Turīnas "Juventus"

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Juventus
Juventus crest
Nosaukums Juventus Football Club S.p.A.
Pilsēta Valsts karogs: Itālija Turīna, Itālija
Līga Itālijas A sērija
2015.—2016. 1. vieta
Dibināts 1897. gada 1. novembrī 
(kā Sport Club Juventus)[1]
Stadions Stadions "Juventus"

(ietilpība: 41 475)

Prezidents Valsts karogs: Itālija Andrea Anjelli
Galvenais treneris Valsts karogs: Itālija ‎Masimiljāno Allegri
Mājas krāsas
Izbraukuma krāsas
Rezerves krāsas

Turīnas "Juventus" (itāļu: Juventus Football Club S.p.A.) ir itāļu profesionāls futbola klubs no Turīnas, Pjemontas. Klubs tika dibināts 1897. gadā un ir pavadījis visu savu vēsturi, izņemot 2006./07. gada sezonu, Itālijas futbola čempionāta A sērijas virsotnē kopš 1929. gada.

"Juventus" ir visveiksmīgākā komanda Itālijas futbola vēsturē[2] un vēsturiski viena no visveiksmīgākajām un atzītākajām visā pasaulē.[2] Kopumā klubs ir uzvarējis vairāk kā 60 oficiālās sacensībās, vairāk nekā jebkura cita komanda šajā valstī — 32 reizes izcīnījis valsts čempionu titulu, 11 reizes uzvarējis Itālijas kausa izcīņā, izcīnījis 7 Itālijas superkausus, kā arī uzvarējis 11 starptautiskās sacensībās.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juventus — ceturtais[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turīnas futbola vēsture, kā tas nebūtu paradoksāli, iesākās tālu ne ar "Juventus" un pat ne ar "Torino", bet gan pilnīgi ar citiem kolektīviem.

1887. gadā Turīnā parādījās pirmā Saxon markas futbola bumba, kas tika atvesta no Anglijas ar tirgoni vārdā Eduardo Bozio. Kopā ar saviem paziņām, tai skaitā ar angļiem, kas strādāja firmā "Adams" Turīnas filiālē un jau bija pazīstami ar futbolu, komersants nodibināja pirmo Turīnas klubu - "Internazionale". Tūlīt pēc viņa parādījās divi citi: "Ginnastica Torino" un "Torinese" uz kura bāzes pēc tam tika radīts "Torino". Nākamais pēc skaita parādījās "Juventus".

Sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klubs tika nodibināts 1897. gada 1. novembrī ar studentu grupu 14 vecumā no līdz 17 gadiem no Massimo D’Atsel'o liceja Turīnā un nosaukts Società Società Polisportiva Augusta Taurinorum. Pusaudži mīlēja pavadīt brīvo laiku, sēžot uz divu pļavu soliem: Karaļa Umberto un Prinča Viktora Emmanuelja. Šī nodarbošanās gan vairāk atgādināja bezdarbību.

Drīz vien klubs pamainīja nosaukumu uz "FC Juventus". Dokumenti, kas liecinātu par kluba dibināšanu, eksistē ārkārtīgi maz; vienīgais zināms tika uzrakstīts Enriko Kanfari[4] 1914. gadā.

Pirmais kluba stadions bija uz D'Armi laukuma un maz ar ko līdzinājās mūsdienīgo skaistuli "delle Alpi". "Juventus" formas sākumā bija rozā krāsā - tā nolēma jaunie kolektīva dibinātāji. Tomēr firmā, kura izpildīja piegādes pasūtījumu, notika kļūda, tādēļ pirmie "Juventus" tika spiesti spēlēt melnbaltos sporta kreklos. Laiks, lai labotu kļūdu vienkārši nepalika.

Tomēr Itālijas Čempionāta pirmā izloze norisinājās bez "Juventus" piedalīšanās. Turīnu pārstāvēja trīs iepriekšminētie kolektīvi, tomēr nevienam no tiem neizdevās izrādīt cienīgu sāncensību "Genoa" klubam, kura sastāvā bija tikai angļi.

Agrie gadi Līgā. Komandas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kluba dibinātāji (1898. gads)

Kluba debija Serie A notika 1900. gadā 11. martā. Sāncensis bija "Torinese", kas uzvarēja ar rezultātu 1:0. 1903. gadā «Juventusu» izdevās tikt līdz sacensību finālam, tomēr arī šoreiz "Genoa" bija galvas tiesu spēcīgāka nekā visi pārējie sāncenši. Situācija atkārtojās gadu vēlāk, bet tagad "Juventus" praktiski cīnījās vienādi ar pretinieku.

Iekarotais 1905. gadā Serie A kļuva par kluba veikuma vairāk kā likumsakarīgu rezultātu.

