Aita

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mājas aita
Ovis aries (Linnaeus, 1758)
Mājas aita
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta Dobradžu dzimta (Bovidae)
Apakšdzimta Kazu apakšdzimta (Caprinae)
Ģints Aitas (Ovis)
Suga Savvaļas aita (Ovis orientalis)
Pasuga Mājas aita (Ovis aries)
Sinonīmi

Ovis aries aries
Ovis orientalis aries

Ovis gmelini aries
Mājas aita Vikikrātuvē
Aitu ganāmpulks Patagonijā, Argentīna

Mājas aita (Ovis aries) ir vidēja auguma aitu ģints (Ovis) savvaļas aitas (Ovis orientalis) pasuga, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) dobradžu dzimtai (Bovidae). Cilvēks to ir pieradinājis, lai iegūtu vilnu, gaļu un pienu. Mūsdienās DNS pētījumi ir pierādījuši, ka mājas aitai tiešā radniecība ir tikai ar divām savvaļas aitu (Ovis orientalis) pasugām — Āzijas muflonu (Ovis orientalis orientalis) un Eiropas muflonu (Ovis orientalis musimon), turklāt iespējams, ka Eiropas muflons ir ne tikai viens no mājas aitas priekštečiem, bet arī pirms vairākiem tūkstošiem gadu savvaļā sākusi dzīvot mājas aita.[1]

Aitu tēviņus sauc par teķiem, bet kastrētus tēviņus par auniem jeb aveniem, mātītes par aitām un mazuļus par jēriem. Mājas aitas ir visdaudzskaitlīgākā aitu populācija no visām aitām, to skaits nedaudz pārsniedz miljardu. Tās audzē visā pasaulē, un daudzām tautām vēsturiski tā ir bijusi viena no galvenajām nodarbēm. Mūsdienās galvenās aitkopības zemes ir Austrālija, Jaunzēlande, Dienvidamerika, Centrālamerika un Britu salas.

Sistemātikas diskusijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Grieķijas ritons aitas galvas formā

Aitu sistemātika dažādos informācijas avotos var būt grūti izsekojama. Pirmkārt, savvaļas aitai, no kuras ir cēlusies mājas aita, var būt vairāki sinonīmi: Ovis aries, Ovis orientalis un Ovis gmelini. Arī mājas aitai dažādās sistemātikās ir dažādi zinātniskie nosaukumi. Ļoti bieži, atdalot to no savvaļas aitas, tā tiek saukta Ovis aries, bet savvaļas aita Ovis orientalis.[2] Bet ir zinātnieki, kas nosaukumu Ovis aries lieto gan pieradinātajai, gan savvaļas formai, iedalot tās atbilstošās pasugās Ovis aries aries un Ovis aries orientalis.[3] Jeb saskaņā ar "Pasaules zīdītāju sugu sarakstu" savvaļas aitām vārdu aries drīkst aizstāt ar vārdu orientalis.[2][3] Līdz ar to daudzos informācijas avotos tiek izmantots sekojošs zinātnisko nosaukumu pieraksts: Ovis orientalis aries, Ovis orientalis orientalis utt. Šajā rakstā zinātniskais nosaukums atbilst visbiežāk lietotajam nosaukumam — Ovis aries.

Aitas pieradināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aitas bija vieni no pirmajiem mājdzīvniekiem, ko cilvēks pieradināja. Tas notika Divupē apmēram pirms 11 000—9000 gadiem.[4] Tā kā savvaļas aitas ir vidēji lieli dzīvnieki, ar kuriem cilvēkam ir vieglāk rīkoties kā ar lieliem dzīvniekiem, kā arī tām ir zems agresijas līmenis, tās ir sociāli dzīvnieki un auglīgi dzīvnieki, tad tās bija ļoti piemērotas pieradināšanai.[5] Mūsdienu mājas aita, lai spētu izdzīvot, pamatā ir atkarīga no cilvēka. Aitas spēj izdzīvot arī palaistas savā vaļā, ja konkrētajā reģionā nav lielo plēsēju, kā, piemēram, salās.

