Polijas ultimāts Lietuvai

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Polijas ultimāts Lietuvai attiecas uz krīzi Polijas un Lietuvas attiecībās 1938. gada martā. 1938. gada 11. martā pie Trasninku ciema notika incidents, kura laikā Lietuvas teritorijā, pēc abpusējas apšaudes ar lietuviešu robežsargiem, tika nāvīgi ievainots poļu robežsargs Staņislavs Serafins. It kā nelielais incidents noveda pie Polijas ultimāta Lietuvai ar prasību pēc diplomātisko attiecību atjaunošanas un iespējama Polijas-Lietuvas-Vācijas kara, kas būtu varējis novest pie Lietuvas sadalīšanas.

Konflikta vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Viļņas apgabals

Lietuvas neatkarības pasludināšanai 1918. gada 16. februārī sekoja vēl divi kara gadi. Vācu armijai atkāpjoties, boļševiku karaspēks Viļņas apgabala teritorijā iegāja 1918. gada beigās. Poļu un lietuviešu brīvprātīgie padzina boļševikus un poļu vienības iegāja Viļņā 1919. gada 19. aprīlī. Vēl 1920. gada vasarā pastāvēja iespēja, ka poļu-padomju kara gaitā Lietuvu pilnībā okupēs Sarkanā armija.

Viduslietuvas republika (zaļā).

Lietuvas-Padomju Krievijas 1920. gada 3. jūlija miera līgumā Krievija atdeva Viļņas apgabalu Lietuvai, taču šāda situācija neapmierināja poļus, kas sāka kaujas ar lietuviešiem par reģiona kontroli. 1920. gada 7. oktobrī pēc Tautu Savienības iesaistīšanās tiek parakstīts Suvalku līgums, kas Viļņas apgabalu atstāj Lietuvai.

Jau 1920. gada 9. oktobrī poļu ģenerāļa Žeļigovska armija "sadumpojās" un ieņēma Viļņas apgabalu, izveidojot neatkarīgu Viduslietuvas republiku, kas divus gadus vēlāk tika iekļauta Polijas sastāvā. Rietumu sabiedrotie atzina Polijas austrumu robežas 1923. gadā, tādējādi atzīstot arī Viļņas apgabala sagrābšanu. Lietuvas konstitūcijā par valsts galvaspilsētu bija noteikta Viļņa, bet Kauņa pildīja pagaidu galvaspilsētas funkcijas.

Abu valstu starpā tehniski turpinājās karš un nepastāvēja diplomātiskās attiecības. Robeža bija nemierīga, no 1927. gada vismaz septiņi robežsargi bija nogalināti un 13 ievainoti. Taču vietējiem lietuviešu zemniekiem pārsvarā tika ļauts apkopt savus Polijas robežas pusē palikušos laukus.

Polijas mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hitleriskā Vācija ar politiskiem un militāriem draudiem nupat bija panākusi Austrijas anšlusu. Aizvien pieaugošajā Eiropas nestabilitātē Polijai bija nepieciešamas normālas poļu-lietuviešu attiecības, lai nodrošinātos pret iespējamu Vācijas – Lietuvas kopējo darbību, kā arī būtu iespējams izveidot ilgi apspriesto Polijas un Baltijas valstu aliansi. Nebūtiskais Trasninkai incidents kalpoja par labu iemeslu, lai panāktu Polijai svarīgo mērķi par attiecību normalizāciju ar Lietuvu.

Svētdien, 13. martā izplatītais Polijas valdības paziņojums apvainoja Lietuvu provokācijā un draudēja ar atbilstošām atbildes darbībām. 14. martā sanākušais Polijas Senāts aicināja uz diplomātisko attiecību izveidošanu un Lietuvas oficiālu atteikšanos no Viļņas. Polijas ultimāts Lietuvai tika iesniegts 17. marta vakarā un deva tai 48 stundas atbildes sniegšanai. Polija noraidīja Lietuvas piedāvājumu par izmeklēšanas komisijas veidošanu un pieprasīja diplomātisko attiecību nodibināšanu un vēstnieku apmaiņu līdz 31. martam, taču neprasīja tai oficiāli atteikties no Viļņas.[1] Polijas interesēs nebija karš ar Lietuvu, tā tikai vēlējās attiecību normalizāciju.

