunošanai nav piemērojama.

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad eiropieši 1798. gadā pirmo reizi nomedīja pīļknābi, tā āda un dzīvnieka zīmējums tika nosūtīti uz Lielbritāniju.[1] Zinātnieki, neticot, ka tāds dzīvnieks dabā iespējams, nodomāja, ka kāds Āzijas taksodermists bebra ādai ir piešuvis pīles knābi.[2] Tomēr, lai cik bija spēcīga pārliecība par krāpniecību, zinātnieki nespēja atrast šūšanas pēdas starp galvas ādu un knābi.[3]

Linnejs iesākumā dzīvniekam deva zinātnisko nosaukumu Platypus. Šis vārds tika atvasināts no grieķu valodas un latviski nozīmē "platās pēdas" (platus - plats, pous - pēdas).[4] Tomēr biologs Džordžs Šovs samērā ātri atklāja, ka šāds zinātniskais nosaukums jau tiek izmantots, lai apzīmētu smecernieku vaboļu ģinti (Platypus).[5] Tādēļ biologs deva jaunu zinātnisko vārdu - Ornithorhynchus anatinus. Šis nosaukums atvasināts no grieķu un latīņu valodām un nozīmē "putna knābis kā pīlei" (ornithorhynkhos - putna knābis, anatinus - līdzīgs pīlei).[5]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pīļknābja acis un ausis atrodas iedobēs uzreiz pie knābja pamatnes
Uz knābja pīļknābim ir apmēram 4000 elektroreceptoru

Pīļknābis ir neliels, īpatnēja izskata zīdītājs. Tā platā, saplacinātā aste atgādina bebra asti, plakanais knābis un pēdas ar peldplēvēm atgādina pīli, bet ķermeņa hidrodinamiskā forma un kažoks atgādina ūdru.[6] Pīļknābju tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums tēviņam ir 48–60 cm, mātītēm 44–50 cm. Astes garums 1–13 cm. Knābja garums 5—5,5 cm. Pīļknābja svars 0,7—2,4 kg.[5] Tā kā vielmaiņa ir lēna, ķermeņa temperatūra ir zema, nepilni 32 °C.[7] Temperatūra ir konstanta, arī tad, kad ūdens temperatūra ir zem 5 °C.[5]

Pīļknābja tumši brūnais apmatojums ir ļoti biezs un gluds, tas labi pasargā dzīvnieku no samirkšanas.[6] Priekškājas ir spēcīgas, ar platām pēdām un stipriem nagiem. Pirkstus savieno peldplēve. Ejot pa sauszemi, pēdas tiek atlocītas uz aizmuguri.[5] Pakaļkājas nav tik spēcīgas kā priekškājas, arī peldplēve starp pirkstiem ir attīstījusies daļēji. Pakaļkājas kopā ar plato asti kalpo stūrēšanai ūdenī.[6] Atrodoties zem ūdens, pīļknābja acis, ausis un nāsis noslēdz ādas ieloces.[6] Aste kalpo arī kā barības rezervju krātuve, līdzīgi kā Tasmanijas velnam un taukastes aitām.[8] Piedzimstot pīļknābim ir 12 zobi (6 dzerokļi katrā pusē, augšā un apakšā pa trīs), bet līdz gada vecumam tie ir jau izkrituši. Pieaugušiem īpatņiem to vietā ir spēcīgi keratinizējušās aukslējas.[5] Knābis ir mīksts un lokans; tas nav ciets kā putnu knābis, turklāt atšķirībā no putna knābja tas neatveras un neveido mutes augšējo un apakšējo daļu. Mute novietota knābja apakšā, nāsis virspusē, bet ausis un acis katrā galvas pusē atrodas kopīgā padziļinājumā. Zem ūdens noslēdzas uzreiz visa iedobe.[5] Zem ūdens pīļknābja acis aizsargā arī īpašas plēves, kādas ir arī rāpuļiem un putniem. Knābis ir veidots tā, lai kalpotu ne tikai par taustes orgānu, bet arī par elektriskās maņas orgānu, kas uztver upura izraisītos elektriskos laukus. Ar knābi dzīvnieks spēj arī saost. Ožas orgāns ir veidots atšķirīgi no citiem zīdītājiem, pīļknābis uztver ūdens ķīmisko sastāvu un tādējādi saož upuri zem ūdens.[9]