Mājas aitas ģenētiskā izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas muflons (Ovis orientalis musimon) ir viens no mājas aitas priekštečiem

DNS pētījumi ir ieviesuši zināmu skaidrību arī mājas aitas izcelsmē, par kuras priekštečiem gadu gaitā ir uzskatītas vairākas savvaļas aitu sugas. Par mājas aitas priekštečiem ir uzskatīti gan mufloni, gan uriāli, gan Eirāzijas kalnu aitas.[1] Īpaši populāra kļuva hipotēze, ka dažādas savvaļas aitu sugas ir bijušas priekšteces dažādām aitu šķirnēm.[6]

Izpētot arheoloģiskos atradumus, jau 1960. gadā tika izvirzīta hipotēze, ka mājas aitas ir cēlušās no Āzijas muflona (Ovis orientalis). Tomēr 1963. gadā izvirzījās jauna hipotēze, ka pirmās mājas aitas ir bijušas domestificēti uriāli (Ovis vignei) no ArāluKaspijas jūras areāla, kas pēc tam izplatījās gan Āzijas, gan Eiropas virzienā. Par otru mājas aitu līniju uzskatīja domesticētus muflonus (O. musimon vai O. orientalis), kurus ieveda Eiropā un sapāroja ar domesticētiem uriāliem. Saskaņā ar šo hipotēzi Āzijā domesticētie uriāli toties tika sajaukti ar Eirāzijas kalnu aitām (O. ammon).[1]

Daudzu gadu garumā, veicot nopietnus molekulāros pētījumus, savācot DNS datus no ļoti atšķirīgām šķirnēm dažādās pasaules vietās un atšķirīgām savvaļas aitu sugu un pasugu populācijām, zinātnieki secināja, ka mājas aita noteikti nav cēlusies nedz no uriāliem, nedz Eirāzijas kalnu aitām (O. ammon). Mājas aitu DNS tika salīdzināts arī ar citu savvaļas aitu sugu datiem, kā, piemēram, Kanādas aitas (Ovis canadensis) un Dalla aitas (Ovis dalli), bet arī šīs sugas nav radniecīgas mājas aitām. Vienīgās savvaļas aitu pasugas, kurām ir tiešā radniecība ar mājas aitām, ir Āzijas muflons un Eiropas muflons. Turklāt zinātnieki ir izvirzījuši jaunu hipotēzi, ka Eiropas muflons ir pirms ļoti daudziem gadiem savvaļā sākusi dzīvot mājas aita.[1] Mājas aitām ir divas atšķirīgas līnijas, ko apstiprina arī DNS pētījumi. Abas līnijas ģenētiski kādu laiku bija vienādas, bet tad sadalījās. Zinātnieki uzskata, ka Āzijas mājas aitas ir cēlušās tikai no Āzijas muflona, bet Eiropas mājas aitas, kas iesākumā bija Āzijas muflonu pēcteces, kādā brīdī sāka pārot ar Eiropas muflonu, kas jau bija kļuvis par savvaļas dzīvnieku.[1]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātniski pamatotu aitkopību, selekciju un jaunu šķirņu ieviešanu mūsdienu Latvijas teritorijā uzsāka lauksaimnieku biedrība Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte, kas 1826. gadā no Saksijas ieveda pirmos smalkvilnas aitu ganāmpulkus. Par aitkopības attīstības stimulu kļuva lauksaimniecību krīze, kas 19. gadsimta 20. gados bija skārusi visu Eiropas lauksaimniecību. To izraisīja labības cenu krišanās, kā rezultātā bankrotēja daudzas muižas arī Vidzemē un Kurzemē. Graudkopība Latvijas reģionā vairs nebija konkurētspējīga. Radās nepieciešamība racionalizēt lauksaimniecību un vairāk pievērsties lopkopībai, kas ļāva ražot produkciju ar lielāku pievienoto vērtību. 1830. gadā tika dibināta specializētā aitkopju organizācija - Aitaudzētāju biedrība, bet 1843. gadā aitu audzētāji izveidoja pirmo aitu vilnas ražojumu pārdošanas kooperatīvu, vienojoties par kopīgu vilnas pārdošanu.

Latvijas tumšgalves šķirne tika izveidota 1938.gadā. No Zviedrijas un Anglijas iepirka Šropšīras un Oksfordšīras šķirnes aitas, kuras tika krustotas ar vietējām aitām.[7] Par vietējo aitu izcelsmi trūkst precīzu datu, bet ir zināms, ka tās ir bijušas rupjvilnas aitas ar īsām astēm. Tās tiek salīdzinātas ar Romānovu šķirnes aitām no Krievijas.[6]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzām aitu šķirnēm nav ragu nedz tēviņiem, nedz mātītēm, attēlā gaļas šķirnes aitas - Safolkas aitas

