Polisaharīdi (grieķu: πολύ, poly — daudz, σακχαρ, sakchar — ‘cukurs’) ir lielmolekulāri ogļhidrāti. Veidojas monosaharīdupolikondensācijas reakcijā. Atrodas visās šūnās, veic dažādas dzīvībai svarīgas funkcijas (rezerves vielu, balsta, imunitātes funkcija).
Polisaharīdu molekulu sastāvā ir vismaz desmit monosaharīdu atlikumu, kas saistīti ar glikozīdisko saiti. Tiek iedalīti homopolisaharīdos un heteropolisaharīdos. To molekula var būt lineāra vai sazarota. Parasti polisaharīdi ir bezkrāsainas vielas, ūdenī var gan šķīst, gan nešķīst. Nav saldas smaržas, parasti nekristalizējas. Polisaharīdi tiek izmantoti arī pārtikas rūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā un medicīnā.
Pazīstamākie polisaharīdi ir celuloze (augu šķiedrās), ciete (sastāv no amilozes un amilopektīna), glikogēns (dzīvnieku šūnās) un hitīns (kukaiņu ķermeņu apvalkos). Lai arī hitīna sastāvā ir arī slāpeklis, struktūras līdzības dēļ to tomēr pieskaita pie ogļhidrātiem.
