Pans Tadeušs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tadeušs un Zosja. Mihala Elviro Andrioli ilustrācija no pirmās grāmatas (1881).
Sēņošana. Františeka Kostrevska ilustrācija no trešās grāmatas (ap 1860).
Františeka Kostrevska ilustrācija no 12 grāmatas (ap 1860).

Pans Tadeušs (poļu: Pan Tadeusz), pilns nosaukums Pans Tadeušs, vai pēdējais iebrukums Lietuvā. Šļahtiču stāsts no 1811. un 1812. gada divpadsmit dzejas grāmatās (Pan Tadeusz, czyli ostatni zajazd na Litwie. Historia szlachecka z roku 1811 i 1812 we dwunastu księgach wierszem) ir Ādama Mickēviča 1834. gadā Parīzes trimdas laikā izdota nostalģiska episka poēma par Lietuvas šļahtas paražām un noskaņām Napoleona karu laikā, īsi pirms franču karaspēka iebrukuma 1812. gadā.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poēma vēstī par piecu dienu notikumiem 1811. gadā un vienu dienu 1812. gadā kādā bijušās Lietuvas dižkunigaitijas novadā Nemunas krastos, kas pēc trešās Polijas dalīšanas bija nonācis Krievijas impērijas pakļautībā. Uz divu nesaticīgu šļahtiču ģimeņu jauniešu — Tadeuša (Sopļicas) un Zosjas (Sofijas Horeško) — mīlestības fona tiek radīta plaša laikmeta aina, kas raksturo tā laika sadzīvi, patriotismu un mīlas romantiku.

Poēma sastāv no 12 grāmatām:

  1. Saimniecība,
  2. Pils,
  3. Mīlas rotaļas,
  4. Diplomātija un medības,
  5. Strīds,
  6. Muiža,
  7. Kara padome,
  8. Iebrukums,
  9. Kauja,
  10. Emigrācija un Jaceks,
  11. 1812. gads,
  12. Tosts draudzībai.

Citāti no 1. grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Ai dzimtā Lietuva! Tu tēvu zeme labā!
Vien tas kā veselību tevi dārgu glabā,
Kas tevi zaudējis. Nu redzu, cik tu skaista.
Un rakstu svešumā jo sirdi ilgas saista."

"Palaikam Lietuvā no Polijas ar ziņu,
kāds kvestors ieradās, kur nepazina viņu.
Pēc kāda starplaika viņš slepus parādīja dažlabam avīzi,
kur skaidri rakstīts bija
par poļu vadoņiem un leģionu kaujām,
par cīņu varoņiem, par smagām nāves pļaujām.

Pēc ilgiem gadiem tā beidzot uzzināja,
kur karo viņa dēls vai dzīvs vai bojā gāja.
Teikt sēru iemeslu nevienam nedrīkstēja,
to slēpa šļahtiči.
Ja uzminēt kāds spēja, tad arī klusēja;
kluss prieks vai klusas bēdas,
ko nesa avīze, tā neatstāja pēdas."

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi poēma iznāca 1834. gadā un vēlāk tika atdzejota 23 valodās. Latviešu valodā to 1964. gadā Rīgā publicēja Latvijas Valsts izdevniecība Jāzepa Osmaņa tulkojumā. Mihala Elviro Andrioli ilustrācijas.