Pavasara ofensīva (1918)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kopējie Pavasara ofensīvas panākumi
Pavasara ofensīvas gaita

Pavasara ofensīva, kopējs nosaukums pēdējiem lielajiem Vācijas impērijas karaspēka uzbrukumiem Pirmā pasaules kara Rietumu frontē, kas sākās 1918. gada 21. martā un beidzās 18. jūlijā.

1918. gada martā vāciešiem bija neilgs laiks, kurā izmantot pēc operācijas "Dūres sitiens" no Krievijas frontes atbrīvotās divīzijas ar apmēram 500 000 kareivju. Vāciešiem rietumos tagad bija 191 divīzija pret 178 Antantes divīzijām. Brestļitovskas miera līgums ļāva vāciešiem pārmest lielu daļu karaspēka no Krievijas uz Rietumu fronti, palielinot savu karaspēku tur ar 48 divīzijām, koncentrējot visus pieejamos spēkus pēdējam lielajam uzbrukumam Rietumu frontē pirms ASV armijas pilnvērtīgas iesaistīšanās karā. Jau martā Francijā bija 318 000 ASV kareivji, kuru skaits pieauga līdz 1,3 miljonam augustā.

Šī bija pēdējā vācu iespēja gūt ievērojamus panākumus karā. Pēc ofensīvas beigām vācu armija bija noasiņojusi, demoralizēta un nespējīga pretoties Antantes Simts dienu ofensīvai. kas noveda pie kara beigām novembrī.

Plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erihs Ludendorfs, kurš šajā laikā bija kļuvis par faktisko vācu armijas virspavēlnieku, 1917. gada oktobrī sāka plānot jaunu ofensīvu Rietumu frontē. Ofensīvai nebija viena galvenā stratēģiskā mērķa. Ludendorfs galvenokārt vēlējās pārraut Antantes fronti un pēc tam attīstīt uzbrukumu balstoties uz gūtajiem panākumiem.

Vācieši plānoja radīt pārrāvumu starp britu un franču frontes līnijām, pēc tam koncentrējoties uz britu armijas iznīcināšanu, taču neizvirzīja konkrētus stratēģiskos mērķus, kas jāsasniedz. Tā izrādījās kļūda.

Tikmēr Antantes spēki koncentrējās uz stratēģiski svarīgu dzelzceļa mezglu un pilsētu aizsardzību, necenšoties aizstāvēt katru zemes kilometru. Vācu uzbrukums notika tajās pašās zemēs, ko tie bija pametuši 1917. gada martā, atkāpjoties uz Hindenburga līniju.

Ludendorfs izvēlējās dot galveno triecienu Sommes virzienā, sasniedzot Sommes upi, kas kalpotu par dabīgu aizsardzības līniju pret franču spēkiem. Turpmākais uzbrukums būtu vērsts pret britu armiju Flandrijā, sakaujot to un sasniedzot jūru Abvilas (Abbeville) rajonā. Lai arī Ludendorfs turpināja izmantot masīvas artilērijas apšaudes, pretinieka līniju pārraušanai viņš veidoja speciāli apmācītas vienības, kas nelielās grupās meklēja frontes vājākos posmus un veidoja pārrāvumus. Pavasara ofensīva iedalīta vairākās secīgās uzbrukuma operācijās.

Operācija Mihaels[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu pirmā uzbrukuma operācija no 21. marta līdz 5. aprīlim, zināma arī kā Otrā kauja pie Sommes. Pret 28 britu divīzijām Ludendorfs raidīja 71 divīziju ar 6500 lielgabaliem. Uzbrukums sākās pēc masīvas piecas stundas ilgas artilērijas apšaudes. Pirmo reizi kopš 1914. gada beigām Rietumu frontē atsākās mobila karadarbība. Vāciešiem izdevās pārraut fronti, un atspiest britus par gandrīz 32 kilometriem. Pirmajā dienā vācieši sagrāba 21 000 britu karagūstekņu. 24. martā vācieši šķērsoja Sommes upi. Taču jau dažas dienas vēlāk vācu uzbrukuma spēks apsīkst nesasniedzot nospraustos mērķus. Vācu uzbrukums nebija veiksmīgs galvenajā, ziemeļu virzienā. Ātrais uzbrukums vāciešiem radīja problēmas ar apgādi, kas pirmās īpašo uzdevumu vienības atstāja bez munīcijas un pārtikas. Ieņemot pretinieka pārtikas noliktavas, vācu kareivji sāka tās izlaupīt, pametot uzbrukumu novārtā.

Milzīgi Krupa lielgabali raidīja 182 šāviņus uz Parīzi no 120 km attāluma, izraisot paniku pilsētā. Panākumu iedvesmots Vilhelms II 24. martu pasludināja par svētku brīvdienu. Daudzi vācieši domāja, ka karš tūlīt beigsies ar uzvaru. Līdz 5. aprīlim vācieši bija sagrābuši 3100 kv.km. teritorijas, taču nebija radījuši pārrāvumu starp sabiedrotajiem vai sakāvuši britus. Vācieši bija ieņēmuši teritorijas, kuru lielāko daļu viņi paši bija pametuši jau 1917. gadā, kad atkāpās uz ērtāk aizsargājamo Hindenburga līniju. Arī tagad viņiem pietrūka spēku šo teritoriju nostiprināšanai un aizstāvībai.