Pīļknābis ir ļoti plastisks. Ja nepieciešams, tas var mainīt savu ķermeņa lielumu. Tam ir spēcīgi, elastīgi muskuļi, pateicoties kuriem pīļknābis var notievēt un izspraukties cauri spraugām. Šo spēju dzīvnieks izmanto, lai, piemēram, ātri aizbēgtu.[10] Uz knābja ir apmēram 4000 elektroreceptoru.[11]

Pīļknābja inde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pīļknābja tēviņam uz elkoņa locītavas ir piesis, kas savienots ar indes dziedzeri
Pīļknābim ir ļoti jutīgs knābis
Pīļknābi ūdenī no citiem dzīvniekiem viegli var atšķirt pēc tā, ka tam virs ūdens neizceļas ausis
Pīļknābis zem ūdrens airējas tikai ar priekškājām, bet ar pakaļkājām stūrē
Mazuļiem mātīte upes krastā izrok dziļu alu

Piedzimstot pīļknābjiem (gan tēviņiem, gan mātītēm) uz pakaļkājas elkoņa locītavām ir piesis. Pieaugot mātītēm piesis ar laiku nokrīt, bet tēviņiem saglabājas.[12] Tas ir dobs, apmēram 15 mm garš un savienots ar indes dziedzeri.[13] Inde ir pietiekami spēcīga, lai nogalinātu mazākus dzīvniekus, piemēram, nelielu suni, bet cilvēkam tā izraisa ļoti spēcīgas sāpes, kuras nespēj remdēt pat morfīns.[13][14] Inde sastāv no olbaltumvielām, kuras izstrādā dzīvnieka imūnsistēma. Indes iedarbībā cilvēkam var izveidoties hiperalerģija, īpaši paaugstināta jutība pret sāpēm. Šāds jutīgums saglabājas vairākas dienas vai pat mēnešus.[15] Tomēr inde izstrādājas tikai pārošanās sezonas laikā un tās primārais pielietojums ir savstarpējo attiecību noskaidrošanā starp tēviņiem.[12]

Elektrolokācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābji, ehidnas un vismaz viena delfīnu[16] suga ir vienīgie zīdītāji, kas spēj uztvert elektriskos impulsus. Savus upurus tie galvenokārt atrod, spējot uztvert citu dzīvnieku muskuļu darbības izraisītos elektriskos laukus. No kloākaiņiem visjutīgākie elektroreceptori ir pīļknābim.[17][18] Tie atrodas uz knābja un to skaits ir apmēram 4000.[11] Salīdzinoši proehidnām uz purna ir 2000 elektroreceptori.[11]

Pīļknābis spēj noteikt elektriskā lauka virzienu un attālumu līdz tā izejas punktam, iespējams, salīdzinot signāla intensitāti starp dažādajiem elektroreceptoriem. Tas varētu izskaidrot pīļknābja īpatnējo peldēšanas veidu medību laikā, kustinot galvu no vienas puses uz otru. Zinātnieki uzskata, ka vienlaicīgi arī ļoti jutīgā tauste uztver mehānisko spiediena izmaiņu ūdenī, tādējādi pīļknābis medī, apvienojot abas šīs informācijas.[18] Zem ūdens dzīvnieka acis, ausis un nāsis ir noslēgtas, tātad šie maņu orgāni medību procesā nepiedalās.[19]