Kolektīvs bija vienots, bet drīz vien pēc panākumiem prezidents Alfredo Diks dusmās pameta komandu, nodibinot jaunu klubu zem nosaukuma FK "Torino". Daļa "Juventus" spēlētāju drīz vien papildināja kluba rindas. Bet, lai vai kā, pirmskara gadi noritēja zem pavisam citu klubu diktēšanas.

Atdzimšana notika Koradino Korradi prezidēšanas gados, kurš, turklāt vēl, uzrakstīja pirmo kluba himnu, kas pastāvēja līdz pat 1960. gadiem; daži futbolisti no kluba tika izsaukti spēlēt izlasē (vārtsargs Džovanni Džakonē, aizsargs Bruno un Novo). Tieši šajos gados sāka spīdēt diženā zvaigzne vārtsarga Džamjero Kombi. 1923. gadā Eduardo Aneli no Aneli ģimenes (kura tāpat pārvaldīja koncernu Fiat) ieguva kontroli pār klubu un uzbūvēja privātu stadionu Turinas tuvumā (Marsiljas ielā) ar lielisku infrastruktūru. Viss tas iedvesa jaunu vilni kluba dzīvē, un 1925./26. gada sezonā "Juventus" otro reizi savā vēsturē uzvarēja Serie A, burtiski izskrāpējot titulu no nepiekāpīgo "Bologna" rokām.

Piedevām pie pārējiem spēlētājiem tika iegūti leģionāri no Austrumeiropas: ungārs Hirzers un polis Voijaks, kuri diktēja kluba spēli uzbrukumā. Brīnišķīgu papildinājumu viņiem bija apdāvinātais pussargs Mario Varlens. Viņa fenomenālais ātrums (100 metri p11,2 sekundēs) ne reizi vien glāba klubu pašās nevienkāršākajās spēlēs.

Tomēr ļoti drīz kolektīva politika asi ir izmainījusies. Par cēloni tam kļuva Benito Musolīni atnākšana pie varas Itālijā, kurš nolēma atteikties no ārzemniekiem no Eiropas to labā, kas dzīvoja Latīņamerikā un kam bija kaut kādas Itālijas saknes. Tā "Juventus" parādījās spēlētāji no Argentīnas Raimundo Orsis un Luiss Monti. Blakus tiem, komandā ienāca Luidži Bertolini, Džovanni Ferrari - nākamās kluba leģendas.

No 1931. gada zem Karlo Karkano vadības klubs piecas reizes uzvarēja Serie A. 1933. gadā "Juventus" sāka spēlēt mājas arēnā, ar sākotnējo nosaukumu "Stadio Mussolini", bet vēlāk tas tika pārdēvēts par "Stadio Comunale". Tad gan notika kluba debija starptautiskajā arēnā: četrreiz "svītrainie" nonāca līdz pusfinālam Eiropas kausā (nākotnē - UEFA Čempionu Līga) un četrreiz cieta sakāves.

1935. gads kluba vēsturē iegāja kā traģisks kluba prezedenta, Eduardo Aneli, bojāejas gads. Par pēcteci kļuva viņa dēls Džhanni, kurš nenobijās vēl aktīvāk izmantot leģionāru pakalpojumus, pieaicinot klubā dāņus Jonu Hansenu un Karlu Ogu Prastu. Bet tomēr galvenajās spēlēs spēle gāja caur "savējiem", bet galvenokārt, caur bombardieriem Džampiero Boniperti un Feliči Borelju, kuru rekords pēc gūto vārtu skaita sezonā (31) līdz šim ir nepārspēts. Boniperti gan līdz šim paliek pats "veiksmīgākais" no visiem, kas jebkad ir bijis kluba sastāvā: ar viņu "Juventus" iekaroja 14. Serie A: 5, kad viņš spēlēja, un deviņi, kad ieņēma direktora posteni.

Pēc Otrā Pasaules kara klubs veiksmīgi spēlēja nacionālajoss turnīros, izcīnot desmito čempionu trofeju 1958. gadā. Tas bija pirmais tamlīdzīgais gadījums, kas deva klubam tiesību iespēju nēsāt mazu zelta zvaigznīti pie emblēmu uz to formas.

1973. gada čempionu tituls, pats gaidītākais vēsturē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms pēdējās tūres "Juventus" (tāpat kā Romas "Lazio") atpalika no līdera "Milan" tikai par vienu punktu: 43 un 44 attiecīgi. Pēdējā tūrē klubam nācās cīnīties izbraukumā ar "Roma", diezgan spēcīgu un nepiekāpīgu sāncensi, "Lazio" aizbrauca uz Neapoli, uz spēli ar "Napoli", tad kad "Milan" — Veronā cīnijās ar vārdabrāļa klubu.

