Kurzemes valdnieku uzskaitījums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kurzemes valdnieki bija augstākie pavēlnieki Kurzeme teritorijā.

Līdz 13. gadsimtam Kursa bija sadalīta vairākās zemēs, kuras savukārt dalījās kiligundās.[1] No tā laika hronikām un sāgām ir zināmi divu 9. gadsimta kuršu ķēniņu vārdi - Lokers un Dorns. Pēdējais kuršu ķēniņš 13. gadsimta sākumā bija Lamekins (rex Lammekinus), ar kuru Romas pāvesta Gregorija IX vicelegāts Balduīns 1230. gadā noslēdza pakļaušanās līgumu. 1232.-1234. gadā Alnas Balduīns bija pāvesta legāts un Kurzemes pārvaldnieks, bet pēc viņa par Kursas valdnieku 1234. gadā kļuva Kurzemes bīskaps Engelberts, kas pēc dažiem gadiem tika nogalināts kuršu sacelšanās laikā. 1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Groningas Dīriķis ar militāru spēku piespieda Kuršu zemes padomi slēgt miera lūgumu un izvietot ordeņa karavīrus Kuldīgas cietoksnī. 1253. gadā ordeņa mestra vietnieks Sainas grāfs Eberhards ar Kursas bīskapu Heinrihu no Licelburgas vienojās par kuršu zemju sadalīšanu. No šī laika Kurzemē bija divi paralēli valdnieki - Livonijas ordeņa mestri un Kurzemes bīskapi, bet Kuršu sacelšanās laikā par Kurzemes valdnieku tika pasludināts Tranaitis, pēc viņa Vaišvilks [2]

Ap 1290. gadu Kurzemes domkapituls tika inkorporēts Vācu ordenī un visi vēlākie bīskapi nāca tikai no Vācu ordeņa brāļu vidus. 1560. gadā Dānijas karalis Fridrihs II no Kurzemes bīskapa koadjutora Ulriha Bēra atpirka bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1562. gadā Livonijas ordeņa pēdējais mestrs savas regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam "Melnajam", pretī saņemot hercoga kroni. 1579. gadā arī pēdējais Kurzemes bīskaps un Livonijas karalis Magnuss padevās Polijas-Lietuvas virskundzībai. Pēc viņa nāves Dānija tikai 1585. gadā pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas un 1617. gadā tā tika pārveidota par autonomu Piltenes apgabalu Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā.

Kurzemes un Zemgales hercogi pārvaldīja Kurzemi kā Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa vasaļi. Hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Krievijas imperatori līdz pat 1917. gadam lietoja titulu "Kurzemes un Zemgales kņazs". Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes teritoriju okupēja Vācija un Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu, kas savukārt beidza pastāvēt 1918. gada 28. novembrī.

Pēc Latvijas brīvības cīņām un Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas tās valdība ieguva suverēnas tiesības uz Kurzemi.

Kurzemes ķēniņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kursa (valsts)

Kurzemes bīskapi (1234-1583)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa mestri (1253-1562)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes un Zemgales hercogi (1562-1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas imperatori (1795-1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krievijas impērija

Krievijas imperatori lietoja titulu князь Курляндскiй и Семигальскiй ("Kurzemes un Zemgales kņazs", respektīvi Kurzemes un Zemgales hercogs)
Viņu varu Kurzemes guberņā realizēja Kurzemes gubernatori.

Vācijas ķeizars (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II, kas vilcinājās to pieņemt.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Mickevičius, Curonian ,,Kings" and ,,Kingdoms" of the Viking Age, Lithuanian Historical Studies, Vilnius, 1997, vol. 2, p. 7–14;
  2. "Аповесць пра Войшалка" - 199 lpp. (baltkrievu valoda tulkots fragments no 16. gs. rakstītās "Lietuvas un Žemaitijas lielkņazistes hronikas" - “Хронікі Вялікага Княства Літоўскага і Жамойцкага” (Полное Собрание Русских Летописей. М., 1975. Т. 32. С. 27 – 30).)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]