Dzīvesveids

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis ir vienpatis, pamatā aktīvs naktī un krēslā, lai gan reizēm tie ir aktīvi arī dienas laikā, īpaši, kad dienas ir apmākušās,[20] un tas vienmēr dzīvo ūdens tuvumā. Ūdeņos mazais dzīvnieks medī, bet ūdenskrātuvju krastos rok alas atpūtai un mazuļiem. Šie dzīvnieki mīt pie Austrālijas un Tasmanijas ezeriem, upēm un strautiem, un, pateicoties biezajam kažokam, var uzturēties ļoti aukstos kalnu strautos. Katram pīļknābim ir sava teritorija, kas ir apmēram 7 upes km. Tēviņa teritorija pārklājas ar 3—4 mātīšu teritorijām.[21] Pīļknābji dzīvo alās, kuras paši izrok kādas upes vai ezera krastā. Reizēm tiek izmantota dabiska, dziļāka iedobe starp akmeņiem vai neliela esoša ala. Šādas iedobes izskalojas vietās, kur ūdens plūst cauri klintīm. Pīļknābja ala var būt 15 metrus gara, reizēm pat garāka.

Šie dzīvnieki lieliski peld un ļoti labi nirst, barību meklējot tikai zem ūdens.[6] Pīļknābis peld, izmantojot spēcīgās priekškājas, bet stūrēšanai tiek izmantota aste un pakaļkājas.[22] Pīļknābis zem ūdens parasti uzturas līdz 30 sekundēm, bet reizēm līdz 40 sekundēm. Atpūta starp ieniršanas brīžiem ir apmēram 10—20 sekundes.[23][24] Ārpus ūdens pīļknābis atpūšas savā alā, kas parasti atrodas tuvu ūdens līnijai un tās ieeja mēdz būt paslēpta zem koku saknēm. Katru dienu pīļknābis noguļ apmēram 14 stundas.[25]

Nebrīvē pīļknābis dzīvo līdz 17 gadiem, bet savvaļā līdz 11 gadiem. Tā dabīgie ienaidnieki ir čūskas, ūdensžurkas, varāni, vanagi, pūces un ērgļi. Austrālijas dienvidos tos apdraud arī krokodili. Iespējams, uz sauszemes to ienaidnieki ir arī lapsas.

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis barību meklē tikai ūdenī. Viņš ķer mazus bezmugurkaulniekus, piemēram, kukaiņu kāpurus, ūdens gliemjus un vēžveidīgos. Vienīgais orgāns, ar kuru dzīvnieks meklē barību, ir jutīgais knābis. Pīļknābis ar knābi rokas pa gultni, izceļot no upes grunts sīkus dzīvniekus, kurus peldējumā kopā ar smiltīm, olīšiem un augu daļām uzlasa un noglabā vaiga somās. Kad tās ir pilnas, pīļknābis izpeld virspusē, lai paēstu.[6] Barība kopā ar akmentiņiem un smiltīm, kas palīdz sasmalcināt barību, tiek saberzta ar cietajām aukslējām.[6] Katru dienu pīļknābim jāapēd tik daudz barības, kas sastāda 20% no tā svara.[23]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābja mātīte un tēviņš satiekas tikai pārošanās periodā un atkarībā no izplatības areāla tas ir no jūnija līdz oktobrim. Viss riesta rituāls norit zem ūdens, kur abi indivīdi dzenā viens otru. Riestam beidzoties, šie teritoriālie dzīvnieki atkal šķiras. Mātīte upes krastā izrok mazuļu migas alu, kura atšķirībā no parastās pīļknābju alas, ir dziļa (20—30 metri) un ar plašu telpu galā. Salīdzinoši parastā ala dzīvnieka atpūtai ir apmēram 30 cm dziļa. Garajā ejā ik pa brīdim ir kāds šķērslis, kas nodrošina alu no applūšanas ūdens līmeņa celšanās gadījumā un aizkavē ienaidnieku, kā arī tas ir veids, kā nodrošināt nemainīgu alas mitumu un temperatūru.[26] Mātīte apkārtnē vāc zāli un kritušās lapas. Šos materiālus viņa novieto zem astes un transportē uz alu.[3] Telpā no atnestā materiāla ceļ siltu, mīksti izklātu midzeni. Guļot uz muguras, mātīte izdēj 1—3 baltas olas ar mīkstu, ādainu čaumalu. Visbiežāk tiek izdētas 2 olas.[20] Tās ir apaļākas kā putnu olas un to izmērs ir apmēram 15x17 mm.[20] Pirms olas tiek izdētas, apmēram 28 dienas tās attīstās mātes kloākā, bet pēc izdēšanas attīstība ir apmēram 10 dienas.[20] Ielikusi olas starp asti un vēderu, mātīte silda tās. Mazuļi izšķiļas pēc vienas vai divām nedēļām un uzreiz pa mātes kažoku aizrāpjas līdz piena dziedzerim (pīļknābjiem nav zīdekļu). Mazuļi tiek zīdīti apmēram 3—4 mēnešus. Šajā laikā māte tos pamet ļoti reti un īslaicīgi. Katru reizi, atstājot alu, mātīte ar plānu zemes kārtu aizrok to. Apmēram 4 mēnešu vecumā mazuļi pamet alu. Šajā vecumā tie jau spēj paši peldēt un baroties. Par to, kādas ir mātes un mazuļu attiecības pēc alas atstāšanas, zinātniekiem trūkst faktu.[20] Dzimumbriedumu pīļknābji sasniedz otrajā gadā un mātītes pārojas līdz apmēram 9 gadu vecumam.[27]