Milāna nav varējuši panākt vēlamo - piedzīvojot sakāvi ar rezultātu 3:5. Divkaujā "Lazio" — "Napoli" pēc pārtraukuma rezultāts arvien palika neatvērts, tad kad "Juventus" piekāpās sāncensim par vieniem vārtiem. Tādējādi, ja vien spēles beigtos tieši tā, turnīru tabulas augša izskatītos sekojoši: 1. "Lazio", "Milan" — 44, 2. "Juventus" — 43.

Viss čempionāta iznākums "Juventus" labā, kā izrādījās, lēma veterāni: 1:1 — Hose Altafini, 2:2 — Antonello Kukuredu. Turklāt otrā vārti tika gūti trīs minūtēm līdz finālu svilpei. Tāpat izskaņās Milāna un Roma ielaida vārrtus pēc sāncenša pretuzbrukuma, tādēļ zudējot 3:5 un 0:1 attiecīgi, - "Juventus" dramatiski kļūva par līderi čempionātā.

Platini un Brejdi komanda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadā uz klubu no Londonas "Arsenal" pārgāja īru pussargs Laims Brejdi, kurš kļuva par pirmajām "sekām" atceltā likuma par ārvalsta futbolistu limitu. Brits sastāvā aizstāja Fabio Kapello, un abos nākamajos gados ar viņu priekšgalā klubs uzvarēja Serie A.

Pēc diezgan nepatīkama stāsta Brejdijs bika spiests atstāt komandu - viņa vietā tika labākais, pēc skatītāju vērtējuma, kluba leģionārs Mišels Platini.

Eiropas panākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pirmo eiropas panākumu kļuva 1977. gads, kad klubs ieguva UEFA kausu. 1970. gadu laikā "Juventus" piecas reizes kļuva par Itālijas Čempionu, par spīti konkurencei no citu komandu puses un ambīcijas, saistītie ar starptautisko arēnu. Bet galvenais Eiropas turnīrs palika neiekarots līdz pat 1985. gadam, kad klubs uzvarēja Čempionu Līgā. Tiesa, triumfs tika aptumšots ar traģēdiju, kas notika finālmačā un kura laikā gāja bojā 39 cilvēki.

Marčello Lipi ēra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marčello Lipi kļuva par "Juventus" treneri 1994. gadā, un jau pirmajā sezonā viņa vadībā klubs uzvarēja Serie A. Tieši ar šo laiku ir saistīts tādu futbolistu laikmets, kā Čiro Ferāra, Roberto Badžo, Vialli - Ravanelli un, protams, Alesandro Del Pjēro.

Panākumus valsts čempionātā "Juventus" pastiprināja vēl ar Čempionu Līgas otro titulu (1996. gads). Fināla spēles iznākums ar Amsterdamas "Ajax" izšķīrās 11 metru soda sitienu sērijā. Veiksme bija "Juventus" kluba labā: izšķirīgo sitienu realizēja aizsargs Vladimirs Jugovičs, kļuvis pāri ar spožo vārtsargu Anželo Peruci par galveno divkaujas varoni. Nākamajos gados Lipi sāka jaunas komandas formējumu, kura kodols bija Zinedins Zidāns, Filipo Inzagi, Edgars Davids. Pēc panākumiem 1996. gadā klubs divreiz uzvarēja nacionālajā čempionātā un vēl vienu reizi - UEFA superkausā. Nākamajos gados klubs divas reizes bija soļa attālumā no trešā Čempionu Līgas kausa: 1997. gadā trofeja ieguva Dortmundes "Borussia", 1998. gadā — Madrides "Real".

1998. gadā "Roma" treneris Zdeneks Zemans apsūdzēja melos "Juventus" kluba ārstus, kuri, viņaprāt, deva futbolistiem dopingu periodā no 1993. gada līdz 1998. gadam. Pēc dažu gadu oficiālām izmeklēšanām un divām tiesām no "Juventus" kluba tika noņemtas absolūti visas apsūdzības. Pēc tam Lipi atstāja klubu un turpināja darbu Milānas "Internazionale". Tomēr, pēc gada viņš atgriezās klubā, dodot startu futbolistu karjerām pēdējam, trešajam pēc skaita vilnim: Džanluidži Bufons, Davids Trezegē, Pavels Nedveds, kā arī padarot no Marselo Salasa un Liliana Turama par ekstraklases spēlētājiem. Viņš atveda klubu pie jaunām uzvarām Čempionātos 2001/2002 un 2002/2003, pēc kā kļuva par nacionālas izlases treneri, iekarojot kopā ar viņu "zeltu" 2006. gada Pasaules Čempionātā.