Militārā situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polija pie Lietuvas robežas Viļņas reģionā bija izvietojusi aptuveni 50 000 kareivju un 100 lidmašīnas, kā arī nosūtījusi floti Lietuvas virzienā. Tikmēr Lietuvas armija, lai arī vienmēr gatava aizstāvēt valsti, neveica īpašu gatavošanos karam. Netika iesaukti rezervisti vai veikta daļēja mobilizācija. Lai arī pastāvēja iespēja, ka Lietuvai draudzīgā PSRS varētu nākt palīgā pret poļiem, tā nebūtu sākusi cīņu pret vērmahtu.

Timēr uz 18. marta pusdienlaiku Vācija bija gatava "Operācijas Mēmele" īstenošanai, Austrumprūsijas un Lietuvas pierobežā pulcējot bruņotās vienības. Gadījumā, ja Lietuva noraidītu Polijas ultimātu un poļi uzsāktu karu, Vācija bija gatava nekavējoties iebrukt Lietuvā līdz Dubīsas upes līnijai, ieņemot Raseiņu, Krošu, Varņu, Rietavas apriņķus un Klaipēdas apgabalu.[2]

Lietuva pieņem ultimātu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas lielākās bailes bija par to, ka diplomātisko attiecību nodibināšana ar Poliju nozīmēs atteikšanos no Viļņas. Šādu lēmumu par atteikšanos no vēsturiskās galvaspilsētas nekad neatbalstītu iedzīvotāji. Valdība uztraucās, ka pakļaujoties Polijas spiedienam tā radīs precedentu citu valstu prasībām (domājot par strīdīgo Klaipēdas apgabalu).

Naktī no 18. uz 19. martu Prezidenta Smetonas vadībā notika valdības sēde, kurā piedalījās arī Seima priekšsēdētājs, armijas virspavēlnieks un ģenerālštāba vadītājs. Lai arī dalībnieki uzskatīja, ka ultimāta pieņemšana aptraipīs Lietuvas godu, tas būtu labāk, nekā pakļaut valsti poļu okupācijai.

Armijas vadītāji uzskatīja, ka Polijai un Lietuvai ir kopēji ārējie ienaidnieki, tāpēc attiecību normalizēšana bez atteikšanās no Viļņas būtu pieņemama izeja. Arī visas Lietuvai draudzīgās valstis ieteica atrisināt konfliktu diplomātiskā ceļā. Baltijas valstu drošības stiprināšanai Latvija un Igaunija vienmēr bija vēlējušās Polijas un Lietuvas konflikta atrisinājumu.

19. marta 12.30 tika sasaukta ārkārtas Seima sapulce, kurā tika nolasīta Lietuvas pozitīvā atbilde uz Polijas prasībām. Seims to apstiprināja ar piebildi, ka tas tiek darīts pakļaujoties spēka spiedienam.[3]

1938. gada jūnija sākumā Polija un Lietuva noslēdza trīs vienošanās par dzelzceļa, pasta un upju satiksmes atjaunošanu. Sākās sarunas par gaisa satiksmi un ekonomiskajām attiecībām. 1939. gada jūnijā Lietuva no Polijas saņēma slepenu neuzbrukšanas solījumu.

Iekšpolitiskā krīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ultimāta pieņemšana izraisīja politisko krīzi Lietuvā. Oficiāli aizliegto opozīcijas partiju politiķi pieprasīja nedemokrātiski ievēlētā Seima atlaišanu, jaunas koalīcijas valdības izveidošanu un jaunas Valsts Prezidenta vēlēšanas. Smetona uztraucās par jaunajiem armijas virsniekiem, kas varētu veikt militāru valsts apvērsumu. 24. martā atkāpās premjerministra Tūbeļa valdība[4], taču jauno valdību joprojām kontrolēja Prezidenta Smetonas Nacionālistu partija.

Lai nomierinātu situāciju, 1938. gada 12. maijā tika pieņemta jauna konstitūcija, kuras 6. punkts joprojām noteica Viļņu par valsts galvaspilsētu. Smetonas autoritārā režīma stāvoklis būtu daudz sarežģītāks, ja Polijas ultimāts būtu pieprasījis Lietuvai oficiāli atteikties no Viļņas. Tāda ultimāta pieņemšana būtu varējusi novest pie režīma sabrukuma.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]