Mājas aita ir vidēji liels atgremotājs. Tās matojums vienmēr cirtojas, ko pieņemts saukt par vilnu. Tā kā mājas aitas ir cilvēku selekcijas produkts, tad atkarībā kādai šķirnei aita pieder ragi var nebūt abiem dzimumiem, ragi var būt abiem dzimumiem un ragi var būt tikai tēviņiem. Turklāt ragi tām var būt tāpat kā savvaļas aitām; mātītēm nelieli, bet tēviņiem lieli un masīvi, sagriezti gredzenā, vai tām var būt vairāki pāri ragu.[4]

Kā jau mājdzīvniekiem raksturīgs arī mājas aitas var būt ļoti daudzās un dažādās krāsās, salīdzinot ar saviem savvaļas priekštečiem. To vilna var būt balta, visdažādākajos brūnajos toņos no gaiši dzeltenas līdz šokolādes brūnai un melna, kā arī tā var būt plankumaini raiba.[8] Vispopulārākā mājas aitu krāsa ir baltā, bet balto šķirņu aitām var piedzimt arī krāsaini jēri.[8] Mājas aitu šķirnēm atšķirīga ir ne tikai krāsa, bet arī vilnas raksturs. Tā var būt ļoti bieza un cirtaina, bet tā var būt arī gara, cilvēku matiem līdzīga. Kā arī atšķirīga ir vilnas struktūra, tā var būt ļoti smalka vai samērā rupja.

Atkarībā kādai šķirnei aitas pieder tām var būt dažādi lielumi un svars. Bieži šie rādītāji ir vieni no galvenajiem mērķiem šķirnes selekcijā.[9] Tomēr mātītes parasti sver 45 - 100 kg, bet teķi 45 – 160 kg.[10] Pieaugušai aitai ir 32 zobi, turklāt kā visiem atgremotājiem tām priekšzobi ir tikai apakšžoklī, kas augšžoklī atspiežas pret raupjām un cietām aukslējām. Priekšzobi tiek lietoti, lai noplūktu zāli, tad tā ar dzerokļiem tiek sakošļāta un norīta. Kopumā apakšžoklī ir 8 priekšzobi. Starp zinātniekiem nav vienprātības, vai tie visi ir griezējzobi, vai arī 2 no tiem ir ilkņi, kas ārēji atgādina pārējos priekšzobus. Starp priekšzobiem un dzerokļiem ir liela atstarpe. Kā visiem zīdītājiem aitām ir piena zobi, kas nomainās līdz 4 gadu vecumam. Ar laiku aita zaudē pa kādam priekšzobam, un tai kļūst arvien grūtāk baroties, kas turklāt iespaido tās veselību un produktivitāti. Mājas aitas dzīves ilgums ir apmēram 10 - 12 gadi, lai gan dažas var nodzīvot līdz 20 gadiem.[11]

Lai arī aitas un kazas ir samērā tuvas radinieces, un tās abas pieder kazu apakšdzimtai (Caprinae), tās ir atšķirīgas ģintis un hibridizācija notiek ļoti reti. Bet, ja tāda ir notikusi, pēcnācēji ir neauglīgi. Visvieglāk aitas no kazām var atšķirt pēc astes. Aitu astes ir samērā garas un karājas uz leju, bet kazas aste ir īsa un stāv pacelta vertikāli uz augšu. Āži riesta laikā izdala spēcīgu smaku, bet auniem šādas smakas nav. Turklāt kazām ir bārda, bet aitām tādas nav.[12]

Aitu maņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aitu acs zīlīte atgādina horizontālu stienīti, tās garenā forma nodrošina platu redzes leņķi

Aitām ir ļoti laba dzirde, un tās ir jūtīgas pret dažādiem trokšņiem.[12] Acu zīlītei ir horizontāla taisnstūra forma, kas nodrošina ļoti labu periferālo redzi. Un aitas redzes leņķis ir 270° - 320°. Tā spēj redzēt sev aiz muguras, nepagriežot galvu,[13] tomēr tai ir vāja telpiskā redze. Aitām ir tendence neatrasties ēnā un tumšās vietās, tās vienmēr cenšas uzturēties labi apgaismotās vietās.[14] Bēgot tāpat kā savvaļas aitas arī mājas aitas vienmēr cenšas skriet kalnā uz augšu.

