Pirīts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pirīts
Pirīts
Klasifikācija
Klase sulfīdu minerāls
Štrunca ID 2.EB.05a
Ķīmiskā formula FeS2
Īpašības
Krāsa zeltaini pelēka vai pelēcīgi zeltaina, nereti gaiša misiņa vai dažādas nokrāsas salmu krāsā
Svītras krāsa tumšpelēka, brūngani melna, ar zaļganu līdz sūnu zaļu nokrāsu
Skaldnība ļoti nepilnīga
Lūzums gliemežnīcas
Cietība pēc Mosa skalas 6-6,5
Spīdums metālisks
Caurspīdīgums necaurspīdīgs
Blīvums 4,9-5,2 g/cm3

Pirīts, zināms arī kā dzelzs kolčedāns, sēra kolčedāns, "kaķu" zelts, muļķu zelts vai sērdzelznis, ir sulfīdu klases minerāls ar ķīmisko formulu FeS2 (dzelzs(II) disulfīds). Pirīts ir izplatītākais sulfīdu klases minerāls.

Nosaukums ir cēlies no grieķu valodas πυρίτης λίθος (pyritēs lithos), kas apzīmē "iezi vai minerālu, kas piešķiļ uguni",[1] savukārt šis apzīmējums ir radies no πῦρ (pyr) jeb uguns.[2]

Visbiežāk pirīta agregāti novērojami kubiskas formas kristālu veidā, tiem ir blīva graudaina masa, lodveida un neregulāras formas konkrēcijas un sekrēcijas un garozas. Pirītam raksturīga krāsa, kubveida forma, bieži uz kristālu skaldnēm paralēls svītrojums, kas ir perpendikulārs attiecībā pret blakus skaldnēm. Pirīts ir vienīgais no izplatītākajiem sulfīdu minerāliem, ar kuru var ieskrāpēt stiklu.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirīts veidojas visdažādākajos apstākļos un ir ļoti plaši izplatīts, tomēr nozīmīgas atradnes veido tikai metamorfizētu efuzīvu nogulumu periferiālās zonās kopā ar vara minerāliem (kolčedāna atradnes Krievijā — Degtjarskas, Komsomoļskas, Subajas atradnes). Lielākās tieši pirīta atradnes ir Spānijā (Rio Tinto — hidrotermālie veidojumi) un Norvēģijā (Sulitelma — magmatiskā atradne). Lielākās pirīta koncentrātu ražotājas pasaulē pēdējo gadu laikā bija Namībijas zelta ieguves kompānijas, bet arī to produkcijas apjoms kritās no 57 tūkstošiem tonnu 1999. gadā līdz 1,8 tūkstošiem tonnu 2004. gadā, bet 2005. gadā koncentrātu ražošana Namībijā tika pārtraukta.[4]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirītu iegūst vietējai pārstrādei, iegūstot niķeli, varu, kobaltu un selēnu, kā arī sērskābi vietējām vajadzībām metalurģiskos uzņēmumos. Šo metālu ieguves statistika jau ir iekļauta atbilstošo metālu sadaļās, tāpēc pirīta ieguve netiek klasificēta kā sēra ieguve, un tā ieguves apjoms tiek pārrēķināts pēc iegūtā sēra daudzuma.

Mūsdienās pirīta nozīme tautsaimniecībā ir būtiski mainījusies, jo kā dzelzsrūda pirīts netiek izmantots jau vairāk nekā gadsimtu, bet kā sērskābes ražošanas izejviela pirīts netiek izmantots kopš 1987. gada, kad slēdza pēdējo šādu rūpnīcu Zambijā.

Mūsdienās pirītu iegūst tikai dažās valstīs koncentrātu ražošanai, lai no tā iegūtu cinku un varu. Pasaulē ir astoņas pirīta atradnes, kuras izmanto zelta ieguvei. Tajās netiek veikta pirīta pamatkomponentu ieguve, bet tos novada kalnrūpniecības atkritumos, kas rada nopietnas vides piesārņojuma problēmas.[4]

Attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Henry George Liddell, Robert Scott, A Greek-English Lexicon, πυ^ρίτης». www.perseus.tufts.edu. Skatīts: 2022-07-16.
  2. «Henry George Liddell, Robert Scott, A Greek-English Lexicon, πῦρ». www.perseus.tufts.edu. Skatīts: 2022-07-16.
  3. Valdis Segliņš. Minerāli un ieži. Rīga : RaKa, 2007. ISBN 978-9984-15-892-1.
  4. 4,0 4,1 Valdis Segliņš. Zemes dzīļu resursi. Rīga : RaKa, 2007. ISBN 978-9984-15-915-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]