Komandas sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2016. gada 21. augustā.[5]

Nr. Pozīcija Spēlētājs
1 Valsts karogs: Itālija V Džanluidži Bufons (kapteinis)
3 Valsts karogs: Itālija A Džordžo Kjellīni (vicekapteinis)
4 Valsts karogs: Maroka A Medhi Benatia (īre no Bayern)
5 Valsts karogs: Bosnija un Hercegovina P Miralems Pjaničs
6 Valsts karogs: Vācija P Sāmi Hedīra
7 Valsts karogs: Itālija U Simone Dzadza
8 Valsts karogs: Itālija P Klaudio Markīzio (trešais kapteinis)
9 Valsts karogs: Argentīna U Gonsalo Igvains
10 Valsts karogs: Argentīna U Paulo Divala
11 Valsts karogs: Brazīlija P Ernanešs
12 Valsts karogs: Brazīlija A Alekss Sandru
15 Valsts karogs: Itālija A Andrea Bardzalji
17 Valsts karogs: Horvātija U Mario Mandžukičs
Nr. Pozīcija Spēlētājs
18 Valsts karogs: Gabona P Mario Lemina
19 Valsts karogs: Itālija A Leonardo Bonuči
20 Valsts karogs: Horvātija U Marko Pjaca
22 Valsts karogs: Gana P Kvadvo Asamoā
23 Valsts karogs: Brazīlija A Dani Alvišs
24 Valsts karogs: Itālija A Daniele Rugāni
25 Valsts karogs: Brazīlija V Netu
26 Valsts karogs: Šveice A Štefans Lihtšteiners
27 Valsts karogs: Itālija P Stefano Sturaro
32 Valsts karogs: Itālija V Emils Audero
33 Valsts karogs: Francija A Patriss Evra
39 Valsts karogs: Itālija P Luka Marone

Sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Itālijas čempionāts / A sērija
    • Čempioni (32): 1905, 1925–26, 1930–31, 1931–32, 1932–33, 1933–34, 1934–35, 1949–50, 1951–52, 1957–58, 1959–60, 1960–61, 1966–67, 1971–72, 1972–73, 1974–75, 1976–77, 1977–78, 1980–81, 1981–82, 1983–84, 1985–86, 1994–95, 1996–97, 1997–98, 2001–02, 2002–03, 2011–12, 2012–13, 2013–14, 2014–15, 2015–16
    • Vicečempioni (20): 1903, 1904, 1906, 1937–38, 1945–46, 1946–47, 1952–53, 1953–54, 1962–63, 1973–74, 1975–76, 1979–80, 1982–83, 1986–87, 1991–92, 1993–94, 1995–96, 1999–00, 2000–01, 2008–09
  • Itālijas kauss
    • Kausa ieguvēji (11): 1937–38, 1941–42, 1958–59, 1959–60, 1964–65, 1978–79, 1982–83, 1989–90, 1994–95, 2014–15, 2015–16
    • Finālisti (5): 1972–73, 1991–92, 2001–02, 2003–04, 2011–12
  • Itālijas superkauss
    • Kausa ieguvēji (7): 1995, 1997, 2002, 2003, 2012, 2013, 2015
  • B sērija
    • Čempioni (1): 2006–07
  • Eiropas Čempionvienību kauss / UEFA Čempionu līga
    • Kausa ieguvēji (2): 1984–85, 1995–96
    • Finālisti (6): 1972–73, 1982–83, 1996–97, 1997–98, 2002–03 , 2014–15
  • UEFA Kausu ieguvēju kauss
    • Kausa ieguvēji (1): 1983–84
  • UEFA kauss
    • Kausa ieguvēji (3): 1976–77, 1989–90, 1992–93
    • Finālisti (1): 1994–95
  • UEFA Superkauss
    • Kausa ieguvēji (2): 1984, 1996
  • UEFA Intertoto kauss
    • Uzvarētāji (1): 1999
  • Starppilsētu izstāžu kauss
    • Finālisti (2): 1964–65, 1970–71
  • Interkontinentālais kauss
    • Kausa ieguvēji (2): 1985, 1996

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Juventus Football Club: The History». Juventus F.C. official website. Skatīts: 2008-08-09.
  2. 2,0 2,1 «Juventus building bridges in Serie B». Fédération Internationale de Football Association. Skatīts: 2006. gada 20. novembris.
  3. «Football Europe: Juventus F.C.». Union des Associations Européennes de Football. Skatīts: 2006. gada 26. decembris.
  4. Enriko Kanfari — viens no diviem brāļiem Kanfari, kas stāvēja pie "Juventus" kopš pašiem pirmsākumiem. Viņu tēvs, Eudžernio Kanfari, tika izvēlēts kā pirmais kluba prezidents.
  5. «Squadra - JUVENTUS». legaseriea.it. Skatīts: 2016. gada 21. augustā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Juventus.com (itāliski), (angliski), (spāniski), (ķīniski), (japāniski)