Pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jelgavas pilsKurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidence no 1578. līdz 1795. gadam

Pils ir ēka vai ēku komplekss, kuru parasti apjož augsta mūra siena. Augstā siena tika celta, lai aizsargātu tās iemītniekus no ienaidniekiem. Pilis klasiskajā izpratnē sāka celt tikai 9. gadsimtā, kaut gan jau senajos laikos tika celtas pilīm līdzīgas valdnieku rezidences. Sākumā pilis cēla no koka, bet vēlāk šīs celtnes nomainīja sarežģītākas akmens un ķieģeļu konstrukcijas. Pilīs bija gan mājokļi, gan cietokšņi, gan armijas štābi un cietumi.

Ilgāk nekā 800 gadus pilīm un to īpašniekiem bija valdoša loma politiskā, militārā un ģeogrāfiskā nozīmē ne tikai Eiropā, bet arī tik tālās vietās. kā Indijā, Japānā, Tuvajos Austrumos un Dienvidamerikā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilspagalms ar sargtorni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normāņu iebrukuma laikā celtā Vindzoru pils, kas ir Apvienotās Karalistes monarhu rezidence jau vairāk nekā 1000 gadus

Rietumeiropā pirmās pilis tika celtas 9. un 10. gadsimtā, kad visapkārt valdīja lielas nelikumības. Vietējie kungi būvēja uz zemes vaļņiem vienkāršas apļveida stāvkoku celtnes, bet tām apkārt ierīkoja grāvjus aizsardzībai pret iebrucējiem. Ar šīm vienkāršajām būvēm arī aizsākās piļu celtniecība, kas turpinājās teju 800 gadus.

Pirmās pilis tika celtas, lai iedzīvotājus aizsargātu pret uzbrukumiem, tās bija arī droša vieta, kur nometināt garnizonu. Tomēr jau 11.gadsimtā pilis galvenokārt kalpoja vietējo zemnieku iebiedēšanai un turēšanai paklausībā. 1066.gadā notikušais Normāņu iebrukums Anglijā izraisīja lielas pārmaiņas. Tā kā sakši sagaidīja naidīgi Normandijas Vilhelmu, viņam vajadzēja nostiprināt savu varu jaunajā karaļvalstī.

Vilhelms atveda uz Angliju Normandijā izstrādātu pils projektu. Pils teritoriju veidoja pagalms, kuru apjoza koka sēta; tai apkārt tika izveidots grāvis un zemes uzbērums. Pagalmā bija staļļi, darbnīcas, akas un iespējams pat lūgšanu nams. Atsevišķi no pagalma atradās ar vēl vienu aizsarggrāvi atdalīts novērošanas postenis koka sargtornī, kurš stāvēja uz pakalna vismaz 5 metru augsta sablietēta zemes veidojuma.[1]

Akmens būves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās akmens celtnes Rietumeiropā radās 10.gadsimtā. Turpmākajos 600 gados šīs masīvās konstrukcijas bija dominējošais akcents tuvākajās apkārtnēs. Šajās pilīs atradās vietējā pilskunga galvenā mītne, viņa karaspēka kazarmas, viņa ģimenes mājoklis, kā arī cietums, kurā tika ieslodzīti pilskunga pretinieki. Katra pils tika celta pēc sava projekta, ko ietekmēja apkārtējā vide, īpašnieka bagātība un vajadzības, kā arī vietējo akmeņu kvalitāte. Celtniecība parasti uz priekšu virzījās ļoti lēni, torņa augstums palielinājās apmēram par 3 metriem gadā. Akmeņi tik iegūti karjeros, bet vesela armijas strādnieku grupa tos nogādāja iepriekš sagatavotā un pielāgotā būvlaukumā. Vēlāk prasmīgi akmeņkaļi akmeņus apstrādāja un nogādāja tiem paredzētā vietā. Pēc uzcelšanas daudzas pilis tika balsinātas, taču citus torņus no ārpuses noklāja ar apmetumu. Celtniecības izmaksas bija milzīgas. Vēsturnieki uzskata, ka laika posmā no 1155. gada līdz 1215. gadam līdz pat 10% no Anglijas valsts budžeta tika iztērēti piļu celšanai. Senajām akmens pilīm logi bija paredzēti nevis tāpēc, lai pils tiktu apgaismota, bet gan tāpēc, lai novērotu. Logi tika dēvēti par šaujamlūkām, un vienīgā funkcija bija loka vai arbaleta šāvējam nodrošināt iespēju raidīt bultu un izvairīties no atbildes šāviena. Aizstikloti logi mēdza būt tikai lūgšanu telpās.[2]

Koncentriski veidotās pilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13.gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā tik celtas jauna veida pilis un daudzas no tām lika uzbūvēt Anglijas karalis Edvards I. Koncentriskais plānojums paredzēja divus riņķveidā būvētus aizsargmūrus un dažus gluži jaunus izgudrojumus. Koncentriskais plānojums nebija nekas jauns, bet izrādījās ļoti efektīvs, kad bija nepieciešams atvairīt bruņiniekus. Pirmā koncentriski veidotā pils tika izbūvēta Britu salās un tā bija Kērfilijas pils, kuru no 1268.gada līdz 1271.gadam kuru būvēja ļoti ietekmīgs angļu barons Dienvidvelsā Džilberts Deklērs (1243-1295), kad viņš vērsās pret Velsas princi. Pēc koncentriskajām pilīm šajā laikā bija liela vajadzība, jo pirmajām akmens pilīm bija tikai vien ārējais mūris, lai gan tas bija diezgan izturīgs un augsts, tas tomēr nespēja izturēt aplenkuma mehānismu un mīnas to sagrāva. Ja šī siena tika bojāta vai sagrauta, tad aplenkums beidzās veiksmīgi un pils varēja tikt ieņemta. Tā kā bija nepieciešama labāka sistēma, lai pils nebūtu tik viegli ieņemama.[3]

Pilis upju krastos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuģojot pa Reinu, īpaši posmā starp tādām Vācu pilsētām, kā Mainca un Ķelne , upes abos krastos var ievērot daudzas pilis. Tomēr tikai dažas no šīm ievērojamām celtnēm ir būvētas, kā pilis; lielākā daļa no tām bija paredzēta nodokļu iekasēšanai no garām braucošajiem kuģiem. Viduslaikos tiem kas kuģoja pa Reinu nebija viss tik mierīga dzīve kā tagad. Vācu karaļi un prinči cīnījās par ietekmi uz upes un konkurēja tirdzniecības joma uz tās. Viņi būvēja upju krastos pilis, lai varētu kontrolēt cilvēku un preču plūsmu un ievāktu priekš sevis un savas ģimenes ļoti lielas nodevas. Ārprātīgi lielo nodevu dēļ, ko šie prinči un karaļi ievāca no parastajiem tirgotājiem, viņi tika iesaukti par laupītāju baroniem. Šie laupītāju baroni ieguva tik lielu varu, ka galvenās tirdzniecības pilsētas pie Reinas, kuriem lielus zaudējumus radīja kuģošanas nodeva, kas bija jāmaksā par preces pārvešanu no vienas pilsētas uz otru. Vēlākajos gados pret šo nodevu sekoja milzum daudz protestu, kas galu galā noveda pie piļu sabrukuma, jo piļu ietekme stipri pavājinājās.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā, kopš 2000. gada darbojās Latvijas Piļu un Muižu asociācija, kas ik gadus veiksmīgi apkopo un publicē plašu informācijas apjomu par Latvijas vēsturiskajām celtnēm, tostarp arī par pilīm.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Saimons Adamss, 2003., Senās pilis un cietokšņi, 22.-23.lpp
  2. Saimons Adamss, 2003., Senās pilis un cietokšņi, 24.-25.lpp
  3. Saimons Adamss, 2003., Senās pilis un cietokšņi, 28.-29.lpp
  4. Saimons Adamss, 2003., Senās pilis un cietokšņi, 32.-33.lpp
  5. http://www.pilis.lv/lv/pilis-un-muizas

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]