Punduršpics
| Punduršpics | |
|---|---|
 Oranžais punduršpics | |
| Izcelsme | Vācija |
| Īpašības | |
| Svars | Tēviņi: 1,8 - 2 kg |
| Mātītes: 2 - 2,5 kg | |
| Augstums skaustā | 13 - 28 cm |
| Apmatojuma veids | garspalvains |
| Krāsa | melns, pelēks, balts, šokolādes brūns, ruds, sabulis, gaiši brūns un citas brūno toņu krāsas, divkrāsainus ieskaitot |
| Metiena lielums | 2 - 4 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 12 — 16 |
| Piezīmes | |
| selekcijas vieta Lielbritānija | |
|
Suns Canis lupus familiaris | |
Punduršpics jeb Pomerānijas špics ir dekoratīvās šķirnes suns, kas pieder primitīvo suņu šķirņu grupai. Kā jau nosaukums norāda, tas ir mazākais no špiciem. Mazliet lielāks ir vācu mazais špics. Vācija un vairāku citu valstu suņu klubi punduršpicu reģistrē kā vācu špica mazāko paveidu,[1] bet ir valstis, piemēram, Lielbritānija, kas punduršpicu izdala kā atsevišķu šķirni jau no 1874. gada.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Punduršpics ir Pomerānijas reģionā (Polijas un Vācijas ziemeļos) izveidots vācu špica šķirnes paveids. Ģeogrāfiskā izcelsmes vieta ir devusi šķirnei tās otro nosaukumu - Pomerānijas špics, kas bija populārs šķirnes nosaukums Eiropā ārpus Vācijas. Pomerānija nav šķirnes vēsturiskā izcelsmes vieta, bet reģions, kur tika selekcionēti mazāka auguma špici, kurus Eiropā izmantoja aitu ganīšanai. 16. gadsimtā tie nemaz nebija tik mazi un dažus augumā varēja salīdzināt pat ar vilku špiciem, kas ir lielākie no vācu špiciem.[2]
Punduršpicam tā vēsturiskā izcelsme ir kopīga ar pārējiem vācu špiciem. Šo suņu priekšteči bija liela auguma špicu grupas Arktikas darba suņi, kurus izmantoja kamanu vilkšanai Īslandē un Lapzemē.[2] Tomēr špicu vēsture sniedzas daudz tālāk, līdz pat akmens laikmetam, kad visā Centrāleiropā vienīgie suņi bija špici, no kuriem laika gaitā ir atvasinājušās visas pārējās šķirnes. Var teikt, ka vācu špici ir vecākā suņu šķirne Centrāleiropā. Šo teoriju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi akmens laikmeta apmetnēs. Eiropas centrālajā un austrumu daļā špicveidīgi suņi dzīvoja jau pirms 5500—7000 gadiem.[1]
Lai arī Pomerānijas špici Anglijā pirmo reizi tika ievesti jau 18. gadsimta beigās, tomēr tos "pa īstam" ievēroja tikai 19. gadsimta beigās, kad 1888. gadā karaliene Viktorija pēc ceļojuma pa Itāliju no Florences atveda pirmo maza auguma Pomerānijas špicu Marko, kas kļuva par karalienes uzticamo mīluli.[3] Marko svēra tikai 5,6 kg un daudzi suņu šķirņu vēsturnieki uzskata, ka tieši Marko var uzskatīt par punduršpicu ciltstēvu.[3] Tajā pašā 1888. gada ceļojumā karaliene Florencē nopirka vēl trīs Pomerānijas špicus. Viņa nodibināja Pomerānijas špicu audzētavu un tā kā viņai patika mazais Marko, tad britu audzētāji selekcionēja arvien mazākus špicus, izveidojot šķirni, kādu to pazīst mūsdienās.[2] Viktorijas špicu audzētavā tika izmantoti arī zīda špici, kas ap 1900. gadu Vācijā bija ļoti populāri turīgu ģimeņu klēpju sunīši. Šī šķirne diemžēl ir izmirusi un mūsdienās vairs nav sastopama. Šķirņu vēsturnieki uzskata, ka zīda špics tika izveidots, sakrustojot špicu ar Maltas zīda sunīti.[1] Karaliene Viktorija bija ļoti populāra un līdz ar to strauji pieauga punduršpica popularitāte Lielbritānijā, šķirne jau 20. gadsimta sākumā kļuva populāra arī ārpus Anglijas.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Punduršpics ir maza auguma dekoratīvais suns, kura augstums skaustā ir 13—28 cm,[4] svars 1,4—3,2 kg,[3] ideālais svars suņiem 1,82 kg, kucēm 2—2,5 kg.[5] Špici izceļas ar savu krāšņo, biezo apmatojumu un mīlīgo sejiņu. Špiciem ir biezs, dažnedažādu krāsu apmatojums, ko vertikāli ceļ augšā bagātīgā pavilna. Apmatojums var būt brūns, oranžs, melns, balts, krēmkrāsas, rudi-sarkans. Ir arī divkrāsaini špici: oranžs-sudrabains, melns-lāsumains, ruds-sudrabains.
