Poļu valoda

Poļu valoda język polski, polszczyzna
Izruna:	IPA: /ˈpɔlskʲi/
Valodu lieto:	Polija
Reģions:	Centrāleiropa
Pratēju skaits:	38,6 miljoni (2012. gadā)
Reitings:	27
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Baltu-slāvu   Slāvu    Rietumslāvu     Lehu      Poļu valoda
Rakstība:	latīņu raksts (poļu alfabēts)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Polija Eiropas Savienība Minoritātes valoda: Čehija Slovākija Rumānija Ukraina
Regulators:	Poļu valodas padome
Valodas kodi
ISO 639-1:	pl
ISO 639-2:	pol
ISO 639-3:	pol
Poļu valodas izplatība Poļu valodas izplatība

Poļu valoda (język polski, polszczyzna) ir viena no rietumslāvu valodām. Tā ir Polijas valsts valoda un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Poļu valoda ir no indoeiropiešu valodu grupas slāvu valodu apakšgrupas. Tā ir pēc pratēju skaita trešā izplatītākā slāvu valoda aiz krievu un ukraiņu valodas. Poļu valodai vislīdzīgākās ir čehu un slovāku valodas.

Ģeogrāfiskā izplatība

Poļu valoda lielākoties tiek lietota Polijā. Gandrīz 97% no Polijas iedzīvotājiem ir norādījuši, ka viņu dzimtā valoda ir poļu valoda. Citās valstīs poļu valodu galvenokārt lieto attiecīgajās valstīs dzīvojošie poļi. Vislielākās poļu mazākumtautības ir Baltkrievijā, Ukrainā un Lietuvā. Salīdzinoši daudz poļu dzīvo un līdz ar to lieto poļu valodu arī Latvijā, Apvienotajā Karalistē, Rumānijā, Čehijā, Krievijā, Brazīlijā, Argentīnā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Vācijā, Francijā, Austrālijā, Īrijā un Izraēlā.

Vēsture

Poļu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes, slāvu valodu grupas, rietumslāvu valodu apakšgrupas. Tās saknes meklējamas protoslāvu valodā, ko līdz 6. gadsimtam p.m.ē. runāja visas slāvu ciltis.

6.–9. gadsimtā vienotā praslāvu valoda sāk sadalīties. Slāvi apdzīvo milzīgu teritoriju no Adrijas jūras līdz Baltijas jūrai un no Lābas līdz Dņepram.

Veidojas trīs lielas atzari:

• rietumu slāvu (nākamie poļi, čehi, slovāki),
• austrumu slāvu (nākamie krievi, ukraiņi, baltkrievi),
• dienvidu slāvu (bulgāri, serbi, horvāti u. c.).

Nākotnes poļu valoda sāk veidoties tieši rietumu slāvu atzarā. Mūsdienu Polijas teritorijā dzīvoja daudzas rietumu slāvu ciltis: polāņi, mazovieši u. c. Katrai no tām bija savi dialekti, bet tie bija savstarpēji tuvi. Pakāpeniski šie dialekti sāk tuvināties, veidojot poļu valodas pamatu.

966. gadā kņazs Meško I pieņēma Romas kristietību. Šis lēmums noteica valsts kultūras un valodas likteni — Polija iekļāvās latīņu kultūras tradīcijā, valodas pierakstam tika pieņemts latīņu alfabēts, pirmie fiksētie poļu vārdi sastopami latīņu hronikās un dokumentos 9.–12. gadsimtā.

10.–16. gadsimtā poļu valodai vēl nebija stingru normu, un tā pastāvēja dialektu formā. Galvenās īpatnības:

• spēcīga latīņu valodas ietekme (baznīca, izglītība, oficiālā dokumentācija),
• pirmie rakstītie pieminekļi poļu valodā parādās 16. gadsimtā (piemēram, “Dievmāte” — Bogurodzica, senākā poļu reliģiskā dziesma),
• galveno poļu dialektu grupu veidošanās: Lielpolijas, Mazpolijas, Mazovijas un Silēzijas.

16. gadsimtu sauc par poļu kultūras „zelta laikmetu”. Šajā periodā veidojas literārā poļu valoda, kas balstās uz Mazpolijas dialektiem, parādās pirmās gramatikas un vārdnīcas, un poļu valoda kļūst par literatūras, zinātnes, politikas un diplomātijas valodu Centrāleiropā. Lielu lomu tās attīstībā spēlēja renesanses laikmeta rakstnieku un dzejnieku, jo īpaši Jana Kochaņovska, darbība.

18.–19. gadsimtā sākās jaunpolu periods. Polu valoda piedzīvoja izmaiņas fonētikā un leksikā, pastiprinājās franču valodas ietekme, kas bija saistīta ar Apgaismības laikmetu un aristokrātisko kultūru. Pēc Polijas sadalīšanas (1772–1795) valoda kļūst par svarīgāko nacionālās identitātes simbolu, bet poļu intelektuāļi un rakstnieki — Ādams Mickēvičs, Juliušs Slovackis, Henriks Senkevičs — nostiprina mūsdienu literāro standartu.

Pēc Polijas neatkarības atjaunošanas 1918. gadā poļu valoda kļuva par valsts valodu.

Mūsdienu posms ( 20.–21. gadsimts) raksturīgs ar relatīvu ortogrāfijas un gramatikas stabilitāti, literārā standarta attīstību, pamatojoties uz mazpolijas dialektu, aktīvu anglicismu aizgūšanu tehnoloģiju, biznesa un jauniešu slengā. Kopš 2004. gada poļu valoda ir oficiāla valoda Eiropas Savienībā.

Dialekti

Dialekts	Apraksts	Galvenās teritorijas
Lielpolijas dialekts	Vēsturiski saistīts ar Lielpolijas reģionu, ar konservatīvām iezīmēm.	Poznaņa, Gņezno
Mazpolijas dialekts	Dažādība izrādās lielāka; satur vairākas apakšgrupas.	Krakova, Kelce
Mazūru dialekts	Vēsturiski ietekmēts no vācu valodas; šobrīd gandrīz izzudis.	Varmijas un Mazūrijas reģioni
Silezijas dialekts	Dažkārt uzskatāms par atsevišķu valodu; stipri ietekmēts no vācu valodas.	Silēzija
Kašūbu valoda	Rietumbaltu substrāts; bieži uzskatāma par atsevišķu valodu.	Pomerānija (ap Gdaņsku)
Kresu dialekti	Attīstījās bijušajās Austrumpolijas teritorijās; bieži diasporas valodā.	Lietuva, Baltkrievija, Ukraina (vēsturiski)
Jaunie dialekti	Veidojās pēc Otrā pasaules kara apdzīvotajās teritorijās (t.s. "Ziemie Odzyskane").	Rietumpolija, Ziemeļpolija

Poļu īpašvārdu atveidošana

Poļu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa ievērojot latviešu valodas tradīcijas poļu īpašvārdu atveidošanā. Poļu valodas alfabēta burti un burtkopas tiek pārlikti latviešu valodas ortogrāfijā, pakļaujot šos vārdus gramatizācijai.

Pēc šiem noteikumiem atveido poļu personvārdus, kā arī ģeogrāfiskos nosaukumus Polijā. Poļu izcelsmes personvārdi sastopami arī Lietuvā, Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā un Vācijā, kā arī citur pasaulē. Atveidojot citu pasaules reģionu poļu izcelsmes personu vārdus, jāņem vērā šajā zemē pieņemtā izrunas prakse.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Poļu valoda.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Learn Polish for free (Mācies poļu valoda par velti)» (angliski).