Pirmais Konstantinopoles koncils

Vikipēdijas lapa
Pirmais Konstantinopoles koncils

Pirmais Konstantinopoles koncils tiek atzīts kā otrais kristīgā baznīcas ekumeniskais koncils. Koncilu sasauca Romas imperators Teodosijs I 381. gadā, lai no jauna apstiprinātu Nīkajas ticības apliecību. Koncils notika Sv.Irēnas baznīcā no 381. gada maija līdz jūlijam.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīkajas koncils nepielika punktu ariānismam, lai gan tajā pieņemtā Nīkajas ticības apliecība ariānismu nosodīja. Turpinājās arī strīdi par Svētā Gara dievišķību, jo Nīkajas koncilā netika pieņemts paziņojums šajā sakarā. Bijušā Konstantinopoles bīskapa Maķedonija I sekotāji noliedza Svētā Gara dievišķību.

Koncila gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koncilā piedalījās 150 bīskapi, taču šoreiz neviens nepārstāvēja impērijas rietumu daļu. Tika ielūgti arī 36 bīskapi, kuri bija maķedonisma piekritēji, taču viņi drīz pameta koncilu. Koncilā izlaboja un papildināja Nīkajas ticības apliecību. Tai tika pievienoti vārdi par Svēto Garu, "kas dzīvu dara, kas no Tēva iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams". Tai tika pievienoti arī vārdi par ticību "uz vienu svētu vispārēju un apustulisku Baznīcu". Koncilā tika pieņemti arī septiņi kanoni, pirmie četri attiecās uz baznīcas doktrīnu, bet nākamie trīs- uz disciplinārām un pārvaldes lietām. Pirmajā kanonā tika nosodīts ariānisms, kā arī maķedonisms, kas noliedza Svētā Gara dievišķību.

Pēc koncila[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Konstantinopoles koncila sākās ariānisma noriets Romas impērijā, taču turpinājās diskusijas par Trīsvienību, sevišķi par Jēzus Kristus dabu.