Ziemeļsala

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemeļsala
North Island / Te Ika-a-Māui
Ziemeļsalas satelītattēls
Ziemeļsala
Orange pog.svg
Ziemeļsala
Ģeogrāfija
Izvietojums Klusais okeāns
Koordinātas 38°24′0″S 175°43′0″E / -38.4, 175.71667
Platība 113 729 km²
Krasta līnija 5842 km
Augstākais kalns Ruapehu
2797 m
Administrācija
Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande
Lielākā pilsēta Oklenda
Demogrāfija
Iedzīvotāji 3 422 000 (2013)
Blīvums 30,1/km²

Ziemeļsala (angļu: North Island) vai Ikaamāui (maoru: Te Ika-a-Māui) ir otra lielākā un visapdzīvotākā no divām galvenajām Jaunzēlandes salām. Dienvidos Kuka šaurums to atdala no lielākās Dienvidsalas, rietumos to apskalo Tasmana jūra, bet ziemeļos — Fidži jūra. Salā dzīvo 77% valsts iedzīvotāju, te atrodas galvaspilsēta Velingtona un lielākā pilsēta Oklenda.

Daba[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezers Ruapehu vulkāna krāterī

Ziemeļsalā reljefs paugurains, bet tas ir ir mazāk kalnains nekā Dienvidsalā. Veidojies galvenokārt vulkānisku aktivitāšu rezultātā. Salas augstākā virsotne Ruapehu ir aktīvs vulkāns (pēdējoreiz izvirdis 1995.—1996. gadā), bet salas lielākā ūdenstilpe Taupo ezers ir izveidojies pirms 70 000 gadu eksplodējuša vulkāna kalderā. Līdzenumi sastopami salas ziemeļdaļā un gar piekrasti. Piekraste stipri izrobota ar daudziem līčiem, ziemeļdaļā piekrastē daudz nelielu saliņu.[1]

Klimats salā mērens, ziemeļdaļā — subtropisks. Gada vidējā temperatūra ir ap 16 °C.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuka zīmētā Jaunzēlandes karte

Pirmie Jaunzēlandes kolonizētāji, kas vēlāk pašidentificējās kā maori, ieradās salās starp 1250. un 1300. gadu.[2] Sākotnēji to galvenie apdzīvotības rajoni bija Dienvidsalas ziemeļu gals un austrumu piekraste, no kurienes tie vēlāk izpletās pa visu tagadējo Jaunzēlandi, ieskaitot Ziemeļsalu.

Pirmie eiropieši, kas atklāja Dienvidsalu, bija holandieša Ābela Tasmana ekspedīcija ar kuģiem Heemskerck un Zeehaen. 1642. gada decembrī tie piestāja Dienvidsalas ziemeļu galā līcī, ko pēc sadursmes ar maoriem nosauca par Slepkavu līci. Tasmans nokartēja Ziemeļsalas un Dienvidsalas rietumu krastus kā vienotu sauszemi un nodēvēja jaunatklāto zemi par Statenlandi (Staten Landt) pēc Nīderlandes Ģenerālštatiem. Vēlāk holandiešu kartogrāfi nosaukumu latīniskoja par Nova Zeelandia pēc Holandes Zēlandes nosaukuma.

Kuka šaurumu, kas atdala Ziemeļsalu no Dienvidsalas, atklāja Džeimsa Kuka ekspedīcija 1769. gadā. Pirmā eiropiešu kolonistu apmetne Ziemeļsalā Kerikeri tika nodibināta 1822. gadā, bet Bejofailendsa krastā salas ziemeļos 1840. gada 6. februārī tika parakstīts Vaitani līgums, kas noteica maoru zemju attiecības ar Lielbritāniju un ļāva sākt plašu Jaunzēlandes kolonizēšanu.

19. gadsimtā sala lielākoties tika dēvēta par Jaunolsteru (New Ulster) pēc Olsteras provinces Īrijā vai arī maoru vārdā par Ikaamāui (Ika-a-Māui — ‘Māui zivs’). Maoru nosaukums sakņojas teiksmās par leģendāro varoni Māui, kurš no savas laivas Vakaamāui (Te Waka-a-Māui), kā maori dēvē Dienvidsalu, ķer lielo zivi — Ziemeļsalu. Ziemeļsalas nosaukums kā galvenais nostiprinājās tikai 20. gadsimta sākumā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. TeAra The Encyclopedia of New Zealand. Story: Natural environment Page 1 – Geography and geology
  2. Irwin, Geoff; Walrond, Carl (4 March 2009). When was New Zealand first settled? – The date debate. Te Ara Encyclopedia of New Zealand. Atjaunināts: 2010-02-14.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]