Tām ir arī ļoti laba oža, un kā visiem aitu ģints (Ovis) dzīvniekiem tām pie acīm un uz priekškājām ir smaržas sekrētu dziedzeri. Zinātnieki līdz galam nav izpratuši sekrēta nozīmi aitu saziņā, bet tiek pieņemts, ka tā pielietojuma galvenā nozīme ir informācijas nodošana riesta laikā.[9] Arī priekškāju sekrēta nozīmi saista ar riestu, bet pastāv vēl viena hipotēze par priekškāju smaržu sekrēta pielietojumu. Daži zinātnieki uzskata, ka aitas atstāj aiz sevis smaržu pēdas un, piemēram, tādā veidā noklīdušas aitas spēj atrast savu baru.[12]

Aitu šķirnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karību reģiona īsvilnas aitu šķirne — Barbadosas melnvēderes

Mūsdienās ir vairāk nekā 200 aitu šķirnes, kuras var iedalīt vairākās grupās atkarībā, kādam mērķim aita tiek audzēta.[4] Dažos informācijas avotos tiek minēts, ka aitām ir selekcionētas 1000 un vairāk šķirnes, bet tomēr profesionāli aitaudzētāji to noraida.[12] Izšķir vilnas, gaļas, piena, ādu vai divējādu mērķu šķirņu aitas. Otrs veids, apzīmējot šķirnes, ir izmantot dažādas fiziskās pazīmes, kā galvas krāsa (melna vai balta), astes garums, ragu esamība vai neesamība. Trešais veids, kā apzīmē šķirnes, ir to piederība kādai topogrāfiskai vietai, kurā šķirne ir selekcionēta. Šis princips ir plaši izmantots Lielbritānijā, kur lielākā daļa šķirņu ir vai nu kalnu vai zemieņu aitas.[14] Āzijā un Āfrikā ir raksturīgas taukastes aitu šķirnes, kas parasti ir divējādu nozīmju šķirnes, un tām parasti ap asti veidojas tauku uzkrājums.

Šķirnes mēdz grupēt arī pēc dzimuma rādītājiem; ir aitu šķirnes un ir aunu šķirnes. Kopumā aitu šķirnes ir izturīgas, tām ir augsti dzimstības rādītāji un aitas ir labas mātes. Šīs šķirnes izmanto, lai uzlabotu mātīšu rādītājus. Aunu šķirnes ir selekcionētas, lai iegūtu ātraudzīgas un spēcīgi veidotas aitas. Aunu šķirnes teķus krustojot ar aitu šķirnes aitām iegūst gaļas jērus. Pēc līdzīgas shēmas pāro kalnu šķirnes ar zemieņu šķirnēm. Kalnu šķirnēm ir raksturīga augstāka izturība un pieticība, salīdzinot ar lielākajām un ātraudzīgākajām zemieņu šķirnēm. Krustojot kalnu aitu ar zemieņu teķi, iegūst tā saucamos aitu mūļus, kuru aitas krusto ar gaļas tipa teķiem un iegūst augstākas kvalitātes gaļas jērus.[14] Daudzas šķirnes, īpaši retas un primitīvas šķirnes neietilpst nevienā kategorijā.

Šķirnes tiek raksturotas arī pēc iegūstamās vilnas struktūras. Izšķir smalkvilnas aitas, kuru matojums ir smalks un šādu vilnu izmanto tekstilrūpniecībā. Lielākā daļa smalkvilnas aitu šķirnes ir attīstītas, par bāzi izmantojot merino aitas, un joprojām pasaulē labākās smalkvilnas aitas ir merino aitas. Ir selekcionētas šķirnes ar garu matojumu, šīs šķirnes parasti ir liela auguma. Rupju aitu vilnu izmanto paklāju rūpniecībā. Šajā kategorijā ir daudz šķirņu, bet labākās skaitās tās, kuru vilna ir izturīga un nelūst pie augstām mehāniskām slodzēm. Ar vidēji rupju vilnu visbiežāk ir gaļas šķirnes.

Šķirnēm, kas paredzētas gaļas vai vilnas ieguvei, bieži ir otrs izmantošanas veids — piena ieguve, bet ir šķirnes, kuru primārais izmantojums ir piena ieguve. Šīm šķirnēm ir lielāki piena izslaukumi un garāks laktācijas periods.[15] Pēdējā aitu šķirņu grupa ir īsvilnas aitas, kurām vilna garumā neaug vispār. Tās līdzinās savvaļas aitām, to matojums ir īss un blīvs. Tās izmanto gaļas ieguvei un aitādu ieguvei. Gaļas šķirnes, kurām neaug vilna ir vieglāk un lētāk uzturēt, jo tām nav jācērp vilna.[16] Kā arī īsvilnas aitas ir izturīgākas pret parazītiem un vieglāk panes karstu klimatu.

