Pūtātara

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pūtātara
Putatara 11.jpg
No Triton australis čaulas izgatavota pūtātara Jaunzēlandes muzejā Te Papa Tongarewa
wind
Citi nosaukumi Pūtara, pūpakapaka, pūtoto, puhoho, potipoti, pūfāureroa (pūwhāureroa), pūhāureroa, kakara, kāeaea, pūmoana, pūtātara[1]
Klasifikācija Pūšamais mūzikas instruments, gaisskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 423.11
(Trompetveida gliemežvāks)
Izgudrotājs tradicionālās tautas mūzikas instruments
No Charonia lampas rubicunda čaulas izgatavota pūmoana Jaunzēlandes muzejā Te Papa Tongarewa

Pūtātara ir tradicionāls maoru trompetveida pūšamais mūzikas instruments.[1] No Charonia lampas rubicunda čaulas izgatavotus instrumentus mēdz arī saukt par pūmoanu,[2] bet pūtātaras ar garu iemutni savukārt reizēm sauc par pūtarataru.[3]

Nosaukumu cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzu instrumenta nosaukumu pamatā ir vārdi „” un „tara”, kas maoru valodā nozīmē attiecīgi „pūst” vai „stabule, caurulīte”[2] un „drosme”.[1] Par „tātara” maori sauca Charonia lampas rubicunda gliemi, kura čaulu izmantoja instrumenta gatavošanā[2], tātad nosaukums „pūtātara” burtiski tulkojams kā „pūšamais Charonia lampas rubicunda” vai „Charonia lampas rubicunda stabule”, bet „pūmoana” kā „pūšamais/stabule no jūras” (no maoru: moana — 'jūra'). Savukārt nosaukums „pūtoto” burtiski tulkojas kā „asinis”, bet „pūpakapaka” — „ķildīgs”,[1] kas varētu būt saistīts ar instrumenta lietojumu karā.[4]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūtātaras izgatavoja no grebta koka iemutņa,[1][3] kas pietīts un ar sveķiem[4] piestiprināts gliemežvākam ap gliemežvākam galā izsistu vai izgrieztu caurumu. Gliemežvāka daļai parasti izmantoja vietējo Charonia lampas rubicunda gliemju čaulas vai dažkārt lielāko Triton australis gliemju čaulas, ko reizēm izskaloja Jaunzēlandes galējā ziemeļu krastā vai atveda citas polinēziešu tautas, piemēram, tirgojoties ar Vaikato ciltīm. Retajām Triton australis čaulām un no tām izgatavotajām pūtātarām maoru sabiedrībā bija liela vērtība, tāpēc tās bija iekārots laupījums. Šie gliemežvāki bija arī otrā maoru karaļa un Vaikato cilšu vadoņa Tafiao I (Tawhiao I) dārgumu vidū.[1][3]

Daļai vēsturisko instrumentu ir piestiprināts skaņas regulētājs, ar ko var daļēji vai pilnībā nosegt gliemežvāka atveri, attiecīgi mainot instrumenta skaļumu un skaņas augstumu. No lielākajiem gliemežvākiem izgatavotajām pūtātarām instrumenta spēlētājs to pašu varēja panākt arī ar plaukstu.[1][3] Ar skaņas regulētāju varēja arī glabāšanas laikā noslēgt iemutņa caurumu, lai instrumentā neiekļūtu kaitēkļi.[4] Daļai senāko instrumentu ir atrodams arī gliemežvāka sānā izsistam caurumam virsū piestiprināts koka uzliktnis, kas, pētniekuprāt, varēja kalpot ne vien kā ielāps, bet arī skaņas papildu izmainīšanai.[1][3] Dažkārt instrumentam arī piestiprināts rokturis no suņa ādas strēles vai ar suņa vai putnu spalvām papildinātas aukliņas rotājums.[4]

Lietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūtātaras galvenokārt lietoja ziņu nodošanai. Pēc katram instrumentam raksturīgās skaņas esot pat bijis iespējams atpazīt tā piederību.[1][3] Angļu pētnieks un naturālists Džozefs Benkss (Joseph Banks) 1770. gadā dzirdēto pūtātaras skaņu salīdzināja ar āžragu. Polinēzijā pūtātaras bija saistītas ar virsaišiem un vadoņiem. Tās dažkārt sev līdzi ceļojumos ņēma virsaiši un vadoņi, lai tuvojoties ciematiem brīdinātu par savu ierašanos.[4] Ar pūtātaru varētu būt bijis arī paziņots par Džeimsa Kuka ierašanos Jaunzēlandē.[1][3]

Pūtātaras izmantoja arī cilvēku sasaukšanai pie ciemata pulcēšanās nama (marae) un kaujās savējo kareivju sasaukšanai un vadīšanai.[4] Ir ziņas, ka Ureveras apgabalā Ziemeļsalas vidienē ar pūtātarām paziņoja arī par cilvēku nāvi un/vai līdzīgu instrumentu spēlēja arī bedībās (tangi) un citās kopienas pulcēšanās reizēs. Savukārt ziemeļu ciltīs pūtātaru izmantoja novērotāji, kuri ar īsiem, skaļiem pūtieniem gliemežvāku vācējiem rifos paziņoja par haizivju tuvošanos. Kopš 1990. gadiem pūtātaras spēlētājs bieži vien arī devies līdzi kara kanoe (waka taua).[1][3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Richard Nunns, Allan Thomas. Te Ara Puoro: A Journey Into the World of Maori Music. Nelson : Craig Potton Publishing, 2013. 93—97. lpp. ISBN 978-1-877517-78-5.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Pūtātara». Jeremy Cloake. Skatīts: 2018. gada 14. februārī.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Brian Flintoff. Taonga Pūoro: Singing Treasures. Nelson : Craig Potton Publishing, 2004. 48.—51. lpp. ISBN 1-877333-14-X.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Mervyn McLean. Maori music. Oklenda : Auckland University Press, 1996. 178.—180. lpp. ISBN 1-86940-144-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]