Piena lopkopība Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Piena lopkopība ir dzīvnieku turēšana ar nolūku iegūt pienu. Latvijā piena lopkopība ir tradicionāla lauksaimniecības nozare, tā strauji attīstījās jau 19.gadsimta otrajā pusē, kļūstot par nozīmīgu eksportpreci.[1] Latvijā galvenokārt iegūst govs pienu, bet nedaudz izplatīta arī kazkopība. (2009.gada beigās Latvijā reģistrēti 165.5 tūkst. slaucamo govju un 13.2 tūkst. kazu) [2].

Nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piena lopkopība Latvijā ir viena no nozīmīgākajām lauksaimniecības apakšnozarēm. Piena īpatsvars lauksaimniecības preču produkcijas vērtībā Latvijā veido ap 25%. Taču, ieskaitot pavadošās nozares, piena lopkopības loma ir vēl lielāka. Piena lopkopībā Latvijā tiek izmantoti ap 840 tūkst. hektāru jeb ap 50% no faktiski izmantotās lauksaimniecības zemes, un tā (kopā ar piena govīm paredzētās lopbarības audzēšanu un govju izaudzēšanu), saskaņā ar aprēķiniem veido ap 50% no lauksaimniecībā radītās pievienotās vērtības Latvijā. Savukārt piensaimniecības (ieskaitot piena produktu ražošanu) īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā ir stabilizējies aptuveni 2% līmenī. Liela nozīme piensaimniecībai ir nodarbinātībā — pēdējos gados nozarē ieguldītā darba apjoms stabilizējies, un sasniedz 40 tūkst. pilna laika nodarbināto lauksaimniecībā un 4 tūkst. nodarbināto pārstrādē. Tas kopā veido vairāk kā 5% no kopējā nodarbinātības līmeņa valstī.[3]

Apjomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saimniecību skaits, kuras nodarbojas ar piena ražošanu, Latvijā samazinās. 2008.gada beigās slaucamās govis turēja ap 35 tūkst. saimniecībās (2000.gadā — 82 tūkstošos saimniecību). Tajā skaitā 22 tūkstošiem saimniecību piena ražošana ir galvenā nozare. Lielākajā daļā šo saimniecību ir tikai 1-5 govis. Vairāk kā 20 govju ir tikai ap 1300 saimniecībās, tajā skaitā 160 saimniecībās — vairāk par 100 govīm (2008.). Slaucamo govju skaits pēc krituma 2000.gadu sākumā, kopš 2003.gada stabilizējās aptuveni 185 tūkstošu līmenī, tomēr pēdējos gados turpinās neliels to skaita samazinājums, un 2009.gada beigās uzskaitīts 165 tūkstoši govju. Savukārt govju produktivitātei ir tendence pieaugt par 2-3% gadā, un 2009.gadā tā sasniegusi 4892 kg no govs gadā (par 15% vairāk nekā 2003.gadā), līdz ar to kopējais saražotā govs piena apjoms pēdējos gados Latvijā bijis stabils un 2009.gadā sasniedzis 829 tūkstoši tonnu (par 6% vairāk kā 2003.gadā).[4] Latvijā, tāpat kā visā Eiropas Savienībā, govs piena ražošanu pārdošanai ierobežo kvotas. Tās apjoms, sākot no 2008./2009. gada ir 743 tūkst.tonnu. Pēdējos gados tā tiek izpildīta ap 90% apmērā.[5]

Ražotā kazu piena apjoms ir neliels - aptuveni 4 tūkst.tonnu gadā, un galvenokārt tiek izmantots uz vietas saimniecībās.

Šķirnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenokārt Latvijā izplatīta “Latvijas brūnā” govju šķirne. No pārraudzībā esošajām 124 tūkstošiem govju 46% bija “Latvijas brūnās” šķirnes, taču tās īpatsvars samazinās (2006.gadā “Latvijas brūnās” īpatsvars bija 55% no pārraudzībā esošām govīm.) Otrajā vietā popularitātes ziņā ir “Holšteinas melnraibā”, kuras īpatsvars sasniedz 25%. Bez “Latvijas brūnās” Latvijā ir arī otra vietējā šķirne — “Latvijas zilā”. Ir reģistrēts ap 400 šīs šķirnes govju. To skaits pēdējos gados ir palielinājies.[5]

Pārstrāde un eksports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ir attīstīta piena pārstrāde. Latvijā ir atzīti 106 piena savākšanas, apstrādes un pārstrādes uzņēmumi (2008.). Piena produktu klāsts ir daudzveidīgs, un ap 30% produkcijas tiek eksportēti. Piena produkti ir viena no nozīmīgākajām Latvijas lauksaimniecības un pārtikas sektora eksportprecēm. Piena produktu eksporta vērtība augstāko punktu sasniedza 2007.gadā — 125 miljonus latu, pēc tam nedaudz samazinājās.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Boruks A. Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā.- Jelgava: LLU, 2003.
  2. http://www.ldc.gov.lv
  3. Vēveris A. Piena ražošanas saimniecību rentabilitāte un to noteicošie faktori Latvijā. — Economic Science for Rural development. Proceedings of the International Scientific Conference No.21, Jelgava, 2010. 123-129 pp.
  4. http://www.csb.gov.lv
  5. 5,0 5,1 5,2 http://www.zm.gov.lv/doc_upl/LLL_2009_part_2.pdf[novecojusi saite]