Uzvedība un inteliģence[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aitas seko spainim ar ēdienu
Jo nervozāka kļūst situācija, jo ciešāk aitas spiežas viena pie otras, attēlā borderkollijs pārdzen aitas
Liels aitu bars sadalās mazākās ģimeņu grupās

Aitas ir dzīvnieki, kurus medī. Tām piemīt spēcīgs bēgšanas instinkts. Un, lai saprastu aitas, tās ir jāvērtē, rēķinoties ar šo instinktu. Aitu barā ir stingra hierarhija. Tās gan savvaļā, gan ganībās seko bara līderim.[5] Tām piemīt īpašība, ganīties tuvu vienai pie otras, lai gan dažādām šķirnēm tas var būt nedaudz atšķirīgi.[12] Zemnieki izmanto šo īpašību, lai turētu visas aitas kopā tām nebūvējot speciālus aplokus. Tās uzmana gans, un tam palīgs visbiežāk ir suns. Aitas ir ļoti orientētas uz ēšanu, un, ja tās regulāri piebaro kāds cilvēks, tad tās cilvēkam uzticas.[5] Aitu baru ir vieglāk pārdzīt no vienas vietas uz otru, ejot pa priekšu ar kādu gardumu, nekā tās cenšoties pārdzīt ar varu. Ja aitas dzīvo vietās, kur tām nav dabīgo ienaidnieku, tās ganās izkliedētāk, ne tik cieši viena pie otras.[12]

Tipiskās bara attiecības aitām veidojas, ja barā ir vismaz 4 vai vairāk aitas. Ja aitu ir mazāk, tām var novērot netipisku rīcību.[13] Primārais aitu instinkts briesmu gadījumā ir bēgt, ja iespējamais ienaidnieks ir šķērsojis aitu drošības zonas robežu. Bet, ja aitai nav kur atkāpties, tā ieņem aizsardzības pozu, kas liecina par gatavību uzbrukt, turklāt brīdinot tā sit ar priekškājām pa zemi. Šādu uzvedību bieži var novērot aitu mātēm ar jēriem.[13] Barā aitas seko un uzticas galvenajai aitai. Ļoti bieži galvenā aita neiet baram pa priekšu. Par līderiem izvirzās dominantās aitas, tās parasti ir agresīvākas kā citas aitas, un parasti pie barotavām pirmās sāk ēst.[9] Toties starp auniem vietu hierarhijā bieži izšķir ragu lielums. Ja šķirnei ir raksturīgs svārstīgs ragu lielums, tad šī orientēšanās uz ragu lielumu ir vāji izteikti, bet, ja ragi savstarpēji ir līdzīgi, tad tas kļūst par galveno rādītāju.[5]

Aita var ļoti sanervozēties, ja to nošķir no bara.[9] Tā ļoti labi atpazīst sava bara aitas, kā arī cilvēkus.[17] Viena bara ietvaros vienas ģimenes aitām veidojas tuvākas un ciešākas attiecības kā ar citām aitām. Pat dažādu šķirņu baros, bars sadalās pa šķirnēm mazākos bariņos, kas savukārt sadalās vēl mazākās ģimenes vienībās.[13]

Ir plaši izplatīts pieņēmums, ka aitas nav inteliģenti dzīvnieki. Bet grūtības tās saprast veido fakts, ka aita vadās no tā, kā uzvedas tās bars, un tās ļoti ātri krīt panikā. Tomēr, aitām veicot zinātniskās laboratorijās IQ testus, noskaidrojās, ka to inteliģence seko uzreiz aiz cūkām, un tām ir vienāds IQ ar liellopiem.[13] Ja ar tām mērķtiecīgi strādā, aitas var iemācīties savu vārdu, un tām var iemācīt iet pavadā kā zirgiem. Aita pēc sejas izteiksmes spēj noteikt cilvēka, ko tās ilgstoši pazīst, emocionālo stāvokli.[17]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aitas ir zālēdāji, tās parasti priekšroku dod zālei un citiem zemiem augiem, izvairoties no lieliem augiem un koku un krūmu atvasēm, ko atkal labprātāk ēd kazas.[18] Aitas, zāles noplūkšanai, lieto lūpas un mēli. Tām ir piemērotas ganības ar vienveidīgu zāli, kas savukārt nav piemērots kazām. Kā visiem atgremotājiem aitām ir 4 kameru kuņģis. Aita barībai izmanto vairāk kā 520 augus, salīdzinot liellopi 460, bet zirgi 416 augus. Aitas ganībās vispirms noēd garšīgāko jeb gatavāko zāli, pārējo atstājot vēlākam laikam.[6]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas dienas vecs jēriņš

Aitu vairošanos parasti regulē cilvēks, bet daļējos savvaļas apstākļos bara dominējošais tēviņš sapārojas ar mātītēm. Aitas dzimumbriedumu sasniedz 6—8 mēnešu vecumā, bet teķi 4—6 mēnešu vecumā. Ja aita netiek aplekta, tā meklējas ik pēc 17 dienām.[16] Riesta laikā dominējošs tēviņš ir agresīvs ne tikai pret citiem teķiem, tas var būt agresīvs arī pret cilvēku. Reizēm dominants tēviņš var nogalināt citu teķi.[9]

Grūsnības periods ilgst 5 mēnešus. Visbiežāk piedzimst 1 vai 2 jēri, bet dažām šķirnēm var piedzimt arī 3 jēri.[9] Apmēram pēc 1 stundas pēc piedzimšanas jēri nostājas uz savām kājām un ietur savu pirmo maltīti, zīžot mātes pienu. Pirmpiens ir ļoti veselīgs un jēriem nepieciešams. Kad jēri ir dažas nedēļas veci, tos parasti marķē, vakcinē un mazos teķīšus, kas nav paredzēti vaislai, kastrē. Daži aitkopji kastrāciju neveic vispār, jo jēri pirms sasniedz dzimumbriedumu tiek realizēti gaļā.[14] Ir šķirnes, kurām apgriež astes.[16]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Molecular analysis of wild and domestic sheep questions current nomenclature and provides evidence for domestication from two different subspecies
  2. 2,0 2,1 Ovis orientalis
  3. 3,0 3,1 Mammal Species of the World: Ovis aries
  4. 4,0 4,1 4,2 Ensminger, Dr. M.E.; Dr. R.O. Parker (1968). Sheep and Goat Science, Fifth Edition. Danville, Illinois: The Interstate Printers and Publishers Inc. ISBN 0-8134-2464-X.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Budiansky, Stephen (1999). The Covenant of the Wild: Why animals chose domestication. Yale University Press. ISBN 0-300-07993-1.
  6. 6,0 6,1 6,2 Esi kā jērs
  7. Aitu ganāmpulki skaitļos
  8. 8,0 8,1 Natural Colored Sheep
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 Simmons, Paula; Carol Ekarius (2001). Storey's Guide to Raising Sheep. North Adams, MA: Storey Publishing LLC. ISBN 978-1-58017-262-2.
  10. Melinda J. Burrill Ph.D. Professor Coordinator of Graduate Studies, Department of Animal and Veterinary Sciences, California State Polytechnic University (2004). "Sheep". World Book. Mackiev.
  11. Basic information about sheep
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 Smith M.S., Barbara; Mark Aseltine PhD, Gerald Kennedy DVM (1997). Beginning Shepherd's Manual, Second Edition. Ames, Iowa: Iowa State University Press. ISBN 0-8138-2799-X.
  13. 13,0 13,1 13,2 13,3 13,4 Weaver, Sue (2005). Sheep: small-scale sheep keeping for pleasure and profit. 3 Burroughs Irvine, CA 92618: Hobby Farm Press, an imprint of BowTie Press, a division of BowTie Inc.. ISBN 1-931993-49-1.
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 Brown, Dave; Sam Meadowcroft (1996). The Modern Shepherd. Wharfedale Road, Ipswich 1P1 4LG, United Kingdom: Farming Press. ISBN 0-85236-188-2.
  15. Dairy sheep nutrition
  16. 16,0 16,1 16,2 Wooster, Chuck; Geoff Hansen (Photography) (2005). Living with Sheep: Everything You Need to Know to Raise Your Own Flock. Guilford, Connecticut: The Lyons Press. ISBN 1-59228-531-7.
  17. 17,0 17,1 Kendrick, Keith; da Costa AP, Leigh AE, Hinton MR, Peirce JW (November 2001). "Sheep don't forget a face". Nature 414 (6860): 165. doi:10.1038/35102669
  18. Pugh, David G. (2001). Sheep & Goat Medicine. Elsevier Health Sciences. ISBN 0-7216-9052-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]