Dzimis 1798. gadā šļahtiča Mikolaja Mickēviča (1765—1812) ģimenē, kurš neatzina Krievijas impērijas virskundzību pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts sadalīšanas. Mikolajs Mickēvičs cēlies no Mickēviču „Rimvīdu“ dzimtas[1], kas izmantoja Polijas dižciltīgo ģerboni Poraj[2]. Ģimenes iesauka „Rimvīds“ („Rymwid“) bija lietuviešu izcelsmes[3]. 1811. gadā ģimene pārcēlās uz Navahrudakas pilsētu. Ģimenē runāja poliski, bet prata arī baltkrievu un lietuviešu valodas. Pēc Napoleona karu beigām viņš Viļņas Universitātē studēja dabaszinātnes un literatūru skolotāju seminārā (1815—1819), kur iesaistījās nelegālajā filomātu biedrībā un publicēja savus pirmos dzejoļus. No 1819. gada līdz 1823. gadam strādāja par skolotāju Kauņā.
1823. gadā Mickēviču apcietināja un pēc pusgada ieslodzījumā izsūtīja uz Pēterburgu. 1825. gadā dzīvoja Odesā un apceļoja Krimu, vēlāk dzīvoja Maskavā un Pēterburgā. 1829. gadā Mickēvičam atļāva doties uz ārzemēm, un viņš pieņēma lēmumu nekad neatgriezties dzimtenē, kamēr vien tā būs Krievijas impērijas sastāvā.
Vispirms viņš devās uz Veimāru, kur tikās ar Gēti, pēc tam ceļoja pa Vāciju, Itāliju un apmetās uz dzīvi Romā, kur tapa viņa poēma "Pans Tadeušs" (Pan Tadeusz).
Pēc Polijas Novembra sacelšanās apspiešanas Mickēvičs 1832. gadā pārcēlās uz dzīvi Parīzē, kas bija kļuvusi par poļu emigrācijas centru. Sākumā Mickēvičs dzīvoja diezgan lielā trūkumā, tomēr 1840. gadā atrada slāvu literatūras pasniedzēja darbu Parīzē un Lozannā. Šajā dzīves periodā Mickēvičs sāka pievērsties misticismam.
Krimas kara laikā 1853. gadā Mickēvičs devās uz Stambulu, lai organizētu poļu karaspēka daļas, kas cīnītos pret krievu karaspēku, tomēr 1855. gadā viņš saslima ar holēru un 26. novembrī mira. Mickēviču apglabāja Francijā, bet 1900. gadā pārapbedīja poļu karaļu kapenēs KrakovasVāvela katedrālē.
Ādama Mickēviča tēvamājas Zaosjē
Māja Navahrudakā, kurā 1938. gadā iekārtoja muzeju