Viļņas apgabals

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Viļņas apgabals (dažādos brūnganos toņos) un citas Lietuvas strīdus teritorijas (1918-1940).
"Viduslietuvas Republikas" teritorija (1920-1922).
Lietuvas karaspēks ienāk Viļņā, 1939

Viļņas apgabals (lietuviešu: Vilniaus kraštas, poļu: Wileńszczyzna) ir vēsturiska Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Viļņas guberņas daļa, kas starp abiem pasaules kariem bija Lietuvas un Polijas Otrās reublikas strīdus teritorija. Ar 1920. gadā noslēgto Lietuvas — Krievijas miera līgumu Padomju Krievija atzina Viļņas apgabalu par piederīgu Lietuvai. Vēl viena Lietuvas-Polijas strīdus teritorija izveidojās, sadalot bijušo Suvalku guberņu.

1897. gadā veiktā pirmā Krievijas Impērijas iedzīvotāju skaitīšana uzrādīja, ka Viļņas iedzīvotājus pēc ticības veido 23,6% pareizticīgo, 36,9% katoļu, 41,3% jūdaistu. Pēc valodas iedzīvotāji dalījās 40% ebreju, 30,9% poļu, 20% krievu, 4,2% baltkrievu un 2,1% lietuviešu. Lai arī lietuvieši apgalvoja, ka daudzus no viņiem pieskaita poļiem, viņi veidoja absolūto mazākumu pilsētā. Tikmēr lielo krievu skaitu veidoja impērijas administrācijas un armijas pārstāvji, kuri nebija pilsētas patstāvīgie iedzīvotāji.[1]

Poļu okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu—padomju kara laikā Polijas armija Pilsudska vadībā 16. augustā sāka pretuzbrukumu un septembrī ieņēma Baltkrievijas rietumu daļu. 8. oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis uzbruka Lietuvas armijas kontrolētajai teritorijai un ieņēma Viļņas apgabalu un arī vairākus Ilūkstes apriņķa pagastus Latvijā, 12. oktobrī pasludinot Viduslietuvas Republikas (Republika Litwy Środkowej) pagaidu valdības izveidi.

1920. gada 12. oktobrī Rīgas Melngalvju namā tika parakstīts pamiers starp Krieviju un Poliju. Tā kā bija saņemta informācija, ka Polija gatavojas okupēt visu Lietuvu, tad Lietuvas-Polijas kara dēļ 14. oktobrī Latvijas Bruņotie spēki ieņēma pozīcijas gar Latvijas-Lietuvas robežu, brīdinot Poliju, ka aizstāvēs Lietuvas neatkarību.[2]

1923. gadā Tautu Savienība atzina Polijas tiesības uz Viļņas apgabalu. Trīsdesmito gadu beigās Polija, piedraudot Lietuvai ar karu, panāca tās piekrišanu Viļņas apgabala okupācijai. Latvijas vicekonsuls Viļņas apgabalā bija Fēlikss Donass.

Viļņas apgabala pārdalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Molotova-Rībentropa pakta rezultātā 1939. gadā Poliju savā starpā sadalīja Vācija un PSRS. 1939. gada 10. oktobrī Lietuva un PSRS parakstīja palīdzības līgumu, kas paredzēja ne tikai padomju bāzu izvietošanu, bet arī Viļņas apgabala rietumu daļas nodošanu Lietuvai, pārējā Viļņas apgabala daļa tika iekļauta Baltkrievijas PSR. 1939. gada 28. oktobrī Viļņas apgabala Lietuvas daļā tika atcelta Polijas likumdošana. Antanas Merķis tika iecelts par Viļnas apgabala komisāru. Par Viļņas kara komandantu tika iecelts Pranas Kaunas.

Pēc Otrā pasaules kara robežas starp Lietuvas PSR un Baltkrievijas PSR tika precizētas, palielinot Lietuvai piešķirto Viļņas apgabala daļu. Šīs robežas saglabājušās arī mūsdienās.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1937. gadā Viļņas apgabalā dzīvoja 457 000 cilvēku, no kuriem poļi bija 39,37%, ebreji 34,16% un lietuvieši 19,23%. Pārējo iedzīvotāju daļu veidoja baltkrievi, krievi, tatāri u.c. 1939. gada beigās apgabalā papildus bija reģistrēti 18-25 000 kara bēgļu. Viļņas pilsētā dominēja poļi (64,6%) un ebreji (28,2%).[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]