1921. gada apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pīļknābja attēls 1921. gada izdevumā "Cooloģijas kurss. Mugurkaulaiņi".

Šādi 1921. gadā latviski izdotajā mācību literatūrā aprakstīts pīļknābis: "PĪĻKNĀBIS (Ornithorhynchys) (dzīvnieka gaŗums līdz ar asti ap 12 veršoku) ir īsts ūdens dzīvnieks (zīm. 33); vietejie iedzīvotāji viņu sauc par "ūdens kurmi". Ķermenis pārklāts biezu, nesaslapinamu vilnu. Kāju pirksti savienoti ar peldplēvi, kamdēļ kājas ūdenī noder ka aiŗes. Uz priekškājām plēve daudz gaŗaka, nekā uz pakaļkājām. Pirksti apbruņoti stipriem nagiem, ar kuriem pīļkābis rok sev alu; pakaļkājām nagi gaŗaki, un tēviņiem ir vēl ass piesis, kā gaiļiem. Īsā, plakanā aste pie peldešanas izpilda stūres vietu. Ārējās auss daļas nav, bet ausu caurumi pie līšanas ūdeni cieši aizveras. Knābis līdzīgs pīles knābim, un pīļknābis pārtiek, līdzigi pīlēm no tārpiem, kukaiņiem un gliemežiem, kuŗus atrod rakņajoties ar knābi dūņās. Zobu vietā, uz abiem žokļiem atrodas raga plātites, kuŗas noder gliemežu vāku sadrupinašanai. Aiz viņām mutes dobumā nāk lieli vaigu maisiņi, kuŗos pīļknābis uzkrāj zem ūdens dabūto laupijumu, jo ēst viņš var tikai pacēlies virs ūdens. Pīļknābi dzīvo gar Australijas un Tasmanijas upju krastiem, kur rok sev alas. Viņu alām katlu forma un divas ieejas: viena virs- otra zem ūdens. Vasarā (Australijā decembrī) mātite dēj 3—4 olas ar mīkstu ciešu apvalku (čaulu), rieksta lielumā. No olām izšķīlušies masuļi (nav pilnu veršoku gaŗi), kailie bērni pārtiek no mātes piena. Mātītēm nav pupu, kā citiem zīdītājiem, bet piens no dziedzeriem satek nelielā ādas krokā, pie kuras tad arī piezīžas bērni ar savu mīksto knābi.[28]

Aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis ir ļoti reta un aizsargājama suga. Pīļknābju populācija kļūst arvien mazāka, jo tiek iznīcināti piemērotie biotopi. Turklāt ūdenslīmeņa mākslīgās regulēšanas dēļ pīļknābja un tā vides aizsardzība kļūst arvien nozīmīgāka.

Radniecīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis ir vienīgais pīļknābju dzimtas (Ornithorhynchidae) mūsdienās dzīvojošais pārstāvis. Tā vistuvākie radinieki ir ehidnas (Tachyglossus) un proehidnas (Zaglossus), kas dzīvo Austrālijā un Jaungvinejā. Visas šīs sugas pieder pie kloākaiņu kārtas.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Hall, Brian K. (March 1999). "The Paradoxical Platypus". BioScience 49 (3): 211–8. doi:10.2307/1313511. JSTOR 1313511
  2. ↑ The Duckbilled Platypus, 1799
  3. ↑ 3,0 3,1 Australian Platypus Conservancy
  4. ↑ Liddell & Scott (1980). Greek-English Lexicon, Abridged Edition. Oxford University Press, Oxford, UK. ISBN 0-19-910207-4.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Grant, J.R. "Fauna of Australia" 1b. Australian Biological Resources Study (ABRS). Retrieved 2006-09-13.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Duckbill Platypus
  7. ↑ "Thermal Biology of the Platypus". Davidson College. 1999. Retrieved 2006-09-14.
  8. ↑ Guiler, E.R. (1983). "Tasmanian Devil". In R. Strahan Ed. The Australian Museum Complete Book of Australian Mammals. Angus & Robertson. pp. 27–28. ISBN 0-207-14454-0.
  9. ↑ Platypus Genome Reveals Secrets of Mammal Evolution
  10. ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 67 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Electroreception in fish, amphibians and monotremes
  12. ↑ 12,0 12,1 Platypus poison
  13. ↑ 13,0 13,1 «Australian Fauna: Platypus (Ornithorhynchus anatinus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. maijā. Skatīts: 2010. gada 14. maijā.
  14. ↑ Platypus venom linked to pain relief
  15. ↑ «Venom From the Platypus, Ornithorhynchus anatinus, Induces a Calcium-Dependent Current in Cultured Dorsal Root Ganglion Cells». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. augustā. Skatīts: 2014. gada 11. decembrī.
  16. ↑ Dolphin hunts with electric sense
  17. ↑ Sensory receptors in monotremes
  18. ↑ 18,0 18,1 Electroreception in Monotremes
  19. ↑ Receptors in the Bill of the Platypus[novecojusi saite]
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 20,3 20,4 «Monotreme Reproductive Biology and Behavior». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. martā. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā.
  21. ↑ Gardner, J.L.; Serena, M. (1995). "Spatial-Organization and Movement Patterns of Adult Male Platypus, Ornithorhynchus-Anatinus (Monotremata, Ornithorhynchidae)". Australian Journal of Zoology (CSIRO) 43 (1): 91–103. doi:10.1071/ZO9950091
  22. ↑ Energetics of Swimming by the Platypus Ornithorhynchus Anatinus: Metabolic Effort Associated with Rowing
  23. ↑ 23,0 23,1 Energetics and foraging behaviour of the Platypus Ornithorhynchus anatinus
  24. ↑ H. Kruuk (1993). "The Diving Behaviour of the Platypus (Ornithorhynchus anatinus) in Waters with Different Trophic Status". The Journal of Applied Ecology 30 (4): 592–598. doi:10.2307/2404239. JSTOR 2404239
  25. ↑ Holland, Jennifer S. (July 2011). "40 Winks?". National Geographic 220 (1).
  26. ↑ ADW: Ornithorhynchidae
  27. ↑ T.R. Grant, M. Griffiths and R.M.C. Leckie (1983). "Aspects of Lactation in the Platypus, Ornithorhynchus anatinus (Monotremata), in Waters of Eastern New South Wales". Australian Journal of Zoology (1983) 31 (6): 881–889. doi:10.1071/ZO9830881
  28. ↑ Cooloģijas kurss. Mugurkaulaiņi. I. daļa, II. sējums Prof. V. N. Ļvovs Latviski no A. Baloža. 1921. g. Izdevis K. Dūns, Cēsīs un Valmierā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pīļknābis&oldid=4057424"