Draiskais purniņš ar kustīgām, gudrām acīm un smaidīgu muti, noapaļotajām mazajām austiņām, kā arī uz muguras drosmīgi uzmestā, kuplā aste piešķir špicam pašapzinīgu izskatu.[6]
Raksturs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Punduršpics ir modrs, temperamentīgs un kustīgs sargs, kas izceļas ar lielu drosmi. Mazā auguma dēļ tas nespēj nevienam nodarīt fizisku ļaunumu, taču pēc dabas tas ir kareivīgs un skaļš. Neskatoties uz efektīgo, šķietami nevainīgo ārējo izskatu, punduršpics nopietni jāaudzina jau no pirmajām dienām. Kā tas raksturīgs visiem primitīvo suņu šķirņu grupas pārstāvjiem, arī punduršpicam ir neatkarīga spītnieka daba. Ja ar punduršpicu nopietni nenodarbojas, tas izaug cilvēkam nepakļāvīgs.[7] Punduršpicu ar tā izteiksmīgo sejiņu izlutināt ir ļoti viegli, taču rezultātā var iegūt neiecietīgu, pat agresīvu suni, kurš būs jāizolē, kad nāks ciemiņi un kurš pārstās riet vien tad, kad viesi būs aizgājuši.[7] Savulaik punduršpici bija visai izplatīta šķirne, taču laika gaitā to skaits strauji samazinājās to nepakļāvības dēļ. Tomēr mūsdienās jaunās paaudzes, īpaši rudie punduršpici, psihes ziņā ir daudz līdzsvarotāki un mierīgāki.[7]
Punduršpici ir ļoti atraktīvi un pareizi audzināti ir universāli kompanjoni: tie var nepagurstot spēlēties ar bērniem, bet ar vecākiem cilvēkiem stundām saglabāt mieru.[8] Mazā sunīša skaistums savienojas ar asu prātu un bezgalīgu uzticību saimniekam. Punduršpica pastāvīgā neuzticība pret visu nepazīstamo, kas saistīta ar tā bezkompromisa uzticību īpašniekam, kā arī vienaldzība pret klaiņošanu un zagšanu no galda padara špicu par mājas mīluli. Izturība nelabvēlīgos laika apstākļos, spēcīgums un ilgais mūžs ir šķirnes izcilās īpašības. Lielākajam vairumam špicu ir iedzimta vēlme atnest priekšmetus, tādēļ tie vienādi centīgi atnesīs gan speciāli aizmestu rotaļlietu, gan pazudušu atslēgu vai brilles. Pateicoties stiprajai nervu sistēmai un iedzimtajai attapībai, šis suns labi sadzīvos gan ar suņu saimnieku iesācēju, gan ar profesionāli, gan ar adžiliti sportistu.[6] Šis suns ir optimists, kurš nekad nav sadrūmis, nekad nav nobēdājies un ārkārtīgi mīl visus savas ģimenes locekļus.[7]
Kopšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pateicoties īpatnajai vilnas struktūrai, kas nemēdz savelties, punduršpica kopšana neprasa īpašas rūpes – kažociņu pietiek izķemmēt reizi nedēļā. Ķepas sunītim klātas ar īsu vilnu, tāpēc pēc pastaigas pat dubļainā laikā tas tūliņ nav jāliek vannā, tikai jānoslauka pavēdere. Šīs šķirnes pārstāvji labi pacieš gan aukstumu, gan karstumu, jo kuplais kažociņš regulē ķermeņa temperatūru. Punduršpici ir piemēroti turēšanai dzīvoklī, tikai laikus tie jāsāk audzināt neizpaust savu skaļo dabu.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Pomeranian Project». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2013. gada 5. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Pomeranian History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. martā. Skatīts: 2013. gada 5. jūlijā. Norādīts vairāk nekā
|archiveurl=un|archive-url=vajadzīgs; Norādīts vairāk nekā|archivedate=un|archive-date=vajadzīgs - ↑ 3,0 3,1 3,2 «The Pomeranian». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 5. jūlijā. Norādīts vairāk nekā
|archiveurl=un|archive-url=vajadzīgs; Norādīts vairāk nekā|archivedate=un|archive-date=vajadzīgs - ↑ Pomeranian[novecojusi saite]
- ↑ «Pomeranian Breed Standard». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 29. janvārī. Skatīts: 2013. gada 5. jūlijā.
- ↑ 6,0 6,1 «Valmieras Kennelklubs: Punduršpics/ Pomeranian». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2013. gada 5. jūlijā.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 Atraktīvais provokators[novecojusi saite]
- ↑ «Punduršpics». dinozoo.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 19. jūnijā. Skatīts: 06.06.2013..
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Punduršpics |
- Kā pareizi barot punduršpicu?
- Pomeranian Breed Standard Arhivēts 2013. gada 1. augustā, Wayback Machine vietnē.