Antantes spēku atbildi kavēja mūžīgās nesaskaņas starp britu komandieri Heigu un franču komandieriem, ka nevēlējās atbalstīt britus ar palīgspēkiem. Franči bija gatavi pārraut kopējo aizsardzības līniju, atkāpjoties uz stabilākām Parīzes aizsardzības līnijām, kas pamestu angļus vienus pašus Flandrijā. Problēmu izdevās atrisināt abu valstu vadības delegācijām 26. martā vienojoties par ģenerāļa Foša iecelšanu par kopēju virspavēlnieku. Tikmēr britu karaspēku pastiprināja jaunas kanādiešu un austrāliešu divīzijas.

5. aprīlī, redzot, ka cerētos panākums nav izdevies gūt, Ludendorfs pavēlēja uzbrukumu apturēt. Vācieši bija zaudējuši 200-300 000 kareivju.[1] Antante zaudēja 255 000 kareivju, 1300 lielgabalus un 200 tankus.

Operācija Žoržete[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukuma operācija no 9. līdz 29. aprīlim, zināma arī kā kauja pie Lisas. Vācu galvenais uzbrukums koncentrējās Flandrijā pret britiem. Ludendorfs šeit cerēja izlauzties līdz Lamanša ostām. Vāciešiem izdevās pavirzīties uz priekšu līdz pat 8 kilometriem. 11. aprīlī Heigs aizliedza tālāku britu atkāpšanos. Jau aprīļa vidū vācu uzbrukuma spēks samazinājās un operācijas beigās tie zaudēja 120 000 kareivju no 800 000 kaujās iesaistītajiem. Britu un franču zaudējumi bija līdzīgi.[2]

Operācija Blihers-Jorks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukuma operācija no 27. maija līdz 3. jūnijām, zināma arī kā trešā kauja pie Ēnas. Ludendorfs mainīja galveno uzbrukuma virzienu, šoreiz vēršoties pret frančiem Parīzes virzienā. Ja franči atvilktu karaspēku Parīzes aizsardzībai, tas novājinātu britu līniju, pret kuru atkal varētu uzbrukt. Ludendorfs sūtīja 40 vācu divīzijas ar 6000 lielgabaliem pret 16 Antantes divīzijām. 2. maija rītā vācieši radīja divus miljonus artilērijas šāviņu. Pēc frontes pārraušanas vāciešiem izdevās pirmajā dienā pavirzīties uz priekšu 20 kilometrus un sagrābt tiltus pār Ēnas upi nebojātus. Vācieši sasniedza Marnu un 30. maijā atradās 60 km attālumā no Parīzes. Pēc tam uzbrukums apsīka, vāciešiem zaudējot 100 000 kareivju un sastopoties ar 27 jaunām Antantes divīzijām, tai skaitā, ar pirmajām amerikāņu vienībām, kas jūnija pirmajās dienās sāka pretuzbrukumus.[3]

Operācija Gneizenavs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazāka uzbrukuma operācija no 9. līdz 13. jūnijam, kuras mērķis bija savienot vācu iepriekšējos uzbrukumos iegūtās teritorijas pie Sommes un Marnas. Uzbrukums sastapās ar sīvu franču pretestību, un 11. jūnijā amerikāņi sāka pretuzbrukumu. Nesasniedzot savus mērķus, 13, jūnijā vācieši ofensīvu pārtrauca.[4]

Operācija Marna-Reimsa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī bija pēdējā lielā vācu ofensīva Pirmajā pasaules karā no 15. līdz 18. jūlijam. Pat pēc Gneizenava izgāšanās, Ludendorfs cerēja atsākt uzbrukumu Flandrijā. Iepriekšējā operācija pie Ēnas bija atstājusi izvirzījumu Reimsas apkārtnē, kuru Ludendorfs tagad plānoja ieņemt un tad turpināt uzbrukumu Flandrijā. Uzbrukumu veica 52 vācu divīzijas. Frančiem par uzbrukumu bija zināms iepriekš, un viņi jau gatavojās pretuzbrukumam. Vācieši nedaudz pavirzījās uz priekšu, un jau pirmajā dienā ofensīva apstājās. 18. jūlijā sākās franču pretuzbrukums.[5]

Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavasara ofensīva cieta sakāvi, jo tā nesasniedza stratēģiskos mērķus, vāciešiem gūstot virkni taktisku panākumu, kas izrādījās īslaicīgi. Operāciju laikā kopējie vācu zaudējumi sasniedza 800 000. Lielākos zaudējumus cieta labi trenētās uzbrukuma vienības. Jaunizveidotās aizsardzības līnijas bija vāji nostiprinātas un nebija gatavas Antantes pretuzbrukumam Ēnas-Marnas ofensīvai, kas sākās 18. jūlijā un turpinājās līdz 6. augustam. Tai sekoja Amjēnas kauja no 8. augusta līdz 3. septembrim, pēc kuras vācieši bija spiesti pamest visas Pavasara ofensīvas laikā ieņemtās teritorijas un atkāpties uz iepriekš izveidoto Hindenburga līniju, kuru Antante pārrāva oktobra sākumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]