Pagaidu galvenais treneris

Vikipēdijas lapa
Hansi Fliks īslaicīgi strādāja par Minhenes "Bayern" pagaidu treneri 2019. gadā pēc Niko Kovača atkāpšanās. Galu galā viņš tika paaugstināts par pastāvīgo treneri.

Futbola terminoloģijā pagaidu galvenais treneris (caretaker manager) ir kāds, kurš uz laiku uzņemas futbola komandas vadību, parasti tad, kad galvenais treneris tiek atlaists vai aiziet uz citu klubu. Tomēr pagaidu galveno treneri var iecelt arī tad, ja galvenais treneris ir diskvalificēts, ir slims, ja ir aizdomas par Covid-19, vai arī viņš nevar pildīt savus ierastos pienākumus. Pagaidu galveno treneru piemēri ir Žordi Roura, Andželo Alesio, Žermāns Burgoss un Robs Peidžs. Pagaidu galvenie treneri parasti tiek iecelti īsā laikā no kluba iekšienes, parasti tie ir galvenā trenera asistenti, vecākais treneris vai pieredzējis spēlētājs.

Pagaidu galvenie treneri Austrumeiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagaidu galvenie treneri Austrumeiropā ir galvenie treneri, kurus sauc par pienākumu izpildītājiem vai dažreiz pagaidu pienākumu izpildītājiem. Šiem treneriem nav vajadzīgās licences (UEFA Pro licence), lai viņi būtu pilntiesīgi galvenie treneri (menedžeri), un bieži vien viņiem ir UEFA A licence.[1]

Parasti pagaidu galvenā trenera pienākumus veic galvenā trenera asistents, kurš dažreiz tiek dēvēts par vecāko treneri, tiklīdz klubs viņu ir apstiprinājis. Gadījumā, ja tiktu atlaists viss galvenā trenera štābs, vietas izpildītājs vai pagaidu galvenais treneris tiktu iecelts ārpus kluba.[nepieciešama atsauce]

Pagaidu galvenie treneri praksē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slaveni piemēri ir ilggadējais Arsenal galvenā trenera asistents Stjuarts Hjūstons, kurš stājās darbā pēc Džordža Greiema pēkšņas atlaišanas 1994.–1995. gada sezonas vidū un aizveda klubu līdz 1995. gada Eiropas kausa ieguvēju kausa finālam. Tonijs Bārtons tika iecelts par Aston Villa vadītāju pēc Rona Saundersa aiziešanas un aizveda klubu līdz uzvarai 1982. gada Eiropas kausa finālā tikai būdams trīs mēnešus amatā. Kluba direktors Trevors Brūkings tika iecelts par West Ham United pagaidu galveno treneri pēc Glena Rūdera slimības 2002.–2003. gada sezonas beigās un pēc tam atkal pēc viņa atlaišanas 2003.–2004. gada sezonas sākumā.[nepieciešama atsauce]

Paliekošie amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja pagaidu galvenais treneris izrādās īpaši veiksmīgs laikā, kad viņš ir iecelts, viņam dažreiz tiek piešķirts galvenā trenera darbs uz pastāvīgu laiku. Glens Rūders tika iecelts par Ņūkāslas "United" pastāvīgo galveno treneri pēc tam, kad 2006. gadā bija stājies pagaidu galvenā trenera amatā pēc Greiema Saunesa atlaišanas. Kad pēc Roja Kīna atkāpšanās 2008. gada novembrī Rikijam Sbradžijam tika piešķirts pastāvīgs darbs Sunderlend, taču viņš atkāpās no amata 2008.–2009. gada sezonas beigās. Arī 2010.–2011. gada Premjerlīgas sezonā 2011. gada 8. janvārī Liverpool pēc vājiem rezultātiem atlaida Roju Hodžsonu, un Liverpūlei noslīdot 12. vietā, Kenijs Dalglišs tika iecelts par "Liverpool" pagaidu galveno treneri uz atlikušo sezonas daļu. Pēc iespaidīgajiem rezultātiem, kā rezultātā "Liverpool" pacēlās uz sesto vietu tabulā, Dalglišs tika iecelts par "Liverpool" pastāvīgo galveno treneri ar trīs gadu līgumu. 2018.–2019. gada Premjerlīgas sezonā 2018. gada 18. decembrī Manchester United atlaida Žuzē Mouriņu pēc zaudējuma ar 3:1 pret "Liverpool" un bijušais komandas spēlētājs Ūle Gunnars Sulšērs tika iecelts par "Manchester United" pagaidu galveno treneri uz atlikušo sezonu. Pēc iespaidīgiem rezultātiem, kas ļāva "Manchester United" pakāpties uz ceturto vietu tabulā un kvalificēties UEFA Čempionu līgas ceturtdaļfinālam, Sulšērs 2019. gada 28. martā tika iecelts par Mančestras "United" pastāvīgo galveno treneri ar trīs gadu līgumu.[nepieciešama atsauce]

Norvēģijā ievērojams piemērs bija 2006. gadā, kad Rosenborg BK treneris Pērs Matiass Hogmo paziņoja, ka sezonas vidū pamet komandu veselības problēmu dēļ. Tobrīd "Rosenborg" no līderes SK Brann atpalika par desmit punktiem. Viņa palīgs Knuts Torums tika iecelts par pagaidu galveno treneri un spēja aizvest "Rosenborg" līdz līgas titulam. Divas dienas vēlāk Hogmo paziņoja par atkāpšanos no amata un Torums pēc sezonas tika iecelts par pastāvīgo treneri.[nepieciešama atsauce]

Īrijā Čārlijs Makgīvers atsevišķos gadu desmitos (1984.–1985. un 1995.–1996.) divas reizes tika iecelts par Finn Harps pagaidu galveno treneri, pirms viņam tika piešķirts pastāvīgs darbs. Kā pastāvīgais galvenais treneris viņš aizveda klubu līdz 1999. gada FAI kausa finālam.[2]

Itālijā, kad Juventus pēc septiņām līgas spēlēm bez uzvarām 2008.–2009. gada sezonā atlaida Klaudio Ranjēri, 2009. gada 18. maijā Čiro Ferrara tika iecelts par komandas pagaidu galveno treneri uz atlikušajām divām sezonas nedēļām, ar mērķi saglabāt otro vietu turnīra tabulā un iespēju tikt ieceltam par galveno treneri uz ilgāku laiku. Savās divās spēlēs kā pagaidu treneris viņš aizveda "Juventus" līdz uzvarām, ar 3:0 un 2:0 uzvarot attiecīgi Sjēnu un Lazio, tādējādi nodrošinot otro vietu virs konkurentiem Milan, kuri ierindojās trešajā vietā. Pēc šiem rezultātiem viņš kļuva par spēcīgu kandidātu uz pastāvīgu darbu nākamajā sezonā. 2009. gada 5. jūnijā Juventus oficiāli paziņoja par viņa iecelšanu galvenā trenera amatā uz 2009.–2010. gada sezonu.[3][4] Pēc uzvaras pirmajās četrās līgas spēlēs Ferrāras liktenis mainījās pēc tam, kad "Juve" nespēja iekļūt UEFA Čempionu līgas 2009.–2010. gada izslēgšanas turnīrā pēc piedzīvotās sakāves pret Minhenes Bayern ar 4:1 savā laukumā mačā, kurā ar neizšķirtu būtu pieticis, lai "Juve" kvalificētos nākamajā kārtā, neskatoties uz daudzsološo turnīra sākumu. Neskatoties uz uzvaruDerby d'Italia (InterJuventus dērbijs) sāncensi Internazionale, "Juve" ziemā uzsāka zaudējumu sēriju, īpaši pret vājākām komandām, piemēram, Sicīlijas komandu Catania un nesen paaugstināto Bari. Sešas dienas vēlāk "Juventus" izstājās no Itālijas kausa ar 2:1 zaudējot "Inter" San Siro laukumā, kā rezultātā direktoru padome pēc vairāku nedēļu ilgām spekulācijām galu galā atlaida Ferrāru, līdz sezonas beigām viņu aizstājot ar Alberto Cakeroni.[5] 2011.–2012. gada sezonā "Inter" atlaida Klaudio Ranjēri no galvenā trenera amata, bet Andrea Stramačoni tika paaugstināts par komandas pagaidu galveno treneri.[6] Viņš aizveda "Inter" līdz sestajai vietai un panākumam Derby della Madonnina (Inter – AC Milan dērbijs) pret Milan, kas viņiem maksāja "Serie A" titulu. Viņa rezultāti pārliecināja kluba īpašnieku Masimo Morati apstiprināt viņu par galveno treneri arī 2012.–2013. gada sezonai.[7] FIGC ļāva Stramačoni parakstīt līgumu bez UEFA Pro licences, jo viņš tika uzņemts 2012.–2013. gada treneru kursā un ieguva licenci 2013. gada jūnijā. 2012. gada 7. oktobrī Stramačoni ar "Inter" ar rezultātu 1:0 uzvarēja "Milan", bet 2012. gada 3. novembrī Stramačoni viesos ar 3:1 uzvarēja iepriekšējās sezonas čempioni Juventus. Pēc 14 mēnešiem vadot "Inter" un sarežģītās 2012.–2013. gada Serie A sezonas, kuras rezultātā komanda ieņēma 9. vietu un tādējādi pirmo reizi 15 sezonu laikā nespēja kvalificēties Eirokausiem, klubs 2013. gada 24. maijā paziņoja, ka Stramačoni ir atlaists un viņa vietā stājās Valters Macari.[8][9]

Spānijā 2018. gada 30. oktobrī Julens Lopetegi tika atlaists no Madrides "Real" trenera amata pēc sliktiem rezultātiem, ieceļot Santjago Solari par pagaidu galveno treneri. Pēc 14 dienām ar Solari tika noslēgts pastāvīgs līgums, jo Spānijā nevienam klubam nedrīkstēja būt pagaidu galvenais treneris ilgāk par divām nedēļām. Vēlāk viņš tika atlaists un otro reizi viņa vietā stājās Zinedīns Zidāns.[nepieciešama atsauce]

Vācijā Niko Kovačs 2019. gada 3. novembrī pēc abpusējas vienošanās pameta Minhenes "Bayern" pēc zaudējuma ar 5:1 pret Frankfurtes "Eintracht" un viņa palīgs Hansi Fliks tika paaugstināts par pagaidu galveno treneri. UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā 2019. gada 6. novembrī "Bayern" savā pirmajā mačā uzvarēja Olympiakos ar 2:0. 2020. gada aprīlī Minhenes "Bayern" iecēla Fliku par pastāvīgo treneri ar līgumu līdz 2023. gadam. Fliks veiksmīgi vadīja "Bayern", uzvarot Bundeslīgā, DFB-Pokal un UEFA Čempionu līgā, tādējādi otro reizi kluba vēsturē uzvarot trijos kontinenta čempionātos, un nākamajā sezonā viņš aizveda "Bayern" līdz 2020. gada UEFA Superkausa uzvarai pret Sevilla.[10] Viņš arī pirmo reizi kluba vēsturē ar "Bayern" izcīnīja sešus titulus pēc kārtas, kad 2021. gada februārī uzvarēja klubu Pasaules kausā, uzvarot Meksikas komandu Tigres.[11]

Robs Peidžs uz laiku tika iecelts par Velsas izlases pagaidu galveno treneri pēc Raiena Gigsa aresta 2020. gadā. Vēlāk viņš tika iecelts par Velsas pastāvīgo treneri 2022. gadā.

Tonijs Pārkss tika iecelts par Blackburn Rovers pagaidu galveno treneri sešos atsevišķos gadījumos laikā no 1986. līdz 2004. gadam, nekad viņam nepiešķirot pastāvīgu darbu. Viņam vēl nav bijis piešķirts pastāvīgs vadītāja amats. Arī Voro sešas reizes tika iecelts par Valencia pagaidu galveno treneri, bet 2016. gadā viņš tika iecelts par pastāvīgo galveno treneri līdz sezonas beigām, Visente del Boske arī divas reizes tika iecelts par Madrides "Real" pagaidu galveno treneri 1994. un 1996. gadā.

Ievērojami panākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2007. gada novembrī Sendijs Stjuarts savā vienīgajā spēlē kā pagaidu galvenais aizveda St Johnstone līdz uzvarai Scottish Challenge Cup finālā.[12]

2007.–2008. gada Süper Lig sezonā Čevats Gilers uzvarēja arGalatasaray kā pagaidu galvenais treneris. Viņš komandu vadīja sezonas pēdējās piecās spēlēs pēc Karla Heinca Feldkampa atkāpšanās.[nepieciešama atsauce]

2007. gadā "Hazfi kausa" finālā Sepahan galvenais treneris Luka Bonačičs personisku iemeslu dēļ bija devies uz savu valsti Horvātiju un nebija pieejams, lai vadītu komandu atbildes spēlē. Mansurs Ebrahimzadehs, kurš bija Bonačiča asistents, tajā mačā bija pagaidu galvenais treneris. "Sepahan" uzvarēja mačā un izcīnīja titulu.[nepieciešama atsauce]

Gūss Hidinks 2009. gadā bija Chelsea pagaidu galvenais treneris, aizvedot savu komandu līdz UEFA Čempionu līgas pusfinālam, kur tā nospēlēja "sausā" pret FC Barcelona, spēlējot Camp Nou un 2. kārtā savās mājās Stamford Bridge. Otrā spēle tika uzskatīta par ļoti strīdīgu, īpaši tiesneša Toma Heninga Ovrebo pieņemtajos lēmumos. "Chelsea" "izkrita" no turnīra, jo tā bija guvusi mazāk vārtus izbraukumā. Viņš beidza savu pilnvaru laiku komandā, kad tā ieguva FA kausu 2009. gadā. Tika ziņots, ka klubs bija priecīgs par Hidinku kā galveno treneri, kaut arī uz neilgu laiku.[13]

Roberto Di Mateo 2012. gadā uzvarēja Čempionu līgā un Anglijas Anglijas kausa izcīņāChelsea pagaidu galvenais treneris, kā rezultātā viņš tika iecelts par pastāvīgo treneri ar divu gadu līgumu. Viņš tika atlaists aizvadot dažus mēnešus jaunajā sezonā,[14] viņa vietā stājoties pagaidu galvenajam trenerim Rafaelam Benitesam,[15] kurš aizveda komandu līdz uzvarai Eiropas līgā, kā arī palīdzēja komandai izcīnīt trešo vietu līgā,[16] tādējādi nodrošinot tiešu kvalifikāciju nākamā gada Čempionu līgai. Benitesam netika piedāvāts līgums kļūt par pastāvīgu treneri, taču viņa vietā stājās Žuzē Mouriņu, kurš atgriezās Chelsea uz otro termiņu.[17]

Lionels Skaloni 2018. gadā tika iecelts par Argentīnas nacionālās futbola izlases pagaidu galveno treneri un uzvarēja 2021. gada Copa América, 2022. gada Finalissima un 2022. gada Pasaules kausa izcīņā.

2020.–2021. gada sezonā Edins Terzičs uzvarēja DFB-PokalDortmundes "Borussia" pagaidu galvenais treneris.[nepieciešama atsauce] Vēlāk viņš tika iecelts par Dortmundes "Borussia" pastāvīgo treneri 2022.–2023. gada sezonā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Таблиця відповідностей ліцензій. clffu.org.ua. Access date - 6 June 2023
  2. Chris McNulty. «Charlie McGeever and a tale of Cup finals, World Cup winners – and ones that got away», 2020. gada 3. maijs. Skatīts: 2020. gada 3. maijs.
  3. «Ciro Ferrara è il nuovo allenatore della Juventus» (itāļu). Juventus FC. 2009. gada 5. jūnijs. Skatīts: 2009. gada 5. jūnijs.[novecojusi saite]
  4. «Juventus unveil Ferrara as new manager». ESPN. 2009. gada 5. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 10. maijā. Skatīts: 2010. gada 4. janvāris.
  5. «Zaccheroni nuovo allenatore della Juventus» (itāļu). Juventus FC. 2010. gada 29. janvāris. Skatīts: 2010. gada 29. janvāris.
  6. Pete O'Rourke. «Inter sack Ranieri». Sky Sports, 2012. gada 26. marts. Skatīts: 2012. gada 26. marts.
  7. «Moratti: "Stramaccioni, rinnovo per 3 anni"» (itāļu). Inter Milan. 2012. gada 29. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. janvārī. Skatīts: 2014. gada 4. jūnijs.
  8. «FC Internazionale club statement». Inter Milan. 2013. gada 24. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 24. maijs.
  9. «Stramaccioni out, Mazzarri in at Inter». 2013. gada 24. maijs. Skatīts: 2013. gada 24. maijs.
  10. «Bayern win Super Cup: Javi Martínez heads extra-time winner against Sevilla». UEFA. 2020. gada 24. septembris. Skatīts: 2020. gada 24. septembris.
  11. «Bayern Munich win Club World Cup for sixth trophy in a year» (angļu). Al Jazeera. Skatīts: 2021-02-11.
  12. «"Cup glory for Saints!!!"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2023. gada 16. oktobrī.
  13. «Football News – all the latest breaking football stories – Mirror Online». mirrorfootball.co.uk. Skatīts: 2018. gada 8. maijs.
  14. «Roberto Di Matteo sacked by Chelsea after Juventus defeat». BBC. 2012. gada 21. novembris. Skatīts: 2018. gada 8. maijs.
  15. «Rafael Benitez replaces Roberto Di Matteo as Chelsea manager». BBC. 2012. gada 21. novembris. Skatīts: 2018. gada 8. maijs.
  16. «English Premier League Table 2012-2013 - Statto.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-08-21. Skatīts: 2016-08-07.
  17. «Chelsea hires Jose Mourinho as manager again». si.com. Skatīts: 2018. gada 8. maijs.