Pirmās koalīcijas karš (1792—1797)

Pirmās koalīcijas karš (1792—1797) bija viens Francijas revolūcijas kariem un pirmais no Eiropas valstu koalīcijas kariem pret Francijas Republiku. Koalīcijā iesaistījās gandrīz visas Eiropas valstis, bet ne Šveice, Dānija, Zviedrija un Osmaņu impērija.

Norise

Karš sākās pēc tam, kad revolucionārā Francija pieteica karu Hābsburgu monarhijai, cerot konsolidēt revolūcijas sasniegumus un izplatīt revolucionāros ideālus ārpus Francijas robežām. Pirmajā koalīcijā pret Francijas Republiku 1792. gada aprīlī iesaistījās Austrijas erchercogiste un Prūsijas Karaliste. Francijas armija 1792. gada 20. aprīlī sāka neveiksmīgu uzbrukumu Austrijas Nīderlandes (mūsdienu Beļģijas) teritorijā. Arī koalīcijas armijas pretuzbrukums 1792. gada 20. septembrī cieta sakāvi un franči līdz gada beigām iekaroja Reinas labā krasta zemes un Savoju. 1793. gada 1. februārī Francijas Nacionālais konvents pieteica karu Lielbritānijas Karalistei un Nīderlandes Republikai.

Pēc Francijas karaļa Luija XVI sodīšanas ar nāvi 1793. gada februārī koalīcijai pievienojās Itālijas pussalas valstis (Pāvesta valsts, Neapoles Karaliste, Sardīnijas Karaliste, Sicīlijas Karaliste, Parma, Modena, Toskāna). 1793. gada martā koalīcijai pievienojās visas pārējās Svētās Romas impērijas valstis un Spānijas karaliste. Franči 1793. gada martā otro reizi cieta sakāvi Nīderlandē, bet uzvarēja britu un holandiešu apvienoto karaspēku 8. septembrī. Francijas karaspēks aplenca Tulonas cietoksni, kas padevās 18. decembrī, kaujās izcēlās 24 gadus vecais artilērijas virsnieks Napoleons Bonaparts.

1794. gada jūnijā Francijas karaspēka lielums sasniedza 730 000, no tiem ziemeļu pierobežā ar Austrijas Nīderlandi bija ap 250 000, bet starp Mozeli un Augšreinu ap 200 000 karavīru. Austrijas Nīderlandē austriešiem bija ap 200 000 vīru, angļiem ap 26 000 un citiem sabiedrotajiem ap 32 000 vīru. No Manheimas līdz Bāzelei atradās vairāk nekā 60 000 prūšu. Austrieši cieta smagu sakāvi 26. jūnijā un atkāpās no Nīderlandes.

1795. gada janvārī Nīderlande izstājās no koalīcijas un kā Batāvijas Republika pievienojās Francijai, februārī no koalīcijas izstājās Toskānas lielhercogiste, Pēc Bāzeles miera līgumiem aprīlī karot pārstāja Prūsija, bet jūlijā Spānija. Prūsija atdeva Francijai Reinas kreisā krasta zemes. Kad Krievijas impērija 1795. gada janvārī panāca vienošanos ar Hābsburgu monarhiju par Trešo Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanu, tā 1795. gada septembrī pievienojās koalīcijai.

Pēc franču armiju iebrukuma pāri Reinai 1796. gada 7. augustā no koalīcijas izstājās Virtemberga, 22. augustā Bādene un 7. septembrī Bavārija. 1796. gada 27. martā par franču Itālijas armijas (Armée d'Italie) virspavēlnieku Nicā kļuva Napoleons Bonaparts, kura spožās uzvaras Itālijas karagājiena laikā piespieda Sardīnijas karalisti 22. aprīlī noslēgt mieru, 16. maijā franči ieņēma Milānas pilsētu.

1797. gada 19. februārī Napoleons noslēdza miera līgumu ar Pāvesta valsti. Pēc Kampoformio miera līguma (Trattato di Campoformio) noslēgšanas 1797. gada 17. oktobrī arī Austrija izstājās no kara.

Sekas

Pēc pamiera noslēgšanas Francija ieguva plašas teritorijas, tostarp Beļģiju, Nīderlandi (Batavu Republiku), Savojas un Nicas apgabalus, kā arī daļu no Itālijas. Austrija no savas puses atzina šo teritoriju zaudējumu, bet ieguva Venēcijas Republikas teritorijas Itālijā.

Napoleons Bonaparts kļuva par ievērojamu militāru un politisku figūru Francijā, pateicoties saviem panākumiem šī kara kampaņās. Viņa karjeras izaugsme radīja pamatu nākotnes konfliktiem un viņa paša kļūšanai par Francijas imperatoru.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pirmās koalīcijas karš.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)