PSRS Septiņgade
PSRS Septiņgade bija ambiciozs PSRS ekonomiskās attīstības plāns laikam no 1959. līdz 1965. gadam. Plānu publiskoja 1958. gada 14. novembrī, un tā galvenais mērķis bija ielikt komunistiskās sabiedrības pamatus, panākot ļoti strauju pieaugumu visās tautsaimniecības jomās, lai 1970. gadā PSRS iedzīvotāji sasniegtu augstāko dzīves līmeni pasaulē, un nodrošinātu komunisma sasniegšanu 1980. gadā. Lai arī Ņikitas Hrusčova solījumi bija grandiozi, septiņgade tika ieviesta, lai aizvietotu neizdevušos 6. piecgadi, kuras ambiciozie mērķi bija izrādījušies nesasniedzami. Septiņgades plānu saka veidot 1957. gada beigās un to apstiprināja PSKP 21. kongress 1959. gada janvārī. Pēc pirmajiem straujas izaugsmes gadiem septiņgade sāka "buksēt", daudzi no solītajiem mērķiem palika nesasniegti, un komunisms netika ieviests.
PSRS ārējā tirdzniecība 1958. gadā sasniedza 8 miljardus USD, no kuriem apmēram 25% bija ar Rietumvalstīm. Septiņgades plāna izpildei Hruščovs plānoja iepirkt Rietumu tehnoloģijas un veselas rūpnīcas par 2 miljardiem ASV dolāru, lai attīstītu ķīmijas, elektronikas un metālapstrādes nozares. Par pirkumiem ārzemēs PSRS parasti norēķinājās ar graudiem, koksni, derīgajiem izrakteņiem un zeltu.[1]
Apsteigsim Ameriku![labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viss Hruščova varas laiks pagāja zem saukļa "Sasniegsim un apdzīsim Ameriku!" Aprēķini, ka to izdosies paveikt līdz 1970. gadam bija nereāli un balstījās kļūdainos aprēķinos. Plānotāji rēķināja, ka PSRS rūpniecība turpinās augt par 8,7% gadā, kamēr ASV augs par 2% gadā. Viņi arī uzskatīja, ka PSRS ražošanas līmenis ir sasniedzis 50% no ASV līmeņa. Realitātē ASV auga par 4% un tās ražošanas apjoms 2,5 reizes pārsniedza PSRS līmeni, tā ka tīri matemātiski PSRS varēja sasniegt ASV līmeni 1978. gadā.[2]
Investīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Septiņgades laikā tautsaimniecībā bija paredzēts investēt ap 1,95 triljoniem rubļu, no kuriem 56% piešķirtu rūpniecībai, uzsvaru liekot uz ķīmiskās industrijas, metālapstrādes un transporta nozarēm. Strauji bija jāpieaug sintētisko materiālu un minerālmēslu ražosanai. Rūpniecībā strādājošo skaitam bija jāpieaug par 11,5 miljoniem. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, tas nozīmēja ka 3—4 miljoniem zemkopībā strādājošo būtu jāpāriet darbā uz ražotnēm, un produktivitātei jāpieaug par 40-50%.
Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ņemot vērā nepārtrauktās lauksaimniecības problēmas, kuras neatrisināja ne Kukurūzas kampaņa ne Neskarto zemju kampaņa, lauksaimniecībā tika saglabāti daudzi no nesasniegtajiem 6. piecgades mērķiem, paredzot 7,9% izaugsmi gadā. Liela izaugsme bija paredzēta kartupeļu un cukurbiešu audzēšanā. Lai to sasniegtu, bija paredzēts dubultot investīcijas lauksaimniecībā, un trīs reizes palielināt minerālmēslu ražošanu. Ņemot vērā Kukurūzas un Neskarto zemju kampaņas rezultātus, CIP analītiķi 7,9% izaugsmes plānu uzskatīja par nereālu, pat ja tiktu plaši pielietoti minerālmēsli.[3]
Smagā rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai arī iepriekšējos septiņos gados vidējā rūpniecības izaugsme bija sasniegusi 11,5%, septiņgades plāns paredzēja 8,7% izaugsmi. Tērauda ražošanai bija jāpieaug par 5 miljoniem tonnu gadā, 1965. gadā sasniedzot ASV līmeni. Cementa ražošanas apjomiem bija jāpārsniedz ASV līmeni.[2] Enerģijas sektorā bija jānotiek pārejai no oglēm uz naftu un dabas gāzi.
Vieglā rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Plāns paredzēja, ka iedzīvotāju labklājība pieaugs lēnāk nekā iepriekšējos pāris gados, un 1965. gadā auduma, apģērbu un apavu ražošanas apjomi joprojām atpaliks no 1957. gada ASV rādītājiem. Dažādu virtuves un mājas iekārtu ražošana joprojām paliktu zemā līmenī. Lielākā izaugsme bija paredzēta daudzdzīvokļu mājokļu būvniecībā, un visu PSRS šajos gados noklāja jaunās "hruščovkas".
Sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ekonomikas attīstību negatīvi ietekmēja tas, ka šajā laikā pilngadību sasniedza nelielā paaudze, kas bija dzimusi Otrā pasaules kara laikā. Ja iepriekš darba tirgū ienāca ap 2 miljoniem cilvēku gadā, tad 1959. gadā tie bija 1,3 miljoni. Trūkstošo darbaspēku varēja iegūt lauksaimniecības sektorā, taču to varēja panākt tikai ar lielāku mehanizāciju. Plāns paredzēja algu pieaugumu tikai vismazāk pelnošākajās profesijās, daudzas no kurām aizpildīja sievietes. Pensijas saglabāja zemas, lai vecie cilvēki turpinātu strādāt. Arī vidusskolas laiku saīsināja, lai skolēni ātrāk sāktu strādāt. Vidējā darba nedēļa šajos gados bija 45 stundas (zemniekiem vairāk), bet septiņgades plāns solīja to samazināt līdz 40 stundām 1962. gadā un līdz 35-30 stundām 1968. gadā.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Soviet Foreign Trade and the Seven Year Plan». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. janvārī. Skatīts: 2018. gada 7. janvārī.
- ↑ 2,0 2,1 «Soviet Seven-Year Plan». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 24. janvārī. Skatīts: 2018. gada 8. janvārī.
- ↑ «Khrushchev's Theses on the Seven-Year Soviet Economic Plan (1959—65)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2018. gada 8. janvārī.
- ↑ Substance and Shadow in the Soviet Seven Year Plan
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Khrushchev's Theses on the Seven-Year Soviet Economic Plan (1959—65) Arhivēts 2017. gada 30. jūnijā, Wayback